Kā pārvarēt stresu? 5 ieteikumi, ko varam mācīties no austrumniekiem

Portālam "Delfi" Mārtiņš Geida skaidro, ka stress ir psihes reakcija uz kādu situāciju, kas izjauc esošo līdzsvaru. "Varbūt pat tā varētu nosaukt stāvokli, kad kaut kā pietrūkst, kad nav laimes. Tātad stress rada saspringumu, bet ilgstošs saspringums rada stingumu, kas dzīvošanai ir kaitīgi, tāpēc uz pasaules strauji attīstās izklaides industrija, jo kaut kā taču vajag atslābināties, lai nesajuktu prātā," uzver dziednieks. Viņš akcentē 5 galvenās mācības, kuras ievērojot austrumu cilvēki ir daudz vairāk pasargāti no stresa ietekmes nekā rietumnieki.

Rietumu cilvēks pats rada sev stresu, un pēc tam lepojas, ka tos pārvar. Mēs šeit cīnāmies tikai ar sekām, un tās, ko rietumu cilvēki uzskata par cēloņiem, arī ir tikai sekas. Tikmēr austrumu cilvēka galvenie centieni ir darbs ar savu iekšējo pasauli, kas ļauj pieņemt līdzcilvēku vājumus un palīdzēt tiem tos pārvarēt. Rietumu cilvēks mācās konkurēt, lai citu vājuma brīdi padarītu par ienesīgu pasākumu sev pašam. Austrumu cilvēks jūtas pasargāts jebkuros apstākļos, un tas viņā rada mieru, lēnprātību, pazemību, iecietību, pacietību, visas tās īpašības, kas rietumu cilvēkiem ir svešas vai ļoti vāji izpaustas. Pat dzīve bez jumta virs galvas un maizes uz galda nerada aizvainojumu un dusmas uz visu pasauli, jo cilvēki zina par cēloņu un seku likumu, ka katrs pats savas laimes un nelaimes kalējs, tikai šī sapratne ir saistīta ar ideju, ka nedzīvojam vienreiz. Rietumu cilvēks, arī pilī dzīvojot, nevar justies mierīgs, jo iekšā ir nepamatota trauksmes, baiļu un nestabilitātes sajūta. Rietumnieks nejūtas drošībā, viņam nav patvēruma sajūtas. Pēc tā var secināt – jo lielāka paļāvība garīgajām zināšanām, jo cilvēkam mazāk stresa.

Austrumu tradīcijās galvenais līdzeklis laimes iegūšanai ir ziedošana, kad cilvēks pret šo pasauli izturas nevis kā īpašnieks, bet kā nomnieks, kurš rūpīgi un saudzīgi izmanto dotās iespējas un resursus. Kad cilvēks pazaudē dzīves mērķi, orientierus, zūd entuziasms, iedvesma un vēlme dzīvot. Jo mērķis ir tas, kas rada laimi, dod spēku.
Austrumu cilvēkam viss notiek saskaņā ar karmas un reinkarnācijas likumu, viņš zina, ka šī dzīve ir iepriekšējās turpinājums un agrāk veiktās darbības ir radījušas tādas sekas. Vienīgais austrumu cilvēka mērķis ir labot iespējamās kļūdas, lai uzlabotu esošo stāvokli jau šajā dzīvē, nemaz nerunājot par nākamo.

Rietumu cilvēkam dzīve ir nejaušību virtene bez jebkādām likumsakarībām, veiksme un neveiksme atnāk pati, dzīve ir netaisnīga, jo naudas kaimiņam parasti ir vairāk nekā man, un man nav tik, cik gribas. Austrumu cilvēks zina savu astroloģisko stāvokli, psiholoģiskās noslieces, talantus, robežas, iespējas un galvenais – kā paša spēkiem pārvarēt grūtības, kas atnāk noteiktā dzīves posmā. Viņam ir informācija par nelabvēlīgajiem astroloģiskajiem periodiem un līdz ar to jau daudzus gadus iepriekš var veikt darbības, kas samazina nelabvēlīgo spēku ietekmi vai pat to iznīcina pavisam.

Svarīgi, ka austrumu cilvēks rīkojas pats, atšķirībā no rietumu cilvēka, kurš savā dzīvē reti, kad atvēl laiku tādu īpašību izkopšanai, kas palīdzētu pašam tik galā ar šķēršļiem.

Tradīciju nesēji ir ģimene, ja nav zināšanu par to, kā veidojas attiecības, kā pareizi izturēties, kā cienīt vienam otru, tad nav nekādu cerību par mierīgu un laimīgu dzīvi bez stresa, uzsver dziednieks.

Šī ir galvenā atšķirība starp rietumu un austrumu kultūru. Austrumu kultūrā vēl ir saglabājušās dzimtas tradīcijas, bet rietumu kultūrā tādas vispār tikpat kā nav bijušas. Necieņa pret vecākiem traucē bērniem kļūt laimīgiem dzīvē, jo vecāku neapmierinātība liedz bērniem iegūt svētību.Vecākiem ir jāizrāda vislielākais gods, jo pateicoties viņiem mēs esam ieraudzījuši dienas gaismu. No mūsu izturēšanās pret vecākiem ir atkarīga personības attīstība, mērķtiecība, gribasspēks, spēja pārvarēt grūtības, materiālais stāvoklis, karjeras izaugsmes iespējas utt. Saite jaunākais – vecākais dod iespēju intuitīvi neiedzīvoties daudzos stresos, tā izpaužas svētības būtība – es ne tikai nedaru nepareizi, bet apbrīnojamā kārtā man viss izdodas pat tajās jomās, kur es varbūt neesmu tik daudz darbojies.

Ievērojot tradīcijas, kad cilvēks ciena vecākos - vecākus, vadītājus, veidojas interesants fenomens – ir viegli atrast savu vietu šajā saulē. Katram ir sava sūtība un būtība, un katra dzīvā būtne ir nākusi pasaulē ar sūtību realizēt savu būtību – nolikto pienākumu. Katram nāk līdzi noteikta profesija, kas izriet no īpašībām, no dabas, no nosliecēm, vēlmēm.

Mūsdienās valda pieņēmums, ka nodarbošanos, profesiju vai darba vietu vajag mainīt reizi 3 – 5 gados, lai rutīna neiestājas. Bet pasaule nevar attīstīties, ja cilvēki visu laiku meklē ko jaunu. Ja nemitīgi meklē, cilvēks "nav laikā šeit un tagad", nespēj koncentrēties, nespēj būt uzmanīgs un vērīgs, un šīs trīs lietas rada ļoti daudz dažādu stresu.

Vadoties pēc šīm pazīmēm, ātri var noteikt, kāds ir šī brīža stāvoklis. Galvenais rādītājs – laime un miers pieaug vai samazinās. Likteņa, planētu ietekmē var atnākt un daudziem cilvēkiem arī atnāk tādi nelabvēlīgi periodi, kad cilvēks pazaudē visus orientierus. Un, jo vairāk viņš savus dzīves orientierus ir meklējis apkārtējā pasaulē: karjera, alga, ģimenes un seksuālā dzīve, komforts, vara, slava, panākumi, jo ātrāk viņš nolaižas līdz galējai stresa stadijai.

Dziednieku Mārtiņu Geidu varēs satikt festivāla "Helsus" sarunu stūrītī 22. augustā ar lekciju "Sevis apzināšanās zinātne". Plašāk par pasākumu www.helsusfestival.com.