Kā tu jūties, Agnese? Saruna ar sievieti, kuras augums ir 116 centimetru  (21)

Diagnoze ir zināma, tā ir sarežģīta, un šajā sarunā nav būtiska. Meitene tāda piedzima. "Kad gāju 1. klasē, biju aptuveni divgadīga bērna augumā. Visi lielie man bradāja pāri! Atceros, gaidīju to brīdi, kad varu iet pāri gaitenim, lai mani nesabradā," viņa atceras.

Liekas, 7. klasē Agnese pārstāja augt vispār. Un tā tas arī palika – viņas auguma garums ir viens metrs un 16 centimetru. Sarunā secinām, ka bērnība nav bijusi viegla un arī mūsu vecākiem nebija pieejama visa tā palīdzība un informācija, kas šodien, lai zinātu – kā mierināt, kā paskaidrot. Neskatoties ne uz kādām grūtībām, bērnība viņas atmiņā palikusi kā saulains laiks.

Problēmas radās tad, kad vienaudži sākuši norobežoties – pusaudža gados. "Meitenes auga, attīstījās, es paliku uz vietas. Varbūt ne speciāli, bet distancēšanās notika strauji, un var jau teikt – likumsakarīgi, jo vienkārši netiku citiem līdzi, nevarēju to, ko viņi. Tad sākās arī nomāktības izjūta, depresija, kas mani pavadīja ļoti ilgu laiku. Varbūt pēdējos pāris gadu esmu sapratusi, ka viss ir normāli. Man ir iedots kas cits. Nevienam nav atņemts pilnībā viss," atzīst mana sarunu biedrene.

"Man jautā – kā es jūtos? Tad varu pastāstīt – it kā jau viss ir kārtībā. Esmu taču pieradusi, man nav dzīves laikā gūtu traumu, esmu iemācījusies tikt ar visu galā. Mājās viss pielāgots manām vajadzībām. Es jūtos tīri labi," atzīst Agnese.

Situācijas esot dažādas. Viņa stāsta, ka ir cilvēki, kuri neizpratnē noskatās, ir tādi, kuri ir pilnīgi vienaldzīgi, un tad ir tie, kuri atklāti komentē. Tomēr vislielākā cīņa ir ar bērniem. Agnese saka: "Tieši no bērniem dzirdu visus tos vārdus, kurus viņi skolā vai pat bērnudārzā ir iemācījušies. Viņi laikam vēl nesaprot, ka cilvēki ir dažādi. Vissāpīgākais ir tas, ka bērns, ejot kopā ar vecāku, kaut ko nelāgu pasaka un pieaugušais viņam neaizrāda. Nākamajā reizē, kad sastopamies, bērns jau uzskata, ka viņš drīkst tā darīt."

Kāda būtu vēlamā reakcija? Vecāki taču varētu saviem bērniem stāstīt, ka cilvēki ir dažādi – ir gari un īsāki, resni un tievi! Paskaidrot tā, lai tas aiziet līdz bērnu apziņai un viņi prot to pašu nodot tālāk saviem draugiem. Jautāju, vai situācija, kad mamma bērnam asi aizrādītu, lai nelūr, nebūtu vēl aizvainojošāka? "Nē, es par to priecātos. Man bērnu pārmērīgā uzmanība ir grūti izturama. Viņu vecāki ir tie, uz kuru atbalstu es varētu paļauties, ka viņi palīdzēs, novācot sava bērna acis no manis. Bērni reizēm pilnīgi nomāc ar saviem skatieniem, viņi taču bieži ir garāki par mani. Ir bijušas situācijas, kad esmu devusies no kaut kurienes prom, jo nespēju izturēt. Pārsteidzoši, bet nereti vecāki pat neredz, ko viņu bērni dara! Viņi neredz un pat nedzird, ka viņu atvase kaut ko komentē manā virzienā. Bet es dzirdu…" stāsta Agnese.

Kādai reakcijai vajadzētu būt? Nekādai! Absolūti nekādai. Atceros, savā bērnībā dzirdēju frāzi, ka mani allaž pamanīs garā auguma dēļ, tāpēc man būtu jāpadomā par to, lai izskatos kārtīgi. Agnese smejas un atzīst, ka viņai ir tieši tāda pati problēma – mazā auguma dēļ viņai pamanīs katru pie apģērba pielipušu putekli! Izjūta, ka visu laiku tevi vēro, nepamet. "Bet tieši tā jau tas arī notiek. Ko mēs varam darīt," sirsnīgi smejas Agnese.

Viņa parasti cenšas neskatīties pretī. To iemācījusies tikai nesen. "Es nevaru mainīt cilvēkus, viņu uzvedību un reakciju. Vienīgais, ar ko varu strādāt, – esmu pati. Jo mazāk skatos pretī un vēroju viņu reakciju, jo vieglāk man pašai. Ikdienā jau nemaz tā neturu nepatīkamo izjūtu iekšā, bet brīžos, kad ir grūti, tie skatieni uzpeld atmiņā un tad ir pavisam smagi. Es zinu, ka tas nekad nemainīsies, es būšu, kāda esmu, un cilvēki skatīsies vienmēr, bet svarīgākais ir darbs ar sevi. Eju pa veikalu, meklēju savas lietas un cenšos par to nedomāt," stāsta Agnese.

Lielā pilsētā viņai būtu vairāk iespēju darboties. "Kad man šeit bija darbs, jutos lieliski! Protams, apzinos lielo pilsētu iespējas, bet šobrīd, kamēr man nav darba, par to nav ko sapņot," viņa atzīst. Spriežu, ka lielā pilsētā arī sabiedrības attieksme varētu būt cita. Taču Agnesei ir cits viedoklis: "Šeit pie manis pierod. Lielā pilsētā ir cita cilvēku aprite, un pieļauju, ka tur skatienu būtu pat vairāk. Tur, kur dzīvoju, visi pie manis jau ir pieraduši. Tiklīdz parādos jaunā vietā – cīņa par to, ka arī es esmu normāls cilvēks, sākas no gala."

Šobrīd darba viņai nav, bet tas būtu ļoti, ļoti vajadzīgs. "Turu acis un ausis vaļā, kas to lai zina, kur ceļš tālāk vedīs," smaida Agnese. Iepriekšējā darbā nostrādājusi 11 gadus, ieguvusi augstāko izglītību uzņēmējdarbībā, kā arī ieguvusi profesiju grāmatveža palīgs. Izrādās, neskatoties uz viņas zināšanām un izglītību, darbu atrast nav viegli. Agnese stāsta, ka telefonsarunās darba devēji ir atsaucīgi, pat neskatoties uz iespējamo pieredzes trūkumu, tomēr viss mainās brīdī, kad viņa ierodas uz pārrunām. Arī viņai pašai izsprūk šis vārds "normāls".

Lielākās problēmas sākas brīdī, kad atstātas mājas. Šodien daudz tiek domāts par invalīdu vajadzībām, par cilvēkiem ratiņkrēslos, bet, tā kā Agnese ir normāls cilvēks, tikai ļoti īsa auguma, tad viņai neviens speciāli neko neveidos un nepielāgos. "Piemēram – veikalu letes! Lielisks piemērs – poliklīnika Talsos. Lete ir man pāri galvai, darbiniece sēž lejā, letes otrā pusē, viņa mani vienkārši neredz! Man ir rūpīgi jāapdomā, kurā brīdī es pie tās eju, lai būtu pamanāma. Cilvēki ne vienmēr ir atsaucīgi," Agnese secina.

"Esmu kristiete, ikdienā paļaujos uz Dievu," ar pārliecību saka Agnese, kura kristietībai pievērsusies pirms pieciem gadiem. Ticība ļoti mainījusi viņas dzīvi un pašsajūtu. "Visu mūžu esmu jutusies nepilnīga. Dievs ir tas, kas pateica – nē, tu esi pilnīga, pilnvērtīga. Cilvēku acīs, iespējams, man nav nekādas vērtības, bet nu es zinu, ka Viņa skatījumā – esmu vērta. Pirms tam tikai dzinos pa dzīvi. Dievs parāda, kāpēc esmu es, jūs, pārējie," viņa atzīst.

Grūti bijis 20 gadu vecumā, kad draudzenes dibinājušas ģimeni, dzimuši bērni, bet Agnese dzīvojusi ar sapratni, ka viņai nekad tā visa nebūs. "Pie kā tad man ķerties, kāda manai dzīvei jēga? Karjera? Man tas nav tik viegli un dabiski kā citiem. Dievs sakārtoja arī šos jautājumus. Nu manī ir patiešām liela ticība, ka viss man vēl būs, es patiešām tam ticu. Tagad galvenais ir pastāvēt un… gaidīt," atklāj sieviete.

Aktīvās nodarbības Zvirgzdos esošā fitnesa centra baseinā, kur arī tiekamies, ir daļa no rūpēm par veselīgu dzīvesveidu. Pēc peldēšanas viņa jūtas uzmundrināta un relaksējusies. "Jūtu, ka manai mugurai tas sniedz ļoti daudz, man paliek aizvien labāk. Mājās arī rūpīgi vingroju, izpildu fizioterapeita sastādīto vingrinājumu plānu. No rītiem izvingrojoties, jūtu, kā smadzenes strādā ar citu jaudu. Tiešām nesaprotu, kāpēc visi cilvēki to nedara," jautā Agnese.

Agnese atsauc atmiņā gadījumu, kad pavēlāk vakarā nākusi mājās. Kāds vīrietis, labu gribot, apjautājies – vai tad bērnam vienam nav bail vakaros apkārt staigāt? Agnese atteikusi: "Tāpat kā jums nav bail, man arī ne!" Pēc viņas balss vīrs sapratis, ka sarunājas ar pieaugušu cilvēku, sācis bezgalīgi atvainoties un viņa "atvainojiet!" skanējis vēl brīdi pēc tam, kad Agnese jau bijusi gabalā…