Liekais svars ir psiholoģiska problēma un katra paša brīva izvēle, uzsver ārste  (4)

Lai cik labu ārstēšanas plānu izstrādātu mediķi, tas cieš neveiksmi, ja cilvēks nav gatavs mainīties vai arī nespēj to darīt ilgtermiņā. Ir situācijas, kad pacients vispār nesaprot, kāpēc mediķi tā uztraucas par viņa svaru, jo "es taču tāds esmu bijis vienmēr"! Citreiz cilvēks ar virssvaru lieliski apzinās, ka dzīvesveidu varētu vēlēties veselīgāku, bet to mainīt nespēj savas pasivitātes vai nobloķētās iniciatīvas dēļ. Šādos gadījumos rodas pieķeršanās cerībai, ka kaut kas cits var ietekmēt viņu svaru, kur liela loma ir medikamentiem un dažādiem brīnumlīdzekļiem (tai skaitā superdiētām, bariatriskām operācijām, unikālam tievēšanas speciālistam u.c.).

Ja arī medikamenti ir ārsta nozīmēti, diemžēl daļa pacientu nespēj tos lietot regulāri, atbilstoši norādījumiem. Savukārt brīnumlīdzekļi, kas šķietami palīdz ēst, ko vēlas, un vienlaicīgi zaudēt svaru, veido apburto loku – parādās brīnumlīdzeklis, to lieto, bet rezultāta nav vai tas ir nenoturīgs, rodas vilšanās, tad nāk nākamais brīnumlīdzeklis… 

Cilvēkam zūd pārliecība, ka problēma ir atrisināma, viņš grimst bezspēcībā, nespējā rūpēties par savu izskatu un uzņemties atbildību par savu veselību, dzīvi. Arī kauns, vainas izjūta, dusmas var uzplaukt. 

Nav neviena līdzekļa, kas varētu samazināt svaru bez paša iesaistīšanās, saglabājot esošo situāciju, kad ēd, ko grib un kā sanāk, nekustās nemaz, ik pa laikam uzsmēķē un piekopj citus veselībai kaitīgus ieradumus. Patiesie diskomforta cēloņi, kas rezultējas virssvarā, ir dziļi apslēpti un tos var būt ārkārtīgi grūti atzīt. Lai atklātu visas virssvara izcelsmes saknes un sekmētu izmaiņas, ir nepieciešama kompleksa un individuāla pieeja liekā svara ārstēšanai. 

Virssvars ir neapzināti-apzināti izvēlēts biopsihosociāls stāvoklis. Biopsihosociāls tādā izpratnē, ka skaidro slimības trīs līmeņu cēloņus: bioloģiskos (iedzimtās vielmaiņas tendences, temperaments, liekā svara gadījumā arī apēstā ēdiena kvalitāte un kvantitāte, kustībās iztērētās vai neiztērētās kalorijas), psihiskos (personība, tās stiprās un vājās puses, noskaņojums, kurš ir cieši saistīts ar sāta izjūtu un ēdiena pārstrādāšanu, piemēram, depresija palēnina vielmaiņu) un sociālos (attiecību kvalitāte, dzīves situācija, karjera). 

Vieglākos gadījumos liekā svara bioloģisko cēloņu (apēstais un iztērētais) kontrole vainagojas panākumiem. 

Piemēram, ja ir depresija, kas netiek ārstēta, cilvēks nespēj iesaistīties ārstēšanas procesā, nevar ievērot ārsta norādījumus, nav vēlmes, spēka kustēties un parūpēties par sevi. Neārstējot depresiju medikamentozi vai psihoterapijā, svara kontrole netiks sasniegta. 

Ja ir vispārēja vilšanās par savu dzīvi, iekšēja tukšuma izjūta un bezspēcība, tad, neizsērojot neizmantotās vai garām palaistās iespējas, cilvēks nevar sajust savu iniciatīvu un atbildību par dzīvi. Tad viņš "ieciklējas" cietēja lomā jeb sajūtā, ka apstākļi vai apkārtējie vienmēr ir vainojami neveiksmēs un neapmierinātībā. Iekšējās ciešanas turpinās, uzturot un arvien apstiprinot sajūtu "es tāds nabadziņš, citi pret mani slikti izturas; neviens nevar man palīdzēt!" Rezultātā cilvēks nespēj pieņemt to atbalstu, palīdzību un pārmaiņas, kas ir pieejamas. 

Tā ir katra paša brīva izvēle, kas ir jārespektē. Protams, cilvēkam ir tiesības turēties pie savām ciešanām, tikai tad ir godīgi jāatzīst: "Tā ir mana izvēle – saglabāt lieko svaru, justies slikti, jo… uzlabot savu dzīvi, mainot paradumus, es neesmu gatavs."

Mainīties nav viegli, jo ir jāatsakās no virknes slimības vinnestu jeb ieguvumu. Jāatsakās no primārā slimības vinnesta, kas ir iekšējs, piemēram, cilvēks nevis runā par to, kas viņam nepatīk, bet ilgstoši pieskaņojas citiem. Savukārt, iekšēji dusmas tiek izlādētas uz sevi, neievērojot veselīgos uztura principus un saglabājot pasīvu pozīciju. Ieguvums – nav jāmācās atpazīt savas jūtas un rīkoties saskaņā ar tām. 

Tāpat ir jāatsakās no sekundārā slimības vinnesta, kas saistīts ar attiecībām, parasti ar manipulatīvu un otru vainojošu nokrāsu. Piemēram, nerunājot par savu neapmierinātību, tiek pastāvīgi radīta vainas izjūta citos ("citi ir vainīgi, ka es jūtos slikti", "nevis es izvēlos būt resns, bet citi pieviļ mani, nespēj izdarīt tā, lai es savā dzīvē un savā ķermenī justos labi"). 

Terciārais slimības vinnests ir tas, kas nodrošina kādus ieguvumus līdzcilvēkiem, kuru dēļ viņiem ir ērts partneris, darbinieks ar lieko svaru. Apkārtējie bieži izmanto, ka cilvēki ar lieko svaru jūt kaunu un ir bezspēcīgi, jo cilvēks ar virssvaru biežāk nepastāv par sevi, necīnās par savām tiesībām, pacieš pazemojumus, ilgstoša diskomforta situācijas un tamlīdzīgi.

Jau pirmajā izvērtēšanas vizītē pie ārsta-psihoterapeita tiek identificēts liekā svara psihiskais (piemēram, depresija, posttraumatiskais stresa sindroms, izdegšana, nespēja novilkt robežas u.c.) vai sociālais (mobings darbā, attiecības, kuras vairāk grauj, nekā dod u.c.) iemesls. Tad cilvēkam parādās izvēle – turpināt pa vecam (saglabājot esošo situāciju un lieko svaru) vai mainīt sevi un savu dzīvi. Izvēloties otro, cilvēkam parādās pārliecība par savu varēšanu, uzlabojas paštēls un dzīves kvalitāte. Zinot, kādi iekšēji šķēršļi ir jāpārvar, lai sasniegtu rezultātus, liels prieks rodas par tiem, kas meklē palīdzību un spēj atteikties no primārā un sekundārā ar virssvaru saistītā vinnesta, maina savu dzīvi un iegūst lielisku augumu un pašsajūtu visa mūža garumā!