Foto: Privātais arhīvs
Vienmēr var atrast, par ko sūdzēties, tāpat, kā kaut ko, ko svinēt – tā ir neapstrīdama patiesība. Tomēr, ja nu gadījies tā, ka paša ķermenis pieviļ? Ja nevari visu izdarīt tieši tā, kā citi? Arī šādā situācijā jāmeklē, kas tāds, ko vari, un tas jāattīsta, nevis, jānolaiž rokas. Vismaz tāda ir salutoģenēzes – Latvijā visai jaunas sociālas sistēmas – filozofija. Kas šī ir par sistēmu, kāpēc palīdzība reizēm nav labākais veids, kā "palīdzēt", un kā priecāties par, to, kas tev ir?

"Cilvēka griba ir viņa debesis," reiz rakstīja izcilā latviešu rakstniece un filozofe Zenta Mauriņa, kas, neskatoties uz atrašanos ratiņkrēslā, paveica neticami daudz. Tieši spēja attīstīt savas spējas, nevis koncentrēties uz slimību, ir panākumu atslēga. Tā ir salutoģenēzes filozofija, kas palīdz sadzīvot ar iedzimtām vai iegūtām traumām, zaudējumiem – fiziskiem vai mentāliem. Sistēma palīdz dzīvot "normalitātes režīmā" gan pašiem skartajiem cilvēkiem, gan viņu tuviniekiem.

Salutoģenēze ir kā pretstats patoģenēzei. Patoģenēze problemātiskajā situācijā koncentrējas uz slimību jeb patoloģiju un "strādā" ar to. Savukārt vārds salutoģenēze radies no latīņu valodas vārda salutis jeb veselība, un no grieķu valodas vārda genese jeb izcelsme. Salutoģenēze skaidro veselības rašanos. Tā koncentrējas uz resursa veselīgo daļu, mācot to izmantot efektīvi, lai kompensētu zaudējumus, skaidro Ilze Bumbiere, projekta “Salutoģenēze – nozīmīga sociālā atbalsta un iekļaušanā sabiedrībā metode bērniem un jauniešiem ar invaliditāti” vadītāja.

SIVA

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit