Par bipolāri afektīviem traucējumiem (BAT) runāts samērā bieži, tomēr ne visi ir informēti par šīs saslimšanas būtību. Nereti tā tiek jaukta ar šizofrēniju, reizēm – depresiju. Savukārt cilvēki, kuriem nākas sadzīvot ar BAT ikdienā, nereti atzīst, ka sastopas ar pretrunīgu sabiedrības attieksmi pret šo slimību. Daļa to ignorē, savukārt daļa – pārspīlē saslimšanas simptomus un apšauba cilvēka spēju iekļauties sabiedrībā.
Šādu situāciju piedzīvoja arī Anna*. Pēc augstskolas absolvēšanas un neilga studiju posma ārzemēs atgriezusies Latvijā, reiz tik centīgā skolniece, talantīgā studente un nu savas jomas speciāliste, topošā juriste, bija gatava gāzt kalnus, sasniedzot arvien jaunas virsotnes.
"Sākumā viss bija labi. Sāku strādāt advokātu birojā, kurā savulaik biju izgājusi arī praksi. Kolektīvā bijām vairāki jauniņie, kuri asistēja juristiem, un katrs apzinājās, ka no paša vien ir atkarīgs tas, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs izvērtīsies pārbaudes laiks," atminas Anna.
"Darba bija daudz. Diena sākās pirms deviņiem no rīta un parasti beidzās ap astoņiem vakarā. Ikdiena paskrēja nemanot – spriedzē par darba termiņiem, pienākumu apjomu, ar ko jātiek galā, savstarpējo konkurenci un arī to, cik daudz laika savai profesionālajai izaugsmei veltīt ārpus darba laika. Šķita, vienmēr taču var vairāk! Vajag vairāk!
Nemitīgais stress un pārslodze radīja veselības problēmas. Tad sāpēja kuņģis, tad streikoja mugura, tad atkal un atkal noķēru kādu vīrusu. Arī attiecības ar draugu un ģimenes locekļiem cieta – biju kļuvusi neiecietīga, nervoza, raudulīga. Ne mirkli nešaubījos, ka pie manām veselības problēmām un emocionālā stāvokļa ir vainojams darbs."
Saspringtajos apstākļos strādājusi apmēram gadu un tā arī neredzot sava darba augļus, Anna nolēma izšķirties par labu veselībai un mainīja amatu. Uzsākot darba gaitas valsts pārvaldē, ikdiena kļuva daudz mierīgāka un beidzot atlika laika atpūtai.
"Salīdzinot ar elles priekškambari, kā to dēvējām draugu lokā, jeb veco darbu, mans jaunais amats šķita paradīze zemes virsū. Protams, ikdienā neizpalika stress un dažādas raizes, tomēr beidzot es atskārtu, ka var dzīvot arī citādi – darbam nav jāveido visa mana ikdiena. Ar milzu entuziasmu metos jauno pienākumu izpildē, dalījos idejās, labprāt diskutēju ar kolēģiem un centos noslēpt aizvainojumu, kad mana aktivitāte kādam traucēja vai priekšlikumi netika pienācīgi novērtēti.
Gan man, gan apkārtējiem šķita, ka mana veselība un noskaņojums uzlabosies. Pirmajā mirklī tā arī bija – jutos emocionāli pacilāta, laimīga, teju eiforiska. Daudz izklaidējos, tikos ar draugiem, mudināju mīļoto pēc iespējas biežāk doties ārpus mājas. Šķita, gluži vai kampju sev pēkšņi piešķirto brīvību. Līdzcilvēki sāka jokot, vai esmu sākusi ko lietot – taču es tikai pasmējos," atklāj Anna.
"Taču kādu dienu darbā gadījās pieļaut visai nopietnu kļūmi, kas ietekmēja visas nodaļas darbu. Saņēmu rājienu no vadītājas, jutos apkārtējo nosodīta. Man šķita, ka neesmu attaisnojusi uz sevi liktās cerības, jo darbu ieguvu, pateicoties noderīgiem kontaktiem. Ikdiena it kā sabruka. Kļuvu apātiska, depresīva, mani nekas neinteresēja, viss kaitināja. Šādā stāvoklī pavadīju aptuveni divas nedēļas, līdz noskaņojums atkal krasi mainījās.
Bija atgriezusies kārtējā eiforija. Un šoreiz arī apsēstība par kādu jaunu projektu, ko vēlējos aizsākt. Pēc neilga laika šīs eiforijas un depresijas lēkmes kļuva par manu ikdienu. Šķita, ka nespēju sevi kontrolēt."
To, ka draudzenes emocionālais stāvoklis kļuvis nestabils, pirmais pamanīja sievietes draugs Kristaps*.
"Viņā it kā mājoja divi cilvēki – eiforiskā Anna, kura bija gatava lidot un ballēties kaut trešdienas vakarā, un depresīvā Anna – meitene, kura atgādināja balonu, kam negaidīti izlaists gaiss. Tā kā ar viņu dzīvoju kopā, pamanīju, ka Annas garastāvokļa maiņas atkārtojas ar gandrīz periodisku regularitāti. Par to aprunājos ar saviem vecākiem. Mana mamma ir ārste un kādā brīdī viņai radās aizdomas par BAT. Tālāk jau viss notika kā ķēdes reakcijā – saruna ar Annu, noliegšanas posms, piekāpšanās, ārsta apmeklējums, diagnozes noteikšana un, visbeidzot, ārstēšana jeb slimības kontrolēšana," atklāj Kristaps.
"Kopš slimības diagnosticēšanas ir pagājuši divi gadi. Mana ikdiena ir normāla, šķiet, tāda, kā jebkurai sievietei. Tomēr apzinos, ka bez medikamentu lietošanas un vizītēm pie terapeita es, visticamāk, atkal atgrieztos sākumpunktā, kas varētu beigties arī letāli," stāsta Anna.
"Visgrūtāk gan ir sadzīvot ar sabiedrības nosodījumu. Daudziem BAT ir sinonīms šizofrēnijai, tomēr tā nebūt nav. Jūtu, ka cilvēkiem trūkst informācijas par šo saslimšanu. Pieņemu, ir ļoti daudzi cilvēki, kam tā nav diagnosticēta, tomēr traucē dzīvot. Tādējādi fiziskā un emocionālā diskomforta, baiļu un neizpratnes iemesls ilgu laiku paliek neatklāts. Mums šķiet – visi ir pārguruši, izdeguši, noskrējušies. Kā šādā dzīves tempā vispār var saglabāt nosvērtību?"
Kā skaidrots Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības ministrijas kampaņas "Nenovērsies!" informatīvajos materiālos, kas tapuši sadarbībā ar sertificētu ārsti - psihiatri Dr. Ingu Zārdi, bipolāri afektīvus traucējumus galvenokārt var atpazīt pēc to uzskatāmajiem simptomiem.
"Bipolāri afektīvi traucējumi ir garastāvokļa traucējumi, kad depresijas vai pazemināta garastāvokļa periodi mijas ar mānijas vai paaugstinātas aktivitātes periodiem. Nelielas garastāvokļa svārstības, kad kādu brīdi ir sliktāks garastāvoklis un nespēks, bet citu brīdi ir pozitīvs noskaņojums un labas darba spējas, ir raksturīgas daudziem.
Taču, ja garastāvokļa un emocionālo reakciju svārstības kļūst izteiktas, traucē ikdienā veikt savus pienākumus un pildīt saistības vai rada problēmas savstarpējās attiecībās, tas var liecināt par BAT, kam nepieciešama ārstēšana," teikts kampaņas "Nenovērsies!" informatīvajos materiālos, ko iespējams aplūkot arī internetā.
Bipolāri afektīvi traucējumi var sākties jau pusaudžu vecumā, taču biežāk tos diagnosticē pēc 20 gadu vecuma.
Kādi ir bipolāru afektīvu traucējumu cēloņi un riska faktori?
Noteikts bipolāru afektīvo traucējumu iemesls nav zināms, taču ir zināmi vairāki faktori, kas varētu būt saistīti ar bipolāru traucējumu rašanos un attīstību.
Cilvēkiem, kuri sirgst ar bipolāri afektīviem traucējumiem, ir izmaiņas smadzeņu struktūrā, ķīmisko vielu darbībā un hormonu līdzsvarā. Lielāks risks saslimt ar bipolāriem traucējumiem ir cilvēkiem, kuru tuviem radiniekiem bijuši līdzīgi traucējumi. Pašlaik tiek meklēti un pētīti gēni, kas varētu būt saistīti ar bipolāru traucējumu rašanos. Ilgstošs stress, alkohola vai narkotiku lietošana, nozīmīgas dzīves izmaiņas (piemēram, tuvinieka nāve) var provocēt bipolāru afektīvu traucējumu veidošanos.
Kā izpaužas bipolāri afektīvi traucējumi?
Vieglākos gadījumos ir īslaicīgi nomākta garastāvokļa periodi, kas mijas ar nedaudz pacilātu garastāvokli un aktīvu rosīšanos ikdienā. Viegli izteiktas garastāvokļa svārstības sauc par ciklotīmiju. Smagākos gadījumos depresīvi simptomi (pazemināts garastāvoklis, nespēks, interešu un prieka trūkums, apātija, miega un apetītes izmaiņas, koncentrēšanās grūtības, suicidālas domas, trauksme) mijas ar hipomāniju vai māniju, kam var pievienoties pat psihotiski simptomi (murgu idejas un halucinācijas). Nereti cilvēki, kuri cieš no bipolāri afektīviem traucējumiem, pastiprināti lieto alkoholu, kofeīnu, sāk lietot narkotikas vai smēķē.
Kā izpaužas mānija?
Cilvēkam mānijas fāzē ir izteikti eiforisks un pacilāts garastāvoklis, paaugstināts pašvērtējums, paātrināta domāšana. Cilvēks kļūst daudzrunīgs, grūti pārtraucams, familiārs, rodas iespaids, ka viņa "domas skrien ātrāk, nekā mēle tās spēj izrunāt". Mānijas laikā cilvēkam ir grūti koncentrēties jebkādai darbībai, tādēļ var rasties problēmas skolā vai darbā. Cilvēks kļūst viegli aizkaitināms, dusmīgs, satraukts, reizēm pat agresīvs. Paaugstināta pašvērtējuma dēļ cilvēks var uzsākt realizēt lielus projektus, paņemt bankā nepārdomātus kredītus, nesaprātīgi tērēt naudu, iesaistīties riskantās attiecībās, bez apdomāšanās izvēlēties seksuālus partnerus vai stāties laulībā ar iepriekš nepazīstamu cilvēku.
Mānijas laikā cilvēkam ir samazināta vajadzība naktīs gulēt. Reizēm mānijas periodā cilvēki neguļ pat vairākas diennaktis no vietas. Mānijas periodā cilvēkam nav kritikas par savu rīcību un emocionālo stāvokli. Bieži uz ierosinājumu apmeklēt ārstu viņi reaģē ar dusmām, cenšas pārliecināt apkārtējos, ka ir veseli. Simptomu vieglāka izpausme tiek dēvēta par hipomāniju.
Kā ārstē bipolāri afektīvus traucējumus?
Bipolāri afektīvi traucējumi nepāriet paši no sevis. Nepieciešams vērsties pie psihiatra, lai nozīmētu piemērotāko ārstēšanas metodi. Galvenie medikamenti BAT ārstēšanā ir garastāvokļa stabilizatori, kas efektīvi līdzsvaro garastāvokli. Nepieciešamības gadījumā tiek izmantoti arī citi psihotiskos simptomus mazinoši līdzekļi, nomierinoši līdzekļi, antidepresanti.
Nozīmīgs efekts ārstēšanā ir arī psihoterapijai, kas var veicināt izpratni par slimību, iemāca atpazīt paasinājuma simptomus un piemērot dzīvesveidu tā, lai tas neprovocētu atkārtotu slimības uzliesmojumu. Kopā ar medikamentiem psihoterapija var mazināt simptomu intensitāti, uzlabot cilvēka izpratni par ārstēšanas nepieciešamību un tādējādi mazināt attiecību un sociālās problēmas, kas var būt radušās BAT uzliesmojumu laikā. Gadījumos, kad BAT paasinājuma laikā cilvēks apdraud sevi vai apkārtējos, nepieciešama ārstēšanās stacionārā.
Šo viedokli papildina arī psihoterapeits Dr. Tarass Ivaščenko, uzsverot, cik nozīmīga ir paša pacienta piekrišana ārstēšanas procesam: "BAT ārstēšana veidojas no vairākiem elementiem: medikamenti, psihoterapija (kas ir vērsta uz afektu stabilizāciju) un psihosociālais elements.
Sekmīgai ārstēšanai ir būtiski izvērtēt ārstēšanas prognostiskus faktorus. Ir tādi, ko pacients nevar ietekmēt un kas apgrūtina ārstēšanos, piemēram: BAT gadījumi ģimenē, sākums ar depresīvo fāzi, sākums agrīnajā vecumā, bieži recidīvi, kā arī faktori, ko var ietekmēt: ilgi neārstēts gadījums, atteikums no medikamantozas terapijas, narkotiku lietošana utt.
Ārstešana būs sekmīgaka, ja pacients saņems regulāro medikamentozo terapiju, nelietos narkotiskas vielas, neizvairīsies no ārstešanas un neignorēs savu slimību, kā arī, ja vienlaicīgi ar medikamentozo terapiju saņems psihosociālo atbalstu. Psihoterapija un ģimenes atbalsts var palīdzēt samazināt simptomus un recidīvu gadījumus.
BAT ārstēšanā psihoterapija palīdz pacientam saprast savu slimību, iemāca atpazīt paasinājuma simptomus un veidot savu dzīvesveidu tā, lai neprovocētu atkārtotu slimības uzliesmojumu."
Taujāts, vai BAT pacients var iekļauties sabiedrībā, psihoterapeits atbild apstiprinoši: "Termins "normāli" gan ir parāk plaši interpretējams un saprotams divējādi: vienam situācija vai faktori var likties normāli, citam - nē.
Tomēr atbilde ir - jā, cilvēks ar BAT var iekļauties sabiedrībā un dzīvot pilvērtīgu dzīvi. Cik sekmīgi viņam tas izdosies - atkarīgs no paša cilvēka, prognostiskiem faktoriem un slimības gaitas."
*Vārdi mainīti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
