Vecāki par bērnu medikamentu atbilstību un iespējamo iedarbību bieži nav informēti

Līdz 2007. gadam, kad ieviesa Eiropas pediatrisko pamatregulu, pat 50% bērnu ārstēja ar zālēm, kas nebija pārbaudītas šajā populācijā, un 2006. gadā aptuveni 75% no visām 317 Eiropā centralizēti reģistrētām zālēm tika izmantotas arī ārstēšanā bērniem – tikai 34% no šīm zālēm bija norādītas indikācijas zāļu lietošanai bērniem, skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas klīniskā farmaceite Inese Sviestiņa.

''Daži no iemesliem, kāpēc varētu būt mazāk pētījumu bērniem, salīdzinot ar pieaugušajiem – nereti tās ir lielākas izmaksas, jo ir ļoti dažādas vecuma grupas, ja ņemam vērā, ka bērns ir no priekšlaikus dzimuša bērna līdz 18 gadīgam jaunietim, ir grūtāk noteikt un izveidot ticamus pētījumus. Vēl, protams, nepieciešama bērna un vecāku piekrišana dalībai pētījumā. Latvijas likumdošana paredz, ka bērnam no 14 gadu vecuma ir jājautā, vai viņš piekrīt ārstēšanai, līdz ar to būtu jājautā, vai viņš piekrīt dalībai klīniskā pētījumā,'' norāda Sviestiņa.

Kas ir ētiskāk – iesaistīt bērnus klīniskos pētījumos, lai notiek piemērotāka ārstēšana vai
ārstēt ar zālēm, par kuru efektivitāti mums ir virspusējs priekšstats, citreiz lielāka vai mazāka klīniskā pieredze? Nekad nebūs viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem, norāda Sviestiņa.

''Šobrīd var prasīt pētīt zāles un terapijas paņēmienus bērnu ārstēšanai tikai tiem veidiem, kas ir apstiprināti pieaugušajiem. Vislielākā problēma ir bērnu onkoloģijā, jo bērnu vēžu formas ne vienmēr sakrīt ar pieaugušo. Savukārt pēc Amerikas Savienoto Valstu (ASV) onkoloģijas likumdošanas aktiem Pediatric Research Equity Act un Best Pharmaceuticals for Children Act nav tiesību prasīt veikt pētījumus tieši bērniem. Izskan ierosinājumi, ka tajos gadījumos, kad ir apstiprinātas jaunas pretvēža zāles, kas iedarbojas kādā specifiskā veidā, tad šīs zāles jāpēta arī bērniem,'' norāda farmaceite.

Analizējot Eiropā veiktos klīniskos pētījumus, tika atklāts, ka tikai 12% no pētījumiem bija iesaistīti bērni, lai gan bērni veidoja aptuveni 60% no visiem iedzīvotājiem, kuri cieš no minētajām slimībām, kas apliecina, ka mums nepietiek zināšanu par pareizu zāļu lietošanu bērniem.

Izņēmuma gadījumi varētu būt paliatīvās aprūpes situācijas, kad visas iespējamās ārstēšanas metodes jau ir izsmeltas, un ieguvums no jaunu zāļu izmantošanas būtu vismaz ne sliktāk kā pašreiz pieejamā ārstēšana, skaidro farmaceite.

Paliatīvā aprūpe ir aktīva, visaptveroša to pacientu aprūpe, kuru slimība nav radikāli izārstējama. Tā ietver sāpju un citu simptomu mazināšanu, atbilstošus sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu risinājumus.

''Ārzemju mājaslapās, piemēram, medicinesforchildren.org.uk ir sadaļas, kurās vecākiem saprotamā valodā izskaidro, ko nozīmē klīniskais pētījums, ko nozīmē bērnu un līdz ar to vecāku dalība tajos. Nebūtu slikti, ja mūsu Zāļu valsts aģentūras mājaslapā parādītos šāda veida informācija, kas būtu vecākiem noderīga un tādējādi katrs interesents varētu iegūt sev vēlamo informāciju,'' uzskata farmaceite.

Ziemeļīrijā veikts pētījums par šādu zāļu lietošanu, kurā konstatēts, ka, lai gan 78 % no 564 aptaujātajiem speciālistiem bija šaubas par šādu zāļu drošību, kā arī lielai daļai – par iedarbību, tikai 31% informēja bērnu par šādu zāļu lietošanas iespējamajiem riskiem.

Spānijā 50% no 700 pediatriem nebija informējuši vecākus, par zāļu lietošanas riskiem, ļoti neliels skaits ārstu bija veikuši ierakstu medicīniskajā kartē.

Eiropā dažādu medicīnas grāmatu datu bāzes ir brīvi pieejamas gan ārstiem, gan farmaceitiem.

"Par zāļu rokasgrāmatu pirkšanu Latvijā – es nevaru droši apgalvot, ka nevienai ārstniecības iestādei šādas grāmatas netiek iegādātas par iestādes līdzekļiem, bet vairumā gadījumu speciālistiem pašiem šo literatūru ir jāiegādājas, un tā ir atšķirība no daudzām Rietumeiropas un ASV klīnikām,'' saka Sviestiņa.