Cik bieži iedomājamies par to, kāpēc mēs ēdam un kā to darām? Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kur pārtikas piedāvājums tiek veidots, izmantojot zināšanas par ēšanas psiholoģiju. Reklāmas spiež uz dažādām mums nozīmīgām "pogām" vienlaikus, tā sajaucot ēšanas pamatfunkciju ar tās daudzajām psiholoģiskajām nozīmēm. Ja diena bijusi saspringta, ir tik grūti norobežoties no vilinoša piedāvājuma iegādāties kādu lietu, kas tik ļoti kairina gan smaržas, gan garšas kārpiņas... Dažkārt tieši nelāgās attiecības ar ēdienu un ēšanu liek meklēt psihoterapeita palīdzību, lai mācītos sevi saprast un mīlēt. Par to, kā mēs ēdam, stāsta Latvijas psihoterapeitu biedrības pārstāve, psihodinamiskā psihoterapeite Benita Griškeviča.
Sargājošās ēdienreizes ģimenes lokā
Ēšana ir teju vai pirmā mijiedarbība ar pasauli tūlīt pēc piedzimšanas. Attiecības ar ēšanu, dzeršanu un citām ar muti veicamām darbībām (smēķēšana, runāšana, košana, skūpstīšanās utt.) var daudz pastāstīt par mūsu raksturu, attieksmi pret pasauli un pašiem pret sevi. Ēšanai bez tās galvenās sūtības – dzīvības uzturēšanas – varam saskatīt daudzas funkcijas: mierinājuma, izklaides, apbalvojuma (saldumi, šokolāde), sociālā statusa izpaušanas (reti un dārgi ēdieni), reliģisko, ziedojuma, pateicības utt. Sociālā funkcija – ēdiena baudīšana ģimenes vai draugu lokā – sniedz kopības izjūtu, attīsta, disciplinē un īpaši labvēlīgi iedarbojas uz bērniem. Izpētīts, ka skolas vecuma bērni, kas maltītes ietur kopā ar ģimeni, retāk ir ar lieko svaru un skolā viņiem ir mazāk disciplīnas pārkāpumu nekā tiem bērniem, kas ēd vienatnē.
Neliela stresa gadījumā vai tad, ja cilvēkam paaugstināta trauksme raksturīga kā personības iezīme, miera meklējumi var likt daudz biežāk atvērt ledusskapi vai ielūkoties slepenajā saldumu skapītī. Ja runājam par stresa pārvarēšanas stratēģijām, tad sevis mierināšanu ar ēšanu vai dzeršanu psihologi uzskata pat par daļēji produktīvu veidu, kā tikt pie kārotā miera.
Cilvēkam var subjektīvi šķist, ka tikt galā ar viņa problēmām iespējams tikai tad, ja daudz ēd, jo vajag spēku. Izveidojoties atkarīgai uzvedībai – ēšanai stresa mazināšanas nolūkā –, jau esošajām problēmām var pievienoties jaunas, kā palielināts svars, depresīvs noskaņojums un pašcieņas zudums zaudētas kontroles.
Pretēji procesi notiek spēcīgā negatīvā stresā. Ēšana nav ne prātā, jo organisms nevar atļauties tērēt enerģiju barības uzņemšanai un pārstrādei. Visi spēki var būt nepieciešami, lai adaptētos jaunajos apstākļos, organisma hormonu sistēma sagatavojas bēgšanai vai cīņai.
Ēšanas traucējumi vai problemātiskas attiecības ar ēdienu un personīgo ķermeni uzrāda mūsu psiholoģiskās grūtības. Te ir nozīme tam, ko sauc par personības psiholoģiskajām robežām. Neskaidras personības robežas liedz uzskatāmi apzināties savas rīcības motīvus, savas vajadzības un vēlmes. Sekas tam ir nepamatota vainas izjūta, grūtības sevi nomierināt, nespēja atlikt apmierinājumu, paciesties, apvaldīt impulsus, cilvēkam var būt tendence uzņemties atbildību par citu jūtām, vēlēšanās kontrolēt, var būt raksturīgas neskaidras bažas un raizēšanās.
Meitene, nespējot kontrolēt mammas iejaukšanos savā dzīvē un nerēķināšanos ar viņas individualitāti un personības robežām, var sākt kontrolēt savu ēšanu, pakļaujot savu apetīti un gūstot baudu no badošanās. Anoreksijas un bulīmijas gadījumā par psihiskā traucējuma sastāvdaļu kļūst ēšanas process. Citos gadījumos, lai regulētu savas emocijas, talkā var tikt ņemtas arī atkarību izraisošas vielas vai procesi. Šī iemesla dēļ bez ģimenes terapijas neiztiek nedz ēšanas traucējumu, nedz atkarību ārstēšanas psihoterapeitiskajā procesā, jo ģimenes attiecībās ir gan mūsu problēmu, gan to risinājumu saknes.
Sevi saprast mēs mācāmies kopš dzimšanas. Mammas seja un balss atspoguļo zīdainim viņa izjūtas. Tādas emocijas, kas varētu būt biedējošas – dusmas, bailes, apjukumu – mamma normalizē, ietverot balss tonī un pieskārienā ziņu, ka ar šīm izjūtām var tikt galā. Šāda mijiedarbība ir sākums personības veseluma un veselīguma izjūtai. Traucētas mijiedarbības gadījumā varam just iekšējo tukšumu, emocionālo badu, garlaicību, mīlestības un pašpārliecības trūkumu, kā arī neskaidras personības psiholoģiskās robežas.
Savukārt nepilnīgi attīstīta pašregulācijas spēja var likt koncentrēties uz tādu uzvedības modeli, kas emocionālu diskomfortu tiecas mazināt, biežāk izmantojot vieglāk pieejamo un agrīnāko uzvedību – ēšanu, dzeršanu. Jo labāk sevi saprotam, jo vairāk zinām par spriedzes mazināšanas iespējām, jo lielāka varbūtība, ka stresa pārvarēšanā tiks lietoti dažādi paņēmieni. Izšķiroša te ir spēja apstāties, lai ar sevi parunātos. Ēdīsim, lai dzīvotu un baudītu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
