Ar ausu sāpēm nav nekādi joki. Kā atpazīt vidusauss iekaisumu?

Konsultējis P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ausu, kakla un deguna slimību klīnikas vadītājs Dins Sumerags

Vidusauss iekaisums mēdz rasties biežāk un izpausties smagāk, ja degunā ir anatomiskas pārmaiņas, piemēram, šķība starpsiena, tajā izveidojušies polipi vai ir palielinātas aizdegunes mandeles.

Pieaugušie ar vidusauss iekaisumu saslimst retāk nekā bērni, toties biežāk var rasties komplikācijas. Mazuļiem dzirdes kanāls ir daudz īsāks un platāks, tāpēc infekcija no deguna vieglāk nokļūst vidusauss dobumā.

Ja bērniņš, kurš vēl neprot runāt, bieži aiztiek ausi ar rociņām, piemiedz tās pusē aci, raud un sāpju dēļ atsakās ēst, jāved pie ārsta, jo šādas pazīmes varētu liecināt par vidusauss iekaisumu.

Visbiežāk ar šo kaiti sirgst bērni ar adenoīdiem jeb palielinātām aizdegunes mandelēm. Ja tās izteikti nosprosto aizdeguni un mazais ar vidusauss iekaisumu slimo biežāk nekā divreiz gadā, prātīgāk būtu no tām šķirties. Reizēm ārsts ievieto austiņā speciālu ventilācijas caurulīti, lai drenētu bungdobuma saturu, taču nevajag baidīties adenoīdus operēt, jo paliks aukslēju mandeles, mēles mandele un mandeļu audi pie ausu kanāliem.

Par vidusauss iekaisumu liecina bungplēvītes apsārtums, pastāvīgas pulsējošas un nereti ļoti stipras sāpes ausī. Paaugstināta temperatūra var arī nebūt, taču reizēm pasliktinās dzirde.

Sāpes bungdobumā rodas, ja ausī mainās spiediens un iestiepjas bungplēvīte, kurā ir daudz nervu galu. Nereti, tai plīstot, šķidrais saturs iztek laukā. Ja tas nenotiek, ausu ārsts var veikt speciālu procedūru paracentēzi, izdarot mazu dūrieniņu ausī, lai izplūstu bungdobuma saturs un uzlabotos pašsajūta.

Caurumiņš parasti sadzīst trīs dienu laikā. Taču, ja bungplēvīte ir plīsusi pati no sevis, tas nereti neaizvelkas ciet, tāpēc turpmākās dzīves laikā auss jāsargā no ūdens, jo akūts iekaisums pārvēršas hroniskā. Tad var palīdzēt, veicot operāciju timpanoplastiku un aizdarot caurumu ar skrimšļa gabaliņu vai muskuļu saistaudu apvalku.

Ja auss sāk stipri sāpēt naktī, pietiks iedzert pretsāpju zāles un no rīta doties pie ģimenes ārsta. Ja smeldze nemazinās, iespējams, ir stipri iestiepta bungplēvīte un nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās paracentēze, ko var veikt ausu, kakla un deguna ārsts. Daudziem šķiet, ka pašsajūtu uzlabos auss sildīšana, taču akūtā stāvoklī tā nav vēlama. Siltums remdēs sāpes un uzlabos asinsriti, bet var veicināt iekaisuma izplatību.

Ja vēlas, sāpošo ausi drīkst apsiet ar šalli, tomēr nevajadzētu speciāli sildīt ar lampu vai termoforu un likt siltas kompreses. Nav vēlams arī bāzt ausī sīpolu, ķiploku vai ģerānijas lapu, kā nereti dara, jo tas būs papildu kairinājums, turklāt, kā liecina pieredze, svešķermeņi ausī mēdz iesprūst, var tikt traumēta bungplēvīte vai pievienoties ārējās auss ejas iekaisums.

Lai mazinātu sāpes, sākumā var lietot ausu pilienus, taču slimību tādējādi izārstēt nav iespējams. Turklāt, ja plīsusi bungplēvīte, zāles ietecēs bungdobumā, izraisot papildu kairinājumu un infekciju.

Nav vēlams bungdobumā ilgstoši uzkrāt šķidrumu, jo tas sabiezēs un būs no turienes grūti izvadāms. Ja vidusauss iekaisums norit bez komplikācijām, ārstēšanu var droši uzticēt ģimenes ārstam. Parasti to izdodas uzveikt nedēļas laikā. Lielākajā daļā gadījumu nepieciešams dzert antibiotikas.

Vidusauss iekaisuma gadījumā zāles – asinsvadus sašaurinoši pilieni – jāpilina degunā, nevis ausī, jo ir svarīgi atbrīvot kanālu starp aizdeguni un bungdobumu.

Tos lietojot, vēlams pieliekties uz slimās auss pusi, lai zāles nokļūtu dzirdes kanālā. Kad no bungdobuma aizplūdīs sakrājies šķidrums un atkal iekļūs gaiss, sāpes pāries. Vienīgi, lai neiedzīvotos tā sauktajās medikamentozajās iesnās, pilienus nedrīkstētu lietot ilgāk par nedēļu.

Ja bungplēvīte kļuvusi iedzeltena, tas nozīmē, ka bungdobumā saglabājies šķidrums. Tad ne vienmēr nepieciešams lietot antibiotikas, taču, lai tas tiktu izvadīts, degunā jāpilina glikortikosteroīdu pilieni, kurus vajadzības gadījumā drīkst izmantot ilgstoši. Papildus jānodrošina drenāža no vidusauss dobuma, ievietojot bungplēvītē speciālu ventilācijas caurulīti.

Ar ausu sāpēm nav nekādi joki – vidusauss iekaisumu atbilstīgi neārstējot, var rasties dažādas komplikācijas. Piemēram, ja strutas nokļūst aizauss paugura šūnās un sabojā kaulu, rodas mastoidīts, kas izpaužas ar apsārtumu un sāpēm paklauvējot. Var pasliktināties dzirde. Nereti, lai šo kaiti pierādītu, nepieciešams veikt datortomogrāfiju. Reizēm nākas izdarīt operāciju, lai drenētu strutas no aizauss paugura, jo pastāv risks, ka tās nokļūs līdz smadzeņu apvalkiem un izraisīs meningītu vai arī izplatīsies uz iekšējo ausi, radot reiboni un līdzsvara traucējumus.

Pastāvot aizdomām, ka cietusi dzirde, jāveic audiometrija. Tā atklās, kādā stāvoklī ir vidusauss un iekšējās auss struktūras. Vājdzirdība visbiežāk ir saistīta ar vidusauss dobumu, taču nereti cieš arī iekšējā auss, tāpēc dzirdes nervs slikti pārvada signālus, un šajā gadījumā var palīdzēt speciāli medikamenti.

Lai neveicinātu vidusauss iekaisumu, iesnu gadījumā degunu vajadzētu šņaukt pa vienai nāsij un ne pārāk stipri. Citādi gļotas var iekļūt bungdobumā un pasliktināties dzirde.

Ja grūti izšņaukt, degunā var iepūst gļotas šķidrinošu līdzekli, piemēram, aptiekās nopērkamo jūras ūdeni.