Jāēd, tikai mazāk. Pieaugušajam pietiek ar 300 – 600 gramiem gaļas nedēļā  (8)

"Es pati gaļu ēdu maz, taču esmu par to, ka ikdienā vajadzīga produktu daudzveidība. Nav tādas produktu grupas, kurā būtu pilnīgi viss mūsu organismam vajadzīgais," uzsver diētas ārste Lolita Neimane.

Kas gaļā tik vērtīgs? Pirmkārt, olbaltumvielas. Lai gan tās ir arī saknēs un dārzeņos, vērtīgākās ir dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas, kurās ir vairāk neaizstājamo aminoskābju (gaļā, piena produktos, olās, zivīs). Otrkārt, gaļā ir dzelzs un cinks. Sievietēm reproduktīvajā vecumā dienā jāuzņem 18, bet vīriešiem – 10 miligramu dzelzs. Izrēķināts, ka katra grūtniecība sievietes organismā patērē gramu dzelzs. Cilvēka organismā atkarībā no dzimuma un vecuma kopumā ir 2 – 6 grami šī ķīmiskā elementa. Tādēļ Lolita Neimane ir pret to, lai grūtniecības laikā uzturā samazinātu gaļas daudzumu, jo tieši tā satur tā dēvēto divvērtīgo dzelzi, kuru organisms izmanto vispilnvērtīgāk. Lai gan arī zemenēs, bietēs, burkānos un citos dārzeņos ir dzelzs, tā uzsūcas daudz sliktāk. Līdzīgi ir arī ar kalciju, kuru satur dažādi zaļie lapu dārzeņi, bet vislabāk tas tiek uzņemts no piena produktiem, kuros ir pareizā kalcija un fosfora attiecība.

Tomēr arī liels gaļas īpatsvars uzturā nav nekas labs, jo tad asinīs veidojas liels urīnskābes – purīnvielu un olbaltumvielu vielmaiņas galaprodukta – daudzums, kas sāļu veidā var izgulsnēties locītavās, nierēs vai citos orgānos, izraisot dažādas veselības problēmas, piemēram, podagru. Teiksim, apēdot 100 gramus teļa gaļas, veidojas 190 miligrami urīn­skābes, tikpat daudz vistas gaļas – 160 miligrami šīs skābes, cūkas – 154, bet liellopa gaļas – 130 miligrami urīnskābes. Salīdzinājumam var minēt, ka no 100 gramiem ziedkāpostu rodas 40 miligrami urīn­skābes, bet no tikpat liela daudzuma sparģeļu – vien 25 miligrami.

Lolita Neimane atbalsta daudzveidību un mēra izjūtu, proti, īstas, rūpnieciski nepārstrādātas gaļas ēšanu, turklāt ne katru dienu, bet pāris reižu nedēļā. Turklāt noteiktos dzīves posmos, piemēram, vecumā vajadzība pēc gaļas iet mazumā, turpretī sievietēm reproduktīvajā vecumā to vajag ēst vairāk nekā menopauzē.

"Pirmkārt, vajadzētu samazināt treknas gaļas patēriņu. Protams, retu reizi, pa svētkiem jau var apēst arī kādu cauraudža vai cūkas cepeša gabaliņu! Otrkārt, nevajag ēst tādas gaļas izstrādājumus, kas pārstrādes laikā sabojāta ar nitrīta sāli, nātrija glukonātu un citām piedevām. Treškārt, gaļu ieteicams iegādāties zemnieku saimniecībās.

Vērtības ziņā pirmajā vietā liekama medījuma gaļa. Vieglāka, diētiskāka ir arī putna gaļa, bet nesaku, ka latvietim nevajadzētu ēst cūkgaļu, kas tradicionāli ir vispopulārākā," saka ārste. Veselībai vislabākais gaļas sagatavošanas veids – nelielā temperatūrā to sautēt savā sulā, viskaitīgākais – panēt vai cept augstā temperatūrā.

Diētas ārste Lolita Neimane uzskata, ka gaļas ēšanas vai neēšanas plusi un mīnusi jāizsver katram pašam. Tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ atsakās no veselām pārtikas produktu grupām – vai tā būtu gaļa, vai piena produkti –, biežāk nekā "visēdājiem" jāveic analīzes, lai kontrolētu dzelzs, kalcija vai citu minerālvielu un vitamīnu daudzumu organismā.

"Liela veselības problēma visā pasaulē, arī Latvijā, ir dzelzs deficīta anēmija – pieaug to ļaužu skaits, kuri ar pārtiku neuzņem tik daudz dzelzs, cik būtu nepieciešams. Bieži vien, atsakoties no gaļas ēšanas, cilvēks nenoskaidro, ko viņš līdz ar to savam organismam liedz. Veģetārisms pats par sevi nav nekas slikts, taču jāatceras, ka mūsu organisms ir pielāgojies divvērtīgās dzelzs uzņemšanai, lai nodrošinātu normālu hemoglobīna līmeni," uzsver Rīgas Austrumu klīniskās universitātes Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas vadītāja Sandra Lejniece.

Ja cilvēks cieš no anēmijas, asinīs pazeminās hemoglobīna līmenis, kas izraisa nepietiekamu organisma apgādi ar skābekli un sirdsdarbības paātrināšanos, kas ilgākā laika periodā nav nekas labs. Turklāt skābekļa trūkuma dēļ cilvēks kļūst viegli nogurdināms, jūt vājumu, nespēku. Par to, ka organismam trūkst tieši dzelzs, liecina arī problēmas ar ādu, nagiem, matiem, piemēram, nagi kļūst mīksti, lūst, sāk dalīties, āda ir sausa, mati šķeļas, sāk izkrist, izmainās garšas un smaržas sajūtas. Var rasties tieksme ēst zobu pastu, krītu, mīklu.

Pilnīgi atsakoties vai stipri ierobežojot gaļas ēšanu, reizi gadā jāpārbauda dzelzs un B12 vitamīna rezerves organismā. Ja tās izsīkušas, būs jāsāk lietot uztura bagātinātāji vai pat medikamenti. Lolita Neimane stāsta, ka dažām pacientēm, tos lietojot, bijušas blakusparādības, tādēļ viņas izvēlējušās ēdienkartē tomēr atkal iekļaut gaļu.

P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostikas nodaļas vadītāja Iveta Mintāle: "Vienu brīdi ASV bija ļoti izplatīts mīts, ka sarkanā gaļa var izraisīt vēzi. Tā nav tiesa. Pierādīts, ka, lietojot uzturā gaļas izstrādājumus, palielinās vēža risks. Tomēr lielākoties atteikšanās no gaļas ēšanas saistīta ar kaut kādu pārliecību, reliģiju. Ja cilvēks vēlas būt veģetārietis, viņam ir rūpīgi jārēķina, cik olbaltumvielu viņš saņems no pākšaugiem, vai viņš pietiekami daudz ēd riekstus, lieto vitamīnus. Tad jāskaita ne tikai kalorijas, bet arī visas uzņemtās taukskābes, olbaltumvielas, ogļhidrāti un tauki, jāzina to attiecības. Noteikti jānosaka arī feritīna līmenis, lai nerastos dzelzs deficīts un anēmija, kas var izraisīt sirds darbības traucējumus. Nezinu, kā citi ārsti, bet onkologi un kardiologi veģetārismu neatbalsta. Veģetārisms netiek ieteikts grūtniecēm, kā arī bērniem, pusaudžiem un jauniešiem līdz pat 20 gadu vecumam. Visvairāk man nepatīk tas, ka gaļa netiek izmantota uzturā bērniem!"