Kaila izskrēju kāpņu telpā un metos glābt pasauli. Stāsts par pēcdzemdību psihozi

Lai gan pēcdzemdību psihoze ir salīdzinoši reti sastopama, no tās nav pasargāta neviena jaunā māmiņa, saka psihiatre. Tas ir mīts, ka šis psihiskais traucējums var skart tikai sievietes, ar kurām, kā mēdz teikt, kaut kas nav kārtībā, kaut gan šādā gadījumā, protams, risks to piedzīvot ir lielāks. Ikvienai sievietei dzemdības (īpaši pirmās) un sākumposms ar jaundzimušo, kas jābaro arī vairākas reizes naktī, ir liela slodze kā fiziski, tā emocionāli, tādēļ var "sašūpot" psihi, kļūstot par psihozes palaidējmehānismu. Būtisku lomu gan spēlē arī hormonālās izmaiņas pēc dzemdībām.

Martai ir augstākā izglītība un prestižs darbs. Trīs gadus ir laimīgi precējusies. Ar viņu mani iepazīstināja pēcdzemdību depresijas skarto atbalsta biedrības "Debesmanna" vadītāja Iveta Parravani, kura aktīvi cīnās, lai par psihiskiem traucējumiem, kas var piemeklēt pēcdzemdību periodā, un to ārstēšanas iespējām sabiedrība uzzinātu vairāk.

Stāsta Marta.

Tiešām pat neiedomājos, ka pēc dzemdībām ar mani kas tāds varētu notikt, jo man tolaik bija brīnišķīgas attiecības, iespējas sevi realizēt un vispār harmoniska un mierpilna dzīve. Grūtniecības laiku atceros gandrīz kā skaistu sapni – biju tik laimīga, jutos tik skaista un apgarota. Nebija ne mazāko satraukumu un bažu un man nenāca ne prāta, ka sabrukšu nepilnas divas nedēļas pēc dzemdībām.

Lai gan dzemdības noritēja bez sarežģījumiem un grūtniecība tāpat, laižot pasaulē meitiņu, emociju laikam bija pārāk daudz. Turklāt, kļūstot par mammu, man – kā jau perfekcionistei –visu gribējās izdarīt nevainojami, tādēļ šī jaunā loma man bija pārāk liela slodze. Pirmie psihozes vēstneši bija miega traucējumi un augsta uzbudināmība, visas emocijas bija ļoti sakāpinātas.

Dažas dienas pēc tam, kad piedzima meitiņa, piepeši sāku domāt un ļoti pārdzīvot par to, ko mans tētis nodarīja manai mammai, kad piedzimu es. Viņš tolaik uzsāka paralēlās attiecības. Skatoties uz savu jaundzimušo meitiņu, nespēju saprast, kā kaut ko tādu var nodarīt savai ģimenei, kurā tikko ir ienācis mazs bērniņš. It kā sen viņam biju to piedevusi, taču piepeši sāku just pret viņu dusmas un aizvainojumu, bija ļoti žēl mammas.

Tajā laikā no savas vecmāmiņas, kura bija ieradusies raudzībās, uzzināju, mans tētis patiesībā manu mammu lielā mērā apprecēja aiz žēluma, jo viņa gaidīja no viņa bērniņu, kuru zaudēja. Aizdomājos, ka patiesībā manam tētim nav bijis vieglāk.

Tad pārdomās atgriezos atmiņās par savu pirmo laulību un nonācu pie secinājuma, ka arī mans pirmais vīrs mani apprecēja daļēji žēluma pēc, jo laikā, kad bijām saderināti, viņam sākās paralēlās attiecības, bet viņš laikam bija pārāk gļēvs, lai pateiktu man patiesību un tomēr mani apprecēja. Laulība, protams, izjuka, kam sekoja šķiršanās sāpes vairāku gadu garumā. Skaistais notikums – bērniņa ienākšana manā dzīvē – it kā pamodināja pagātnes pārdzīvojumus un lika tos vēlreiz izdzīvot.

Sākās negulēšana. Lai gan biju kā fiziski, tā emocionāli pārgurusi, nekādi nespēju iemigt, ko, protams, vēl vairāk apgrūtināja tas, ka bērniņš jābaro arī naktīs. Pilnīgs nespēks mijās ar hiperaktivitāti, piemēram, tikai dažas dienas pēc dzemdībām es devos nūjot un sevi fiziski centos burtiski "nokaut", lai gan tas, kas man patiesībā bija nepieciešams, bija miegs. Psihoze būtībā ir pilnīga saiknes zaudēšana ar realitāti. Sākumā gan apkārtējiem, gan pašam var būt grūti to pamanīt, jo, piemēram, doma par iziešanu svaigā gaisā un izkustēšanos pati par sevi jau nav slikta.

Vienā brīdī gribējās visiem pēc kārtas zvanīt un tādās ļoti sakāpinātās emocijās stāstīt par dzemdībās piedzīvoto. Atceros, ka draudzenēm teicu, ka tas bijis tik forši, ka nākamajā dienā būtu gatava vēlreiz dzemdēt. Tā man tobrīd tiešām likās, jo bija sajūta kā lidojumā – šķiet, jau sāku attālināties no realitātes. Protams, tagad saprotu, ka patiesībā dzemdības man bija ļoti smaga slodze, kur savas iekšējās enerģijas rezerves biju gandrīz izsmēlusi.

Tomēr jau dažas dienas pēc dzemdībām kādos piecos, sešos no rīta jau biju augšā un skrēju vairākus kilometrus. Jutu tādu enerģiju, ka gribējās kalnus gāzt. Visu laiku par kaut ko sapņoju, kalu plānus. Nedēļu pēc dzemdībām gribēju atsākt strādāt no mājām, veidot savu uzņēmumu un tādā garā. Tagad atceroties, jāsaka, ka mana uzvedība bija aptuveni tāda, it kā es būtu salietojusies narkotikas – tā kā pāris metrus virs zemes.

Vienā brīdī piepeši biju pārliecināta, ka mēs ar vīru un meitiņu esam vienīgie dzīvi palikušie cilvēki uz pasaules, laiks ir apstājies, mēs esam kaut kādā misijā un tikai mēs varam izglābt pasauli. Neatceros īsti kādēļ, bet man bija jācīnās ar vīru. Viņu it kā vēl nebija sasniegusi visa informācija par mūsu misiju. Es fiziski cīnījos ar viņu, pēc tam gribēju kaila skriet ārā uz ielas, jo man kaut kur – vairs gan neatceros, kur – bija jāpaspēj. Izskrēju kaila kāpņu telpā – labi, ka neviens neredzēja un vīrs paspēja mani noķert. Viņš izsauca ātros, jo saprata, ka man ir iestājusies psihoze. Mans vīrs ir mediķis, turklāt viņa mamma ir neonatoloģe (ārste, kas specializējas jaundzimušo aprūpē), tādēļ viņš ātri atskārta, kas ar mani notiek.

Kad ieradās "ātrā palīdzība", man likās, ka minūtes iet kā gadi un pastāv iespēja, ka es izglābšu pasauli ar kādu īpašu šifru palīdzību – es skaļi lasīju visus skaitļus un burtus, ko redzēju. Lai izglābtu pasauli, man arī visu laiku bija jāpiesauc Svētā Trīsvienība, tādēļ skaļi saucu Dievu, Svēto Garu un Jēzu.

Tomēr, spriežot pēc mana vīra stāstītā, visu nemaz neatceros, jo es esot pilnā balsī arī saukusi tā vīrieša vārdu, kurš mani bērnībā seksuāli izmantoja. Astoņu gadu vecumā kļuvu par seksuālas un emocionālas vardarbības upuri. Ģimenē šajā laikā bija pieņemti audžubērni un viens no tiem, tajā laikā 15 gadus vecs, mani seksuāli izmantoja. Tas manā psihē, protams, atstājis neizdzēšamas pēdas – man ir grūtības tikt galā ar spēcīgām emocijām, tendence pārdzīvojumus paturēt sevī. Tam noteikti ir liela saistība ar to, kāpēc man sākās psihoze. Arī laikā, kad man piedzima bērniņš, nespēju tikt galā ar visām spēcīgajām emocijām, neraugoties uz to, ka lielākā daļa bija pozitīvas.

Tas, ka saucu tā vīrieša vārdu, vēlreiz apliecina, ka spēcīga emocionāla satricinājuma brīžos visas vecās traumas lien laukā no zemapziņas. Visus murgus, ko piedzīvoju, nemaz nevar izstāstīt un droši vien, ka arī nemaz nevajag. Slimnīcā mans lielākais "gļuks" bija tas, ka likās – man vēlreiz jādzemdē bērns. Bija doma, ka vēlreiz visam jāiziet cauri, tādēļ rāpoju pa grīdu un kliedzu. Medikamenti iedarbojās pakāpeniski – pagāja vairākas dienas, līdz es pavisam atgriezos realitātē.

Man bija ļoti grūti pārdzīvot to, ka zāļu dēļ nevarēju barot bērniņu ar krūti. Sabiedrības spiediens attiecībā uz krūts barošanu ir ļoti liels – šķiet, ja nebaro ar krūti, tad esi slikta mamma. Man nācās pieņemt, ka man nebija izvēles – bērniņam galvenais ir vesela mamma! Vēl trīs mēnešus pēc meitiņas dzimšanas man bija sāpīgi, redzot, ka no krūtīm tek piens, bet nevaru barot. Mans organisms vēl cerēja, ka piens noderēs. Piens visbiežāk sāka tecēt, kad dzirdēju bērniņu raudam. Tikai tagad pamazām esmu tam tikusi pāri.

Kad vīrs bija spiests atgriezties darbā, talkā auklēt mazulīti nāca viena radiniece. Bija grūti tikt pāri tam, ka viena netieku galā un man ir nepieciešama palīdzība. Mazā gan man ir īsta dāvana, jo kopumā ir ļoti mierīgs bērniņš – naktīs labi guļ, ir pilnībā vesela un labi attīstās.

Šobrīd ir labi, bet zinu, ka vēl daudz jāstrādā ar sevi. Ir, protams, bažas, kā būs uz priekšu, jo gribam vēl kādu bērniņu, bet nevar prognozēt, kā tas mani varētu ietekmēt.

Jāpiebilst, ka man šī nebija pirmā reize, kad, teiksim tā, nedaudz "aizbrauc jumts". Iepriekš, pirms sešiem gadiem, iemesls tam bija pārslodze, kas radās, darbu apvienojot ar studijām. Diplomdarbu aizstāvēju ar izcilību, bet pēc tam – totāls nervu sabrukums. Ir bijuši vēl pāris "atkritieni" pa vidu, bet šis – pēc bērna piedzimšanas – bija pats smagākais.

Katram cilvēkam ir sava vājā vieta, un man tie ir nervi. Man ir raksturīgi, ka sabrūku brīžos, kad viss trakākais jau it kā ir aiz muguras – līdz tam turos kā varone. Tā bija gan tad, kad aizstāvēju savu diplomdarbu – nervu sabrukums iestājās tad, kad bija jau jāiet uz izlaidumu. Gan arī tagad – psihoze sākās 10 dienas pēc dzemdībām, kad pašai likās, ka lielākie pārbaudījumi jau ir izturēti.

Mana pārliecība ir, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un arī mana sāpīgā pieredze ir kaut kas, no kā var mācīties un pat smelties spēkus. Tā noteikti mācījusi labāk novērtēt savu spēju robežas. Turklāt šī pieredze arī ir stiprinājusi mūs kā ģimeni. Kamēr biju slimnīcā, vīram nācās vienam tikt ar visu galā. Arī pašlaik vakaros un brīvdienās viņš man ļoti palīdz. Šīs pieredzes ietekmē starp mums izveidojies daudz augstāks uzticības līmenis.

Desmit dienas pēc dzemdībām neaicināta ieradās psihoze. Grūtākais bija atpazīt simptomus, saprast un pieņemt, ka es šeit neko nevaru līdzēt, un pieņemt lēmumu izsaukt "ātros", zinot, ka sievu stacionēs psihoneiroloģiskajā klīnikā.

Operatīvi sagādāju pudelītes un mākslīgo maisījumu. Tikko sieva vēl veiksmīgi baroja mūsu meitiņu ar krūti, bet tagad man jāskatās savam bērnam acīs un jābaro ar mākslīgo maisījumu – to sajūtu grūti aprakstīt… Mierināju sevi ar domu, ka pirms laika dzimušie bērniņi vispār dzīvo inkubatorā un nav saņēmuši ne lāsītes mātes piena, bet mūsu mazulis saņēmis 10 dienu "bagāžu" ar pirmpienu, tātad arī ievērojamu daudzumu imūnvielu.

Emocionāli ļoti izsmēla sarunas ar sievu, kamēr viņa vēl dzīvoja nereālajā pasaulē. Vēlāk sapratu, ka to vajag uztvert kā šobrīd nenovēršamu parādību, par ko ir bezjēdzīgi dusmoties vai skumt.

Smagi bija arī tas, ka sieva vēlējās notikušo paturēt ģimenē, proti, lai draugi neko nezina. Tas man bija papildu emocionāls slogs, jo esmu pieradis dalīties, īpaši ar šādām lietām – zinu, cik tas ir svarīgi. Tomēr, protams, respektēju sievas privātumu.

Diemžēl tāpēc, ka parasti ģimenes šo nepatīkamo pieredzi vēlas noklusēt, ir pieejams tik maz informācijas par pēcdzemdību psihozi, un citiem pāriem, saskaroties ar to un meklējot atbildes internetā, forumos nākas uzklausīt daudz negāciju, sak, mūc no tādas sievietes pa gabalu, jo ātrāk, jo labāk! Cilvēkiem trūkst izpratnes, kas īsti ir pēcdzemdību psihoze.

Psihozes simptomi:

"Pēcdzemdību psihoze attīstās pēkšņi. Nav tā, ka sieviete vai apkārtējie var pamanīt tās tuvošanos un kaut ko darīt, lai to novērstu, kā tas ir, piemēram, redzot, ka cilvēks pamazām ieslīgst depresijā. Psihoze attīstās burtiski dažu stundu laikā, un vienā mirklī cilvēks vairs sevi absolūti nekontrolē," skaidro Ina Mihailova.

"Sievietei var rasties visādas realitātei neatbilstošas domas, piemēram, ka tūlīt pagalmā nosēdīsies citplanētiešu kuģis. Kā tu to zini? Vienkārši zinu. Neadekvātas domas izraisa neadekvātas emocijas, savukārt neadekvātas emocijas – neadekvātu rīcību. Rīcība ir pilnīgi neparedzama, paškritikas – nekādas. Ne jau vienmēr sieviete kļūst agresīva un kādam uzbrūk, bet jāsaprot, ka viņas rīcība ir neparedzama. Būtībā psihoze ir stāvoklis, ko viduslaikos sauca par sātana iemiesošanos cilvēkā. Tad tika izmantoti visādi sātana izdzīšanas rituāli – mērcēšana aukstā ūdenī, pieķēdēšana pie sienas. Medikamentu psihozes ārstēšanai jau toreiz nebija.

Pēcdzemdību psihozes gadījumā emocijas ir ļoti sakāpinātas un svārstīgas – no absolūtas eiforijas līdz šausmīgām dusmām un pat trakošanas lēkmēm."

Pēcdzemdību psihoze ir stāvoklis, kas prasa neatliekamu stacionēšanu, uzraudzību un ārstēšanu psihiatriskā slimnīcā, jo pastāv:

"Protams, ne jau visām sievietēm, kas piedzīvojušas pēcdzemdību psihozi, ir radušies kādi vardarbīgi nodomi. Halucinācijas var būt dažādas, un ne vienmēr ir destruktīvas. Lielākā daļa sieviešu, kas pārcietušas pēcdzemdību psihozi, nevienu nav ievainojušas. Tomēr pastāv reāli draudi bērnam, vīram, citiem apkārtējiem un arī sievietei pašai, jo viņa nespēj kontrolēt savu rīcību, vadās no murgainiem, realitātei neatbilstošiem apsvērumiem," brīdina psihiatre. "Tādēļ vienīgais risinājums – pēc iespējas ātrāka nogādāšana psihiatriskajā slimnīcā. Te vairs neskatās uz to, ka mātei būtu jābaro bērns ar krūti, jābūt kontaktā ar bērnu, jo viņa psihozes iespaidā var nodarīt viņam pāri. Turklāt nav jau izpētīts, kā psihoze ietekmē mātes piena sastāvu. Piemēram, bērns taču kļūst raudulīgs, zīžot krūti, ja mamma ir vienkārši ļoti nervoza.

Pēcdzemdību psihozi ārstē ar medikamentiem (antipsihotiķiem, trankvilizatoriem). Psihiatra uzraudzība (regulāra ārsta apmeklēšana) nepieciešama arī kādu laiku pēc izrakstīšanās no slimnīcas.

Jāpievērš uzmanība gan pašai sievietei, gan viņas tuviniekiem:

"Pēcdzemdību psihozi parasti saista ar hormonālajām izmaiņām pēc dzemdībām, kas izraisa emocionālas svārstības," skaidro psihiatre.

"Liela loma ir arī iedzimtībai – ja mamma vai vecmāmiņa savulaik piedzīvojusi pēcdzemdību psihozi vai depresiju, ir risks, ka tā notiks arī ar meitu. Arī – ja kādam asinsradiniekam bijuši bipolāri afektīvie traucējumi.

Tomēr pēcdzemdību psihoze var piemeklēt jebkuru sievieti. Viena no cilvēku spīdzināšanas metodēm ir neļaut gulēt. Pēc dažām bezmiega diennaktīm jebkuram no mums sāksies nomoda murgi un halucinācijas. Katram cilvēkam ir sava slodzes tolerance – cik viņš spēj izturēt. Dzemdības un jaundzimušais, it īpaši, ja pa naktīm brēc un neguļ, kādai jaunajai māmiņai var izrādīties pārāk liela slodze. Ar viņu var notikt tas pats, kas ar cilvēku, kuru spīdzina, neļaujot gulēt."