No sienām krītošas flīzes un veca aparatūra: onkoloģijas nozare kritiskā stāvoklī  (17)

Tā kā šis gads pasludināts par onkoloģiskās modrības gadu, jau vairākkārt esam rakstījuši par saslimšanas ar vēzi ne visai pozitīvajiem un pat traģiskajiem rādītājiem Latvijā. Tomēr Latvijas veselības aprūpi salīdzina ar Eiropu un pasauli, arī smagas operācijas pie mums veic un bieži pat augstā līmenī, ar labiem rezultātiem. Tajā pašā laikā onkoloģijas gadam par godu rīkotās diskusijās ārsti – ķirurgi, kas ik dienu redz pacientus un palīdz tiem, vairākkārt ministram Guntim Belēvičam sūdzējušies, ka darba apstākļi, piemēram, lielākajā vēža pacientu ārstēšanas iestādē Onkoloģijas centrā ir drausmīgi – uz galvas krītot flīzes, sienās ir plaisas, bet daža laba mēbele vēl piedzīvojusi Otro pasaules karu, savukārt otrā lielākajā onkoloģisko pacientu ārstēšanas iestādē Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā darba apstākļi esot krietni labāki, tomēr aparatūra, ar ko veic smagas operācijas, ir novecojusi vai pat nedarbojas vispār.

Ar preses sekretāres starpniecību "Rutks.lv" jautājumus par situāciju onkoloģijā uzdeva arī Belēvičam, tomēr atbildes pagaidām nav saņemtas.

Rutks.lv devās uz abām slimnīcām pārliecināties, kā tur izskatās, un klātienē aprunāties ar ārstiem, kas ik dienu šajās telpās operē.

Latvijas Onkoloģijas centrs ir ārstniecības iestāde, kur palīdzību sniedz visdažādāko onkoloģisko diagnožu pacientiem, turklāt tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur veic pašas sarežģītākās onkoloģiskās operācijas, piemēram, aknu vēža gadījumos (vēl pirms gada to varēja darīt arī Stradiņa slimnīcā, tomēr aparatūra ir novecojusi un tādu vairs neražo, tāpēc tagad Stradiņa slimnīcā aknu operācijas veic ar tradicionālām ķirurģiskām metodēm, kam ir lielāks asiņošanas risks un ilgāks atlabšanas periods).

Ieejot pa centrālajām durvīm, redzamas visnotaļ cienījamā stāvoklī esošas telpas, kas gan remontētas pirms kāda laika, tomēr ir tīras un pieņemamas. Arī lifts ir jauns, ārsti gan saka, ka tas bieži iesprūstot, bet mūs tas uzved, kur nepieciešams. Dodamies pie Abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja, Onkoķirurģijas klīnikas vadītāja ķirurga Armanda Sīviņa, kurš kļūs par "gidu" operāciju blokā.

Jāpaskaidro, ka ik gadu šeit veic vairākus tūkstošus operāciju. Onkoķirurģijas klīnika nodrošina pilna apjoma onkoloģisko slimību ķirurģisko ārstēšanu, pirms un pēcoperācijas multidisciplināru konsīliju un ambulatoru apsekošanu gan bieži sastopamu, gan reti sastopamu audzēju gadījumos, teikts Austrumu slimnīcas mājaslapā. Klīnika apvieno četras nodaļas - Galvas un kakla ķirurģijas nodaļu, Krūts ķirurģijas nodaļu, Abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļu, Ginekoloģijas nodaļu.

Ja nodaļas telpās un administrācijas gaiteņos daudzviet veikts kosmētiskais remonts, tad aiz operāciju bloka automātiskajām durvīm, kas parasti nepiederošām personām slēgtas, paveras skats kā no pagājušā gadsimta 70. gadiem – pavecs linolejs, sienas klāj zaļas flīzes, no kurām dažas nokritušas vai aizvietotas ar baltām. "Zaļā krāsā vairs neražo," stāsta Sīviņš. "Kad deputāti bija Austrumu slimnīcā, uzgāja atpūtas telpu un sacēla traci, cerējām, ka kāds atnāks arī šeit – mēs arī parādītu. Neatnāca," ironiski saka klīnikas vadītājs, rādīdams ģērbtuvi ar veciem skapjiem, padomju laika dušu un čību kaudzēm. Operāciju apavus ārsts pērkot pats.

Uzvilkuši mediķu vienreizlietojamos tērpus, ejam uz operāciju zāli. Skats visai bēdīgs – zaļo flīžu vēl vairāk, operāciju lampas drīzāk būtu piemērotas naktsklubu apgaismošanai, bet tāda "ekstra" kā automātiski ūdens krāni ķirurgu roku mazgāšanai te nav redzēti – tā vietā norūsējušas trubas un krāni, kas jāatgriež ar roku. Sterilitāti šādi grūti ievērot. Nemaz nerunājot par caurumiem grīdā un kailajiem vadu galiem, kur it kā vajadzējis būt elektrības slēdzim.

Telpā smaržo pēc ēdiena – māsiņas nevarot atļauties iet uz ēdnīcu, tāpēc darba starplaikos ietur līdzpaņemto maltīti turpat. "Māsu atalgojums pašlaik ir kritiski zems – par aizvietošanu anestēzijas māsai maksā trīs eiro dienā! Lielākoties normāli cilvēki par šādu naudu nav gatavi strādāt, kas nozīmē, ka operācijas nevaram veikt, tās tiek atliktas," skaidro Sīviņš. Labākās māsas aizejot, piemēram, uz izremontēto Rīgas 1. slimnīcu, kur maksā vairāk un darbs ir vienkāršāks. "Paliek tās, kam šeit ir interesanti, jo pie mums veic sarežģītākās operācijas."

Kā skaidro Veselības ministrijā, pēc Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra datiem anestēzijas, intensīvās terapijas un neatliekamās aprūpes māsas specialitātē pašlaik sertificētas ir 719 personas, no tām 553 strādā. "Lai arī katru gadu izglītības un ārstniecības iestādēs tiek gatavoti ārsti, medmāsas u.c. mediķi, ārstniecības personu trūkums ir novērojams ne tikai onkoloģijas, bet arī citās jomās. Bieži vien ārstniecības personu deficītu iestādēs ietekmē nekonkurētspējīgais atalgojums. Tādēļ nereti medmāsas izvēlas strādāt ārzemēs, kur par to pašu darbu tiek nodrošināts augstāks atalgojums," raksta ministrija, tomēr situācijai risinājumu nepiedāvā.

Dodamies tālāk, kur atrodas vēl vairākas operāciju zāles, – visas tikpat bēdīgā stāvoklī. Liela daļa no tām darbadienas vidū stāv tukšas – operācijas nevar veikt vai nu valsts noteikto kvotu dēļ, vai personāla trūkuma dēļ, skaidro ārsts.

Kā strādā šī gada sākumā ieviestais "zaļā koridora" princips? Gadījumos, kad ģimenes ārstam, izvērtējot pacienta veselības stāvokli, ir pamatotas aizdomas par onkoloģisku saslimšanu, viņam ir tiesības nosūtīt pacientu pie speciālista. Konkrētajam pacientam, savukārt, ierodoties ārstniecības iestādē, kur ir nepieciešama onkologa vai hematologa konsultācija, šī konsultācija ir jānodrošina prioritāri, t.i., ne vēlāk kā 10 darbdienu laikā, skaidro ministrijā. Jā, pie onkologa tikt varot, bet izmeklējumus gan pat stacionārā veikt nevarot – jāgaida garā rindā, pastāsta ārstniecības iestādēs.

Savukārt onkologs nevar palīdzēt bez izmeklējumiem, bet radikālai vēža ārstēšanai parasti nepieciešama operācija, uz kuru atkal jāgaida rindā. Tādējādi tiek tērēts onkoloģiskajiem pacientiem tik svarīgais laiks. Jāatzīmē, ka Ministru kabineta noteikumos "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība" ir paredzēts – "ja pacientam ir nepieciešami diagnostiski izmeklējumi pēc skrīninga sakarā ar skrīningā atklāto atradni, tad, lai nodrošinātu konkrēto izmeklējumu laicīgu veikšanu, šie izmeklējumi ārstniecības iestādēm tiek apmaksāti virs plānotajām kvotām".

Uz jautājumu, kāpēc tad "zaļais koridors" īsti nestrādā un kā situāciju risināt, ministrijā atbild: "Ņemot vērā to, ka pacienti ne vienmēr saņem pareizi noformētus nosūtījumus, kas nodrošina iespēju saņemt pēcskrīninga izmeklējumus, nepieciešams skrīninga izmeklējumu rezultātus noformēt uz vienotām veidlapām. Viens no risinājumiem šo procesu uzlabošanai ir konkrētajiem pacientiem nosūtījumu uz ārstniecības iestādi izrakstīt uz speciālas veidlapas."

Sīviņš parāda arī personāla telpas, kurās tiek rakstītas pacientu kartītes un citi dokumenti – šķiet, ka atrodamies vietā, kur kādreiz bijusi duša, jo sienas un grīdas klāj vecas, apdrupušas flīzes, tomēr telpas vidū novietoti galdi un datori.

Nedaudz labāka situācija valda reanimācijas telpās, kur pacienti nonāk pēc operācijas, jo tur pirms desmit gadiem esot veikts kosmētiskais remonts.

Arī Onkoķirurģijas nodaļā telpām veikts kosmētiskais remonts, bet ārstiem trūkst datoru, daži tos nesuši no savām mājām, bet procedūru telpā Sīviņš parāda galdu proktoloģiskās izmeklēšanas veikšanai, kas ir vismaz 50 gadu vecs, savukārt aizslietņi esot vēl no 1939. gadā profesora Paula Stradiņa dibinātās onkoloģijas slimnīcas Talsu ielā 7a. Pārvākšanās no tās uz Hipokrāta ielu notika 1984. gadā.

Palātās neesot kondicionētāju, kas vasarā nozīmējot nenormālu karstumu, kurā jāuzturas pacientiem pēc smagām operācijām, kā arī daudz vairāk strutojošu brūču, skaidro Sīviņš.

Pēc telpu izrādīšanas ārsts ir skeptisks, sakot, ka netic, ka kaut kas nozarē varētu tuvākajā laikā mainīties. Viņam esot sajūta, ka pacientu ārstēšana vajadzīga tikai ārstiem un pašiem pacientiem, nevis valstij.

Otra lielākā onkoloģisko pacientu ķirurģiskās ārstēšanas iestāde ir Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Tās operāciju bloks atrodas turpat, kur tas bijis jau Paula Stradiņa laikos. Operāciju zāles pirms krīzes izremontētas, tāpat arī vēsturiskajā galvenajā slimnīcas ēkā esošās palātas. Tādēļ, lai arī dažviet par šauru, tomēr darba apstākļi Stradiņa slimnīcā ir daudz patīkamāki nekā Latvijas Onkoloģijas centrā.

Tomēr problēma esot tehnika, kas iegādāta "treknajos gados", bet nu jau ir ļoti novecojusi vai pat izgājusi no ierindas, skaidro ķirurgs Jānis Vilmanis. Tas gan nenozīmējot, ka operācijas netiekot veiktas – tās veic tradicionālā veidā un tik daudz, cik to atļauj budžets. "Pie manis uz plānveida operāciju pieraksts ir uz decembri," skaidro Vilmanis, atzīstot, ka valsts apmaksātās kvotas gan slimnīcās jau beigušās un izmeklējumi ir jāgaida daudz ilgāk. Mēnesi uz operāciju gaidīt onkoloģiskais pacients varot, savukārt, ja viņš jau gaidījis vairākus mēnešus uz izmeklējumiem, kopējais laiks esot pārāk ilgs, tādēļ var būtiski ietekmēt cilvēka veselību un ārstēšanas iznākumu, skaidro mediķis.

Arī Stradiņos trūkstot anestēzijas un operāciju māsu – daudzas aizejot uz veterināro medicīnu, kur atbildība ir mazāka, bet maksā labāk, skaidro virsmāsa. Vilmanis stāsta, ka māsu trūkuma dēļ esot spiesti arī atlikt operācijas. Visu minēto iemeslu dēļ "zaļais koridors" dzīvē nedarbojoties.

Jautāts, kā vērtē pašreizējo situāciju onkoloģijā, Vilmanis atzīst, ka tā nav laba. "No ministrijas te šādi, kā jūs, neviens nav bijis un nav izstaigājis visu, aprunājies ar cilvēkiem. Var jau būt, ka viss nebūtu tik slikti, bet, ja ilgstoši mums visu laiku kaut kā trūkst, savukārt citās valstīs viss iet uz priekšu un attīstās milzu ātrumā, ar finanšu līdzekļiem, tad mums salasās viss kopā, un situācija nav laba."

Veselības ministrijā uz jautājumu par to, cik bieži tiek apsekotas stacionāru telpas un vai ir zināms, kā lielākajās onkoloģisko pacientu ārstēšanas iestādēs izskatās, atbild izvairīgi. "Ārstniecības iestādes, to aprīkojums, telpas, darba apstākļi u.c. ir jānodrošina atbilstoši Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem Nr.60 "Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām". Konkrētajos noteikumos ir virkne prasību un, ja iestāde neatbilst šīm prasībām, tā netiek reģistrēta Ārstniecības iestāžu reģistrā. Ārstniecības iestādēs tiek veiktas plānveida kontroles (reizi piecos gados), gan arī ārpuskārtas kontroles (pēc saņemtajiem iesniegumiem – zāļu aprites pārbaude atļaujas izsniegšanai par medikamentu iegādi ārstniecības iestādei, gan arī iedzīvotāju iesniegumi). Vidēji lielākajās ārstniecības iestādēs Latvijā kontroles tiek veiktas reizi piecos gados, ja tiek saņemti iesniegumi – biežāk."

Jautājumu, vai veselības ministrs zina par kritiskajiem apstākļiem onkoloģijas nozarē un vai ir plānots to kaut kā risināt, ar ministra preses sekretāres starpniecību "Rutks.lv" uzdeva arī Belēvičam, tomēr atbildes pagaidām nav saņemtas.