'Nespēju elpot un gatavojos nomirt.' Kā rodas 21. gadsimta bubulis - veģetatīvā distonija?  (15)

"Tagad man tam nav laika! Kaut kad vēlāk!" tā pie sevis domāja arī Inga*. Jaunā žurnāliste, nesen ieguvusi darbu televīzijā, vēl pirms pusgada dzīvoja teju nebeidzamā skrējienā no viena filmēšanas objekta līdz nākamajam.

"Atrast šādu darbu Latvijā ir diezgan liela veiksme, tāpēc, izturot pārrunas ar darba devējiem un parakstot līgumu, biju patiešām laimīga.

Slodze, protams, bija liela. Darba grafiks un laiks – nenormēts. Kādreiz vajadzēja aizstāt kolēģi, citreiz – pielāgoties mainītam sižeta filmēšanas laikam. Tad nāca montāža, scenārija rakstīšana, ko visbiežāk darīju brīvdienās. Pāris mēnešus dzīvoju, šķiet, nebeidzamā skrējienā no viena filmēšanas objekta uz nākamo, ik pa brīdim attopoties montāžas procesā un brīvdienās iemiegot pie datora, topot kārtējam scenārijam…

Lielajai slodzei nepievērsu uzmanību, jo darīju to, kas man patiešām patīk un pēc kā biju alkusi visu dzīvi. Turklāt, redzot, kā iet manām draudzenēm, kuras arī darbojās medijos, domāju, ka tā ir norma. Ja gribi nopelnīt, strādā un pierādi sevi!" atklāj Inga.

Protams, laiku pa laikam kāds brīdis veltīts arī atpūtai. Ideālā variantā – lauku pirtij, apciemojot vecākus, taču biežāk – aizmirstoties ar draugiem un kursa biedriem pie kādas vīna glāzes trešdienu vakaros. Izrādās, ceturtdienas bijušas teju vienīgās brīvdienas Ingas saspringtajā grafikā.

"Šādā tempā nolauzu apmēram četrus mēnešus, kad sākās dažādas veselības problēmas. Visbiežāk man dūra pakrūtē un sāpēja galva, taču to attiecināju uz miega trūkumu. Centos slodzi kompensēt ar veselīgu uzturu un sportošanu, taču ilgtermiņā sajūtas nemainījās. Apzinājos, ka strādāju par daudz, bet biju apņēmusies izturēt vēl trīs mēnešus, uzrādot tikpat labus rezultātus, un tad doties atvaļinājumā.

Starp citu, tas būtu pirmais manā mūžā. Pēc vidusskolas beigšanas biju studējusi budžetā, mācoties naktīs, bet pa dienu strādājot, un pēc tam darbus mainīju pārāk bieži, lai izdotos nopelnīt atvaļinājumu. Savukārt bez darba dzīvot nevarēju atļauties," stāsta Inga.

"Kad dūrējs pakrūtē nemitējās un galvassāpes jau remdēju ar diviem ibumetīniem, devos pie ārsta. Man tika veiktas dažādas veselības pārbaudes, taču nekādu pamatu saslimšanām neatrada.

Tātad – cēlonis ir galvā, toreiz noteica ārsts. Nosolījos sev un viņam strādāt mazāk un atpūsties vairāk, taču jau tobrīd apzinājos, ka tā ir sava veida utopija," atklāj žurnāliste.

Pirmā panikas lēkme Ingu piemeklēja montāžas laikā. Sākušās stipras sirdsklauves, bijis grūti elpot. Pāri visam – sajūta, ka klāt pēdējā stundiņa.

"Man šķita, ka es nomiršu. Biju pārbijusies un nesapratu, kas ar mani notiek. Šķita, ka smacīgās telpas sienas man nāk virsū, panikā izmetos ārā un kampu pēc gaisa. Pēc desmit minūtēm nomierinājos, taču rokas joprojām trīcēja.

Nākamā diena man bija brīva. Atļāvu sev izgulēties, centos nedomāt par notikušo un tikos ar draudzenēm, taču nekādi nespēju aizmirst iepriekšējā vakara sajūtu. Tā mani vajāja un sapratu – man bija bail no bailēm," atceras Inga.

Nākamā panikas lēkme sievieti piemeklējusi vien dažas dienas pēc pirmā uzplaiksnījuma. Šoreiz – braucot sabiedriskajā transportā. "Mikroautobusā bija karsti, daudz cilvēku, es stāvēju kājās. Man uznāca klaustrofobiska sajūta un atkal sākās panika. Simptomi tie paši – es visa trīcēju, nespēju paelpot un sirds atkal joņoja un raustījās.

Izmetos no transporta, piezvanīju krustmātei un lūdzu, lai man atbrauc pakaļ. Kad izstāstīju par notikušo un savām sajūtām – viņai acumirklī bija skaidrs, kas man kaiš."

Lai apstiprinātu diagnozi, Inga vēlreiz devusies pie ārsta, nākamajā vizītē jau viesojoties pie psihiatra, kurš pacienti iztaujājis un nozīmējis ārstēšanu.

"Lai gan zinu, ka šīs slimības ārstēšanai reizēm palīdz medikamenti, nevēlos tos dzert. Lietoju vien nomierinošus līdzekļus, kurus iespējams iegādāties bez receptes, un esmu pārkārtojusi savu dienas ritmu. Ar darba devēju izdevās vienoties par saudzējošāku grafiku, un apzinos, ka mana atlabšana šobrīd ir atkarīga no manis pašas. Mierīgāk uztvert pasauli, mazāk raizēties, vairāk sevi lolot un, pats svarīgākais, nebaidīties no bailēm. Tagad jau es zinu, kā ar tām cīnīties un par ko tās signalizē," nosaka Inga.

*Vārds mainīts.

Kā skaidrots Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības ministrijas kampaņas "Nenovērsies!" informatīvajos materiālos, kas tapuši sadarbībā ar sertificētu ārsti - psihiatri Dr. Ingu Zārdi, somatoforma veģetatīva disfunkcija (SVD) jeb veģetatīvā distonija ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, kaut arī objektīvs un medicīniski izskaidrojams šo traucējumu iemesls netiek atrasts.

Cilvēkam ir fiziskām saslimšanām līdzīgi simptomi (piemēram, smakšanas sajūta, sāpes krūtīs, svīšana, galvas reiboņi), taču, veicot klīniskos izmeklējumus, noteiktu fizisku cēloni simptomiem nav iespējams atrast. Traucējumi parasti saistīti ar dažādas intensitātes stresu.

Vairāk par slimības simptomiem un ārstēšanu lasi turpinājumā.

VNS organismā atbild par orgānu, dziedzeru, asinsvadu darbību. VNS darbojas neatkarīgi no cilvēka apzinātās kontroles, taču to var ietekmēt cilvēka emocijas. VNS pielāgo organisma darbību tā "saimnieka" vajadzībām (piemēram, fiziskai slodzei, miegam, ēdiena uzņemšanai).

VNS iedalās divās daļās. Simpātiskā nervu sistēma sagatavo organismu aktīvai darbībai. Pārnestā nozīmē to varētu raksturot kā organisma sagatavošanos cīņai, uzbrukumam vai bēgšanai. Simpātiskā nervu sistēma aktivizējoties paātrina sirdsdarbību, sasprindzina muskuļus un palielina to spēku, paplašina acu zīlītes, paātrina vielmaiņas procesus, samazina gremošanas sulu izdalīšanos, paplašina elpvadus. Simpātiskā nervu sistēma pastiprināti darbojas, ja cilvēks izjūt trauksmi un saspringumu.

Savukārt parasimpātiskā nervu sistēma sagatavo organismu mieram un atpūtai. Parasimpātiskā nervu sistēma aktivizējoties palēnina sirdsdarbību, elpošanu, sašaurina elpvadus, samazina muskuļu saspringumu un spēku, sašaurina acu zīlītes, palielina gremošanas sulu izdalīšanos.