'Par 1,42 eiro esam gan psihologi, gan dakteri un vēl daudz kas cits'. Lauku ģimenes ārstu ikdiena  (27)

Sandra Gintere

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle 
Eiropas Lauku ģimenes ārstu asociācijas konsultatīvās valdes locekle 
Praktizējošs ģimenes ārsts 
Rīgas Stradiņa universitātes docente

Ir vasaras laiks, kad parasti visi dodas atvaļinājumos, tomēr jau gadiem tiek runāts par to, ka lauku ģimenes ārstiem šāda iespēja ir ļoti sarežģīta. Teorētiski aizvieto kāds kolēģis, bet praktiski, viņš ir ģeogrāfiski tālu, un arī prakse ir pārpildīta. Vai šajā jautājumā kaut kas ir mainījies? Varbūt var palīdzēt rezidenti?

Situācija ir tāda, kā ir. Aiziet atvaļinājumā tā pa īstam nevar. Pēc līguma ar Nacionālo Veselības dienestu, protams, mums ir ārsta aizvietotājs. Bet faktiski šie aizvietotāji ir teritoriāli tālu un viņiem pašiem ir savi pacienti. Vidēji praksē ir 1500 pacienti, tad vēl klāt cita ārsta prakse – tas ir milzīgs apjoms. Ja cilvēks ir aizgājis atvaļinājumā, atnākot atpakaļ, viņam ir šī dubultā slodze, un atvaļinājums ir aizmirsts pirmajā dienā. Tā ir milzīga problēma. Kas attiecas uz rezidentiem – viņi ir mūsu palīgi, bet viņi pēc Latvijas likumdošanas nevar strādāt patstāvīgi, neskatoties uz to, ka viņiem ir ārsta diploms un lielākajai daļai ir arī nepieciešamās zināšanas un prasmes. Bet viņiem nav šī juridiskā atbildība, līdz ar to viņi nevar strādāt vieni paši bez uzraudzības. 

Izejot rezidentūru ārpus Rīgas, samaksa par to ir lielāka. Vai jaunie speciālisti – rezidenti ir gatavi braukt palīdzēt arī uz laukiem?

Jā, par 30% lielāka samaksa. Rezidenti būtu gatavi un ir gatavi braukt uz laukiem, tomēr ir kāda lieta. Pirmkārt, kur viņi dzīvos? Ja tie ir lauku reģioni un pašvaldības grib šos jaunos kolēģus pie sevis, viņiem ir kaut kas jāpiedāvā, lai tur varētu dzīvot. Ar dzīvesvietu saprotu ne jau istabiņu kopmītnēs, kur tualete ir gaiteņa viņā galā, vai istabiņu slimnīcā. Tam jābūt normālam dzīvoklim ar visām ērtībām, jo ārsts ir mācījies desmit gadus, tie ir cilvēki reproduktīvā vecumā. Viņi grib veidot ģimeni, vai viņiem tā jau ir. Ja nav dzīves apstākļu, kāda gan tur ģimene? Protams, ir pašvaldības, kas to sāk piedāvāt, un tā ir ļoti pozitīva informācija. Domāju, ka situācija mainīsies. 

Lauku ģimenes ārsti, kā par vienu no lielākajām problēmām, ir runājuši par izolētību. Kā var risināt šo problēmu, un vai tā tiek risināta?

Tā ir milzīga problēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un pasaulē. Laukos ģimenes ārsti ir izolēti, viņi ir vieni, un pieeja sekundārās aprūpes speciālistiem ir problemātiska. Tas tiek risināts.

Piemēram, sadarbībā ar Lauku ģimenes ārstu asociāciju un veselības centriem tiek organizēti speciālistu izbraukumi uz reģioniem. Reizi nedēļā vai mēnesī brauc konkrētais speciālists un pieņem uz vietas. Izbrauc veikt gan mamogrāfijas izmeklējumus, gan rentgenu un citus, lai lauku reģioni nebūtu pilnīgi nogriezti. Ir grafiks, ģimenes ārsti zina, kad speciālisti būs, kur būs, un var organizēt pieņemšanu. Tas gan vienalga neatrisina šo problēmu, jo zem tās slēpjas sociālekonomiskie faktori – attālums, pacientu maksātspēja, parasti šie izmeklējumi vajadzīgi diezgan ātri un nekavējoties. Uz vietas to nevar izdarīt, tad jābrauc uz tuvāko reģionu slimnīcām vai uz Rīgu. Lielai daļai cilvēku tas nav iespējams. Rīgā tramvaja biļete maksā divus eiro! Bet līdz Rīgai vēl jātiek. Kad cilvēks paskatās, cik tas izmaksā, viņš saprot, ka ar to naudiņu, kas viņam ir, nepietiek, lai nokļūtu pie ārsta. Mums ir ļoti daudz maznodrošinātu cilvēku un sezonas darbinieku. Lauku iedzīvotāji lielākoties ir tieši sezonas darbinieki. Ir mežu zāģēšanas laiks, pļaušana, stādīšana, tad viņiem ir darbs un ienākumi, bet sezona beidzās un viņi ir bezdarbnieki. 

Apmaksāts ceļš reizi pusgadā vai gadā uz veselības iestādi būtu risinājums? Tas nemaz nebūtu tik finansiāli dārgi…

Protams, tas viss ir pašvaldību ziņā. Zinu, kur pašvaldības ir organizējušas autobusu pensionāriem reizi nedēļā uz novada centru. Tas ir viens no risinājumiem. Svarīgi arī, cik bagāta ir pašvaldība. Tik lielas summas gan tur nav, vienkārši ir jābūt labai gribai un vēlmei kaut ko darīt. 

Bieži runā arī par to, ka, ja Rīgā cilvēks aiziet pie ārsta, tad laukos tas ir grūtāk, tāpēc slimības ir ļoti ielaistas. Ko tas nozīmē ģimenes ārstam un kā ar to tikt galā?

Par slimību ielaišanu –tas ir atkarīgs no katra pacienta. Protams, laukos situācija ir citāda un vietām tiešām drūmāka. Tomēr ir divu tipu cilvēki – vieni, kas rūpējas par sevi un atradīs laiku un naudu, saorganizēs radus, vai draugus un nokļūs pie ārsta, un otri ir strausa tipa cilvēki, kas iebāž galvu smiltīs un gaidīs, kamēr viss paies garām. Tas ir gan laukos, gan Rīgā. Pacienta līdzestība ir ļoti būtiska. 

Tomēr tieši pirms Jāņiem no pacientiem vienā lauku reģionā dzirdēju, ka pie viņiem ir sācis strādāt mūsu jaunais ģimenes ārsts tikko pēc rezidentūras, un pacienti pēkšņi ir sākuši ļoti rūpēties par savu veselību. Viņš ar cilvēkiem strādā, izglīto, apmāca, un paši esot izbrīnīti, ka šajā reģionā visi pēkšņi tik ļoti sākuši rūpēties par savu veselību un apmeklēt ģimenes ārstu. Protams, tur ir atklātas daudzas jau hroniskas saslimšanas, par kurām pats pacients nav nojautis. Tādēļ varu teikt, ka cilvēka faktors ir svarīgs no abām pusēm. Ja runa ir par jaunajiem ģimenes ārstiem, viņi tiešām ir motivēti un strādāt griboši, viņi vēl grib izārstēt visu pasauli. Viņiem tikai vajag dot iespēju.

Kā ir ar šo iespējas došanu? Vai jaunajiem speciālistiem ir iespēja uzsākt pašiem savu praksi ārpus Rīgas un arī Rīgā?

Iespēja ir, bet atkal ir vesela virkne lielu problēmu. Ja būtu iespēja praksi pārmantot, piemēram, pēc tam, kad iepriekšējais ārsts aiziet pensijā, tas daudz ko atrisinātu. Latvijā ģimenes ārstam vidēji reģistrēti ir 1500 pacientu. Normāli būtu, ja vietā nāk jaunais dakteris, kas automātiski visus šos pacientus pārņem. Par to runājam jau gadiem, soli pa solim uz to virzāmies, bet vēl tā nav.

Vēl joprojām jaunajam ārstam, uzsākot praksi, gada laikā no jauna ir jāsavāc 600 pacienti. Ja viņš to neizdara, nu tad… Šīs grūtības nav tikai laukos, tas ir jebkur. It kā šķiet, ka 600 pacientu nav daudz, bet viņus tomēr ir ļoti grūti savākt. Atnāk jauns dakteris, informācijas par viņu nav, un gada laikā iespaids par viņu vēl nerodas. Varbūt tie hroniskie pacienti, kam nepieciešamas zāles un regulāra aprūpe, salasīsies, bet arī viņi meklēs dakteri, ko iesaka paziņas un ko viņi pazīst. Lai arī prakse kaut kur jau ir pilna, viņi tomēr ies uz to. 

Protams, ja jaunais ir tik ilgi mācījies, viņam nepieciešama arī materiālā bāze, ar ko uzsākt praksi.

Cik tas maksā?

Pirms kāda laika rēķinājām, ka tas izmaksā apmēram piecus tūkstošus latu, tagad tie paši tūkstoši tikai pārvērsti eiro būs vajadzīgi. Nepieciešama aparatūra, tāpat telpas, galu galā - vienkārši dators, galds un krēsls. Neviens to par velti nedod. Protams, šajā laikā ir arī no kaut kā jādzīvo. Ja vēl ir bērni…

Sākāt runāt par motivāciju. Vai nesen ieviestā sistēma, ka par agrīnā stadijā atklātu vēzi ģimenes ārsts saņem piemaksu, ir laba motivācija?

Tas ir ļoti patīkami un par to ir prieks, bet summa ir niecīga. Tomēr, lai varētu šo slimību diagnosticēt, tas nav atkarīgs tikai no ģimenes ārsta. Pirmkārt, tas ir atkarīgs no paša pacienta. Vai viņš atnāks pie ārsta, vai aizies uz izmeklējumiem. Gaidīšanas rinda, lai tiktu pie speciālistiem un uz šiem izmeklējumiem. Ļoti bieži šī diagnoze ir nejaušs atradums. Protams, ārstējam mērķtiecīgi, bet slimības atklāšana bieži ir veiksmīgi nejauša. 

Nesen notikušajā nozares speciālistu diskusijā tika runāts par vēža diagnostiku un ārstēšanu tuvāk mājām. Vai tas ir kas jauns un netiek pašlaik darīts?

Protams, pacientus vairāk sūta uz Rīgu, jo šķiet, ka tā ir tā naba un centrs.

Kas tā arī ir… Lielie centri ir Rīgā.

Tieši tā. Pirms mūsu diskusijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas sapulcē kolēģiem šo jautājumu par reģionālo pieejamību, par iespēju pacientus izmeklēt un arī ārstēt šajos centros uzdevu. Protams, viņu attieksme par šo iniciatīvu bija pozitīva, jo tas vienalga ir tuvāk mājām. Nevajag domāt, ka laukos ir sliktāki speciālisti. Viņi ir tādi paši kā Rīgā.

Bieži lauku ārstiem nākas redzētu un palīdzēt pat vēl smagākos gadījumos nekā Rīgā?

Jā, viņi ir redzējuši vēl vairāk un tikuši galā ar to, kas viņiem ir pieejams. Tāpēc nevar teikt, ka tur būtu sliktāki speciālisti vai sliktāka aparatūra.

Jautājums gan – cik tā ir noslogota un kāda ir speciālistu pieredze tās pielietošanā? Rīgas speciālisti mēdz teikt, ka citur veiktie izmeklējumi ir jāpārtaisa….

Jautājums atkal ir par kvotām. Rīgā ir lielie centri, kam tiek atdotas visas kvotas. Reģioniem tās ir mazākas. Domāju, ja būs šie četri centri, kur veic onkoloģiskos izmeklējumus un ārstē vēža pacientus, tad tās tiks sadalītas līdzvērtīgāk. Protams, kurzemniekiem ir izdevīgāk aizbraukt turpat uz Liepāju un veikt diagnostiku un ārstēšanu. Tas ir vienkāršāk, nekā braukt uz Rīgu. Liepājā ir tie paši speciālisti, kas beiguši mūsu augstskolu, tur noslogojums nav tik liels, un tas daudz ko atrisinātu.

Tomēr, piemēram, tukumniekam vienkāršāk būs aizbraukt uz Rīgu, jo satiksme ar to ir labāka un tas ir tuvāk….

Protams, pastāv izvēle. Pacientam tiek atstātas izvēles iespējas. Ārsts ar pacientu runā, un kopīgi apspriež labāko variantu. Ja ir aizdomas par diagnozi vēzis, tiek pārspriesti visi varianti un izvēlēts piemērotākais. Vismaz ģimenes ārsts ar pacientu runā ļoti daudz. Bieži vien pacienti pēc speciālista konsultācijām atnāk pie ģimenes ārsta un pārjautā vēlreiz to pašu, uzdod jautājumus, ko nav pajautājuši, vai nav sapratuši.

Protams, īpaši, lauku ģimenes ārstiem šādā smagā situācijā jāpilda arī psihologa funkcija. 

Jā, mums visiem tā ir jāpilda. Man pagājušajā nedēļā bija pacients, kam ir aizdomas par pirmreizēju audzēju. Bet ir atvaļinājumu laiks, "zaļais koridors" nestrādā. Ko darīt? Arī jau minētajā sapulcē jautāju ārstu viedokli par "zaļo koridoru". Viena daļa teica, ka ir ļoti apmierināti un viss notiek. Turpat blakus bija kolēģi, kam bija pilnīgi pretējs viedoklis. Ar ko es pati saskāros? Savu pacientu gribēju pieteikt uz izmeklējumiem. To nav iespējams izdarīt! Divas stundas zvanīju mērķtiecīgi un tā arī nesazvanīju. Visur skanēja skaista mūzika. Rezultāta nebija. Beigās iedevu telefona numuru pacientam, lai viņš to dara pats, jo man nav tik daudz laika. 

Nevaru šo darba uzdevumu dot māsiņai, jo arī viņai ir ļoti daudz darba. Ja es varētu pieteikt pacientu elektroniski, labprāt to darītu. Ārsti ļoti gaida plašākas e-medicīnas iespējas. Īpaši lauku ārsti ir vairāk nekā gatavi to izmantot. Šobrīd tas nestrādā.

Labi, kaut kā pacients tomēr nokļūst pie ārsta, tiek izmeklēts, saņem ārstēšanu un tiek izoperēts.Tomēr vēža gadījumā jau ar to īsti nekas vēl nebeidzas. Latvijā rehabilitācija šādiem pacientiem nav. Tātad viss tālākais aprūpes process ir uz ģimenes ārsta pleciem. Ko šādā brīdī dara lauku, vai arī pilsētas, ģimenes ārsts?

Labs jautājums. Darām to, ko varam izdarīt. Pazīstam pacientu un viņa sociālekonomisko stāvokli. Mēģinām risināt viņa problēmas. Ārstējam blaknes pēc ārstēšanas, piemēram, ķīmijterapijas, staru terapijas. Ar to ģimenes ārsts var nodarboties. Protams, onkoloģiskiem pacientiem ļoti vajadzīga psiholoģiskā palīdzība. Ģimenes ārsts to dara savu iespēju robežās. Par tiem 1,42 eiro pildām gan psihiatra, gan psihologa gan vēl citas funkcijas. Ja nepieciešama rehabilitācija, atkal izmantojam personīgos sakarus, lai pacientam palīdzētu. 

Jūs aktīvi darbojaties Pasaules un Eiropas ģimenes ārstu asociācijās. Kāda ir situācija lauku ģimenes ārstiem kaimiņvalstīs? Vai problēmas ir tās pašas?

Jā, esmu Eiropas ģimenes ārstu asociācijas locekle. Problēmas ir tādas pašas, īpaši Austrumeiropā, postpadomju telpā, galvenokārt ar sociālekonomiskām lietām – ārstu mazās algas, emigrācija. Pēc visiem gadiem, ko pavadījuši mācoties, strādāt par tādu pašu algu kā "Maksimas" pārdevējam, vai tas ir godīgi? Tāpat arī citur ir problēmas ar pieejamību un attālumu. Skandināvijā ir helikopteru vienības nepieejamajos reģionos, bet arī viņiem ir problēmas ar speciālistiem. Viņi aicina mūsu speciālistus, un daļa aizbrauc. Tur samaksa ir stipri augstāka. Daudzi mūsu kolēģi brauc strādāt par ārstiem aizvietotājiem. Mums ir labi speciālisti ar labām zināšanām.

Kā vērtējat Latvijas ģimenes ārstu darba kvalitāti, un kāda ir sadarbība ar Veselības inspekciju, kas šīs lietas kontrolē?

Saprotiet, ja runā par Veselības inspekciju, tad tas ir bubulis absolūti visiem mediķiem, īpaši ģimenes ārstiem. Tikko nāk kontrole, vari būt 100% drošs, ka tiksi sodīts. Vienalga ko, bet kaut ko atradīs. Jautājums tikai, par cik lielu summu.

Kāds tam ir iemesls?

Iemesli var būt dažādi. Par ārsta darbu spriež pēc MK noteikumos paredzēto dažādo dokumentu aizpildīšanas. Protams, esam nenormāli pārslogoti, darbs ir padarīts, bet dokumentos varbūt nepilnīgi atspoguļots. Lielākajai daļai ārstu ir izdegšanas sindroms. Visbiežāk problēmas rodas tieši šī iemesla dēļ. Ārsts ir pārguris. Otra lieta, kas varbūt izklausās necilvēciski, bet nekļūdās tikai tie, kas neko nedara. Diemžēl medicīna ir joma, kur mācamies no savām kļūdām. Tā ir visur Eiropā un pasaulē. Starpība ir tā, ka Latvijā baidāmies runāt par savām kļūdām. Slēpjamies, jo zinām, ka būs vesela virkne kontrolējošo iestāžu, kas mūs sodīs. Par vienu pārkāpumu – desmitkārtīgi un reizēm pat ne pēc būtības. Tai pašā laikā Eiropā un pasaulē par šīm lietām runā, ir interneta lapas, kur tiek apspriestas un analizētas konkrētas situācijas, ir viedokļi. Ārsti par to nebaidās runāt. Protams, tas notiek anonīmi, bet par to runā. Pie mums par to arī runājam, bet klusi, savā starpā, lai kāds neuzzina.