Kad parasti milti var novest bezsamaņā. Līvas stāsts par dzīvi ar celiakiju  (5)

Līva ir skaista, dzīvespriecīga un sabiedriska studente no Jelgavas, kas jau vairākus gadus slimo ar celiakiju – gremošanas trakta slimību, kura liedz cilvēkam uzturā lietot pārtikas produktus, kas satur glutēnu – rudzu, miežu un kviešu olbaltumvielas. Parasti celiakija ir iedzimta, bet, ja tā ir vieglā formā, cilvēks var nodzīvotu visu mūžu, nezinot, ka sirgst ar šo kaiti. Meitene studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārtikas produktu tehnoloģiju un pēc lekcijām strādā par bārmeni un viesmīli restorānā "Plate".

Līvai šo slimību atklāja bērnībā, kad pēkšņi sākās ļoti spēcīgas vēdersāpes, kuras noveda pat līdz bezsamaņai. No sākuma tam netika pievērsta īpaša uzmanība, līdz sāpes parādījās arvien biežāk. Sekoja daudz un dažādas pārbaudes un analīzes, līdz viena no procedūrām uzrādīja, ka meitenei ir celiakija.

''Graudu produktus neēdu no 15 gadu vecuma, nu jau būs septītais gads bez miltu izstrādājumiem. Slimība ir iedzimta, bet, cik zinu, nevienam no ģimenes locekļiem šīs slimības nav, kaut arī šad tad parādās kādas sūdzības, kas liecina par celiakiju, bet tās netiek tālāk izpētītas, jo ar šīm sūdzībām var sadzīvot,'' skaidro Līva.

"Ja cilvēks ar celiakiju ieēd miltus, varētu teikt, ka sajūtas ir līdzīgas krampjiem vēderā. Pazīmju ir ļoti daudz, un katram slimniekam tās atšķiras – var būt, piemēram, slikta dūša vai caureja. Man sāpes ir tik stipras, ka varu noģībt. Ja jūtu sāpes, uzreiz dzeru daudz ūdens un lietoju jogurta tabletes, kādu laiku vēl ir jutīgs vēders, bet pēc tam atkal jūtos labi," skaidro studente.

"Sākumā, kad uzzināju par savu slimību, īsti nesapratu, kas man tagad jādara, ko vispār varu ēst. Sniedzos veikalā pēc ierastajiem produktiem un tikai tad sapratu, ka ļoti daudz ko nedrīkstu ēst. Tam sekoja straujš svara zudums, jo uzturs tomēr bija radikāli jāmaina, un arī neliela depresija, jo iepriekš visu, ko varēju, vairs kategoriski nedrīkstēju ēst. Ir grūti izmainīt visu dzīvi vienā dienā," atzīst Līva.

''Varēju aizmirst par ātrajām uzkodām un gardajām bulciņām. Bija grūti, bet lēnām sāku pierast. Kā alternatīvu sāku lietot bezglutēna pārtiku, bet sapratu, ka tā īpaši neiet pie sirds,'' stāsta jelgavniece.

Līva nodarbojas arī ar sportu, bet atzīst, ka viss atkarīgs no garastāvokļa. Ziemas periodā viņa mēdz aiziet uz peldbaseinu vai sporta zāli, vasarā vakaros skrien.

''Par diētām nav daudz jādomā, jo man ir sava mūža diēta, kas piespiež mani ēst veselīgi ,'' Līva smejas.

Reizi gadā Līva nodod visas nepieciešamās analīzes, lai varētu sekot savam veselības stāvoklim.

Ir grūti paēst ārpus mājas, atzīst jelgavniece, jo visur ir jājautā vai ēdiens nesatur glutēnu. Mājinieki ir pielāgojušies Līvas diētai un viņiem tas nemaz netraucē, ja, piemēram, karbonāde ir cepta kukurūzas miltos. Līvai vislabāk garšo sušī, zupas un vistas ēdieni. Savu dienišķo maizi viņa aizstāj ar rīsu galetēm.

''Es nevarētu teikt, ka zinu visus produktus, kuru sastāvā ir glutēns. Ar katru dienu uzzinu kaut ko jaunu. Ieejot veikalā, daudz jālasa produktu sastāvi, lai noskaidrotu, vai drīkstu to lietot uzturā. Protams, ir arī gadījies kaut ko apēst, un tikai pēc tam, palasot produkta saturu, uzzināt, ka šis produkts var saturēt glutēnu, bet cenšos būt uzmanīga un strikti sekot līdzi, lai tomēr nejauši neapēstu ''savu aizliegto augli'','' stāsta Līva.

Līva atzīst, ka daudzi draugi un paziņas nemaz nezina, ka viņai ir šāda diēta, un, kad kāds piedāvā produktus, ko nedrīkst ēst, meitene vienkārši atsakās, aizbildinoties, ka nav izsalkusi. Tas ir vieglāk, nekā katram stāstīt par celiakiju.

''Kad kādam izstāstu par savu slimību, tad seko jautājums – ko tu vispār vari ēst? Varu ļoti daudz ko, mana ēdienkarte ir tikpat plaša kā visiem citiem, tikai bez glutēna. Nepavisam nepārdzīvoju, ka man ar šo slimību ir jāsadzīvo visu mūžu,'' skaidro jelgavniece.

"Īsti nesaprotu tos cilvēkus, kuri ir padzirdējuši par šādu bezglutēna diētu, un sāk to ievērot kādu noteiktu laiku, piemēram, mēnesi. Tas ir ļoti nepareizi, tā tikai var sabojāt savu organismu, jo, ja glutēnu nelieto uzturā, tad nelieto nemaz, nevis kādu laiku atsakās un pēc tam atsāk ēst. Tāds būtu mans ieteikums, jo man tā nav parasta diēta, tā ir slimība. Man šī slimība nemaz vairs netraucē, to visu uztveru pozitīvi, jo ir cilvēki, kuriem ir daudz nopietnākas veselības problēmas.

Līva saņem atbalstu no ģimenes un tuviniekiem, kas pielāgojas viņas dzīvesveidam, un meitenei tas ļoti palīdz.

"Vislielākais paldies jāsaka manai mammai, jo viņa šo slimību no sākuma izdzīvoja kopā ar mani. Mēs abas stundām ilgi sēdējām un ievācām informāciju par šo slimību. Viņa atbildēja uz visiem maniem jautājumiem un paskaidroja to, ko nesaprotu. Tā nu es tagad jau septiņus gadus dzīvoju bez glutēna, un mana dzīve ir tikpat pilnvērtīga un dzīvespriecīga, kā pirms slimības,'' ar smaidu sejā atzīst Līva.