"Kā man rīkoties, ja valstij tas neinteresē, bet normālā valstī, šīs problēmas risina valsts mērogā? Es esmu C hepatīta slimnieks, 1.genotips, izgāju ārstniecības kursu, kas man izmaksāja mazliet virs 2000 latiem (2845 eiro), bet slimība netika uzveikta," raksta izmisis Rutks.lv lasītājs Viesturs. Viņš uzskata, ka ar bīstamo slimību inficējies zobārsta kabinetā.
"Vislielākā iespēja, ka saslimu pie zobārsta, jo, kad sāku interesēties, noskaidroju, ka zobu dakterīte jau ir mirusi ar aknu cirozi." Viesturs stāsta, ka arī pašlaik problēma esot pastiprināta zobu bojāšanās. "Daktere, kas mani ārstēja, atteicās to darīt. Es viņu saprotu. Pieņemsim, ja viņa ar asiņainu adatu vai citu instrumentu, uz kura ir manas asinis, ievainos sev roku - viņa saslims! Saslims ar 1.genotipa C hepatītu, kuru nevar izārstēt ar "daļēji" kompensējamajām, maz efektīvajām (ar 50% efektivitāti) zālēm. Rezultātā nonāks tādā pašā situācijā, kā es. Bet viņai bija tikai mazliet virs divdesmit."
Veselības inspekcijā gan pastāstīja, ka šāds atteikums nav likumīgs. Ārstniecības likumā ir paredzēti tikai divi gadījumi, kad ārstniecības persona var atteikt ārstēt pacientu:
• "Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ."
• "Ārstniecības persona drīkst atteikties no pacienta ārstēšanas tajos gadījumos, ja pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu."
Tomēr, pašlaik Viesturs atradis citu zobārstu. "Protams, informēju, ka man ir C hepatīts, tagad gaidu, kad pienāks mana rinda. Savus ģimenes locekļus, nekādā gadījumā nelaidīšu pie šī zobu daktera - ja nu viņa pavirši mazgā/dezinficē savus instrumentus."
Vai šādas bažas ir pamatotas? Medicīnas iestāžu kontroli regulāri veic Veselības inspekcija, tostarp arī higiēnisko normu ievērošanu zobārstniecības kabinetos. Higiēniskās normas Latvijas zobārstniecības kabinetos ir noteiktas Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka par infekcijas slimību izcelšanās un izplatības ierobežošanu iestādē ir atbildīgs iestādes vadītājs, kurš nodrošina iestādes higiēniskā un pretepidēmiskā režīma plāna izstrādi atbilstoši noteikumos minētajām pamatprasībām un konkrētajiem apstākļiem, skaidro inspekcijas pārstāve Agnese Gusarova. Noteikumos ir virkne prasību, kas attiecas uz iestādes telpu un aprīkojuma higiēnu, prasības darbinieka roku apstrādei, cimdu lietošanai, aprīkojuma un medicīnisko ierīču tīrīšanai, dezinfekcijai un sterilizācijai un citām prasībām.
Zobārstniecības kabinetos un iestādēs plānveida kontroles tiekot veiktas reizi piecos gados. Savukārt, ja zobārstniecības prakse iegādājas zāles zāļu lieltirgotavā, kontroles tiekot veiktas reizi trīs gados. Tiek veiktas arī ārpusplāna kontroles pēc saņemtajiem iesniegumiem, skaidro Gusarova.
Lielākajā daļā pārbaudīto kabinetu bijušas problēmas
2014.gadā Veselības inspekcija ārstniecības iestāžu uzraudzības ietvaros zobārstniecības kabinetos un iestādēs veikusi 198 kontroles. No kopā veiktajām 198 kontrolēm zobārstniecības kabinetos un iestādēs 139 kontrolēs (74%) konstatētas neatbilstības dažādu normatīvo aktu prasību izpildē.
Kā biežāk konstatētās neatbilstības Gusarova min higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasību neievērošanā zobārstniecības kabinetos un iestādēs. No 2014. gadā plānveida kontrolētajiem zobārstniecības kabinetiem, higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasības ievērotas vien 42 iestādēs (34%).
Savukārt iestādēs, kurās nav ievērotas higiēniskā režīma prasības, konstatētas šādas neatbilstības: nav izstrādāts higiēniskā un pretepidēmiskā režīma plāns vai plānā nav iekļautas visas obligātās sastāvdaļas; nav izstrādāts iekšējās kvalitātes kontroles pasākumu plāns par nozokomiālās infekcijas profilakses pasākumu efektivitāti iestādē; nav izstrādāts rīcības plāns darbam gripas epidēmijas laikā un epidēmijas draudu gadījumā, ietverot visas obligātās sastāvdaļas; dažādas neatbilstības saistībā ar aprīkojuma un medicīnisko ierīču sterilizāciju, t.sk., netiek ievērota iestādes higiēniskā un pretepidēmiskā režīma plānā aprakstītā sterilizācijas kārtība (praktiskās darbības neatbilst iestādes Plānā aprakstītajiem procesiem); netiek ievērotas prasības darbībā ar atkritumiem.
2014.gadā Veselības inspekcijā pieņemti arī divi lēmumi par divu zobārstniecības kabinetu darbības apturēšanu, jo tikusi konstatēta dažādu normatīvo aktu prasību neizpilde, t.sk., arī higiēnas režīma pārkāpumi.
Ko darīt, ja ir aizdomas par prasību neievērošanu?
Ja pacients uzskata, ka sniegtā veselības aprūpe zobārstniecības kabinetā izraisījusi veselības traucējumus vai viņš inficējies zobārstniecības kabinetā, pacients var rakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai, kas izskata šādus gadījumus, saka Gusarova.
Kā diagnosticē un ārstē C hepatītu?
Tomēr, kā jārīkojas cilvēkam, kas vēlas pārbaudīties, vai nav inficējies? Sākuma pazīmju C hepatīta slimniekam var nebūt vai būt neizteikti, tos bieži uzskata par saaukstēšanos. Simptomi parādās retos gadījumos. C hepatīta vīruss 80% gadījumu pāriet hroniskā formā, kad simptomi ir nespecifiski un ilgstoši slēpti, teikts hepatīts.lv. Reizēm parādās ilgstošs nogurums, slikta dūša, diskomforta sajūta paribē, slikta apetīte, īslaicīgas muskuļu un locītavu sāpes, tikai 25% gadījumu akūta C hepatīta slimniekiem parādās dzelte.
C hepatīta diagnostiku veic gandrīz visās Latvijas laboratorijās. To diagnosticē ar asins analīzi (anti-HCV). Ja bijusi saskarsme ar vīrusu, analīzes uzrāda organismā izstrādātās antivielas pret HCV. Nepieciešamības gadījumā vērsieties pie aknu slimību speciālista - hepatologa, kas veiks plašāku izmeklēšanu, informē hepatīts.lv. Ja radušās šaubas, palūdz nosūtījumu ģimenes ārstam un aizej pārbaudīties, lai būtu skaidrība.
Kas notiek tālāk, ja konstatē saslimšanu? "Sākumā ir jāveic analīzes, jānosaka pacienta genotips un tiek nozīmēta aknu biopsija, lai redzētu, cik tālu process ir izplatījies. Pēc visu apstākļu noskaidrošanas pieņem lēmumu par ārstēšanas turpmāko gaitu. Atkarībā no vīrusa tipa ārstniecības process aizņem no pusgada līdz gadam. Efektivitāte ir 50 % robežās, ārstniecības laikā parasti ir daudz negatīvas blakusparādības. 75 % apmērā izmaksas sedz valsts pārējo pacientam jāmaksā pašam (mēnesī aptuveni 150 – 200 eiro)," procedūru skaidro stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane.
Trūcīgām personām un bērniem terapiju valsts apmaksā 100% apmērā, bet, lai arī ministrija to vairākkārt solījusi, medikamentu kompensācija citiem slimniekiem pagaidām 90 % apmērā nav nodrošināta.
Ārste stāsta, ka esot pieejamas arī efektīvākas zāles, nekā tās, ko apmaksā valsts, tomēr tās jāapmaksā pašam pacientam, un terapija ir ļoti dārga.
Arī Viesturam šāda terapija piedāvāta – tās izmaksas pārsniedz 30 tūkstošus eiro. "Pie tādas naudas es varētu tikt, tikai, pārdodot māju un izliekot savus trīs bērnus uz ielas, bet, ja arī šis kurss nepalīdzēs?" jautā Viesturs, kurš arī uzskata, ka zobārstniecības kabinetu kontrole neesot pietiekama. "Vairākas reizes esmu rakstījis uz Saeimu, Veselības ministriju, Finanšu ministriju. Visi man piekrīt, ka tā ir problēma, bet naudas nav. Bet, ja paklausās, kur tā tiek izlietota, rodas jautājums, vai Latvijā iedzīvotājus vispār vajag?"retoriski jautā lasītājs.