Līdzīgā stāstā dalās arī Krista (26 gadi, strādā valsts pārvaldē), kura, slimībai saasinoties, saprata, ka situācija ir krietni nopietnāka nekā pašai šķiet.
"Viss sākās ar gandrīz vai maniakālu roku mazgāšanu. Mani šausmināja doma, ka āda saskārusies ar neskaitāmajiem mikrobiem, kas atradušies, piemēram, sabiedriskajā transportā uz "Stop" pogas. Tāpat, no rītiem krāsojoties, bieži vien jutu uzmācīgu vēlmi veikt noteiktu skaitu kustību abām sejas daļām simetriski, klājot piemēram, tonālo krēmu vai vaigu sārtumu. Sevi visu mūžu biju dēvējusi par perfekcionisti, tāpēc neaizdomājos, ka patiesībā šo dīvaino izjūtu iemesls ir pavisam cits," atklāj Krista.
"Par to, ka mana problēma varētu nopietnāka, aizdomājos brīdī, kad jau noteiktu skaitu stāvu kāpu pa kāpnēm, bet noteiktu – braucu ar liftu, dodoties mājās. Tāpat mani ne mirkli neatstāja uzmācīgas domas par to, ka, veidojot frizūru, neesmu vienlīdz spēcīgi izķemmējusi abas matu puses. Tad nu rāvu ārā sprādzes un bužināju, un ķemmēju, bužināju un ķemmēju… Savukārt uz darba galda izvietotie priekšmeti atgādināja dīvainu izstādi – katram piezīmju blokam, zīmulim un pildspalvai bija jāstāv noteiktā vietā un pat leņķī. Ja kāds manu kārtību izjauca, jutos absolūtā panikā un dusmās ārdījos.
Lai cik ironiski tas nešķistu, pirmā nojausma, ka maniem perfekcionisma un uzmācīgo domu uzplūdiem varētu būt medicīniska rakstura iemesli, radās, noskatoties kādu seriāla "Girls" epizodi. Tajā ar obesīvi kompulsīviem traucējumiem slimoja viena no galvenajām varonēm. Apzinājos, ka tas ir tikai seriāls, taču saskatīju apbrīnojami daudz līdzību ar savu ikdienas dzīvi – apsēstība ar kustību noteiktu reižu atkārtošanu, apzināšanās, ka notiekošais, visticamāk, nav īsti normāls, un tomēr – nespēja no šīm domām atbrīvoties…
Vispirms informāciju meklēju internetā, noskaidrojot, ka obesīvi kompulsīvi traucējumi patiesībā var rasties katram no mums, turklāt reizi mūžā tie var saasināties. Iespējams, slimības iedīgļi manī bija snauduši labu laiku, lai, ikdienas dzīvei kļūstot saspringtākai un stresa pilnākai, uzplauktu.
Kad izlasīju visu pieejamo informāciju, šķita, ka nu gan es varēšu pati sevi izārstēt, jo zinu, kas man kaiš! Taču tā nebija – slimība progresēja, man mēnešiem ilgi cīnoties pašai ar sevi. Kad viss bija saasinājies tik tālu, ka vairs nespēju iziet no mājas, lai normāli veiktu savus ikdienas pienākumus, nolēmu vērsties pie ārsta.
Kad pirmo reizi tikos ar psihoterapeitu, sevi jau biju paguvusi nodēvēt par nenormālu, tomēr speciālists, mums tiekoties atkārtoti, ļāva saprast, ka tā nebūt nav. Nu vizītes pie ārsta ir kļuvušas par manu ikdienu, jo psihoterapeitu apmeklēju vismaz reizi mēnesī. Tāpat lietoju nomierinošus medikamentus un cenšos dzīvot mierīgāk.
Jūtos nosvērtāka, it kā ar skaidrāku galvu, un man beidzot ir sajūta, ka tikai es valdu pār savu dzīvi – manī vairs neskan balsis vai nebeidzamais zemapziņas spiediens iet darīt kaut ko, kas nav ne loģisks, ne vajadzīgs, taču it kā ir neizbēgams," rezumē Krista, piebilstot, ka par slimības izraisītāju nodēvēts, iespējams, ilgstošais stress darba vietā, pārslodze un bērnībā piedzīvotais, vienam no vecākiem laiku pa laikam pārmērīgi lietojot alkoholu.
Kā skaidrots Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības ministrijas kampaņas "Nenovērsies!" informatīvajos materiālos, kas tapuši sadarbībā ar sertificētu ārsti – psihiatri Dr. Ingu Zārdi, obesīvi kompulsīvi traucējumi ir uzmācīgas (obsesīvas) domas, kas ir nepatīkamas, atkārtojas atkal un atkal pret paša gribu. Cilvēks it kā ar tām cenšas cīnīties, bet nesekmīgi. Tās izsauc trauksmi.
Savukārt kompulsīvas (uzmācīgas) darbības ir kustības, ģērbšanās, runāšana, skaitīšana un citas rituālas darbības, ko cilvēks veic atkal un atkal, lai novērstu iedomātu ļaunumu. Šīs darbības pats cilvēks vērtē kā pārspīlētas, nejēdzīgas, traucējošas, bet nespēj tās apturēt.
Kādi ir slimības riska faktori un biežākās izpausmes?
Cilvēkiem ar obesīvi kompulsīviem traucējumiem var būt raksturīgas gan obesīvas domas, gan kompulsīvas darbības. Tās ietekmē it visas dzīves sfēras, kaitējot gan izaugsmei darbā, gan rezultātiem skolā un attiecībām ģimenē un draugu lokā.
Obesīvas domas visbiežāk izpaužas kā bailes no mikrobiem, nekontrolējamas domas par it kā tabu tēmām – piemēram, seksu, reliģiju, ļaunuma nodarīšanu līdzcilvēkiem. Tāpat var rasties vēlme kaitēt sev pašam, kā arī nepieciešamība, lai viss ap konkrēto cilvēku būtu nevainojami kārtīgs un simetriski novietots.
Obesīvajām domām, savukārt, seko kompulsīvas darbības – pārmērīga roku vai visa ķermeņa mazgāšana, mājas uzkopšana, lietu kārtošana un pārkārtošana, nemitīga pārbaudīšana, vai viss ir kārtībā (piemēram, atkārtota atgriešanās mājās, jo cilvēks ir pārliecināts, ka pirms iziešanas nav izslēdzis tējkannu, gludekli, matu taisnotāju utt.), kompulsīva skaitīšana, nespēja gūt apmierinājumu, mieru un atvieglojumu no it kā piespiedu kārtā izpildītajām darbībām vai apziņas, ka kaut kas nav izdarīts nevainojami un līdz galam.
Bieži vien slimību pavada arī nervu tiks – piemēram, atkārtota, nekontrolēta acu mirkšķināšana vai pārgriešana, sejas grimašu veidošana, plecu raustīšana, galvas purināšana. Turklāt šīs kustības tiek veiktas noteiktu reižu skaitu.
Obesīvi kompulsīvus traucējumus ierosina dažādi faktori – ilgstošs stress, psihotraumējoša situācija vai vardarbība bērnībā, noteiktas personības iezīmes (emocionalitāte, izvairīgums, bailīgums, nepatstāvība), noteiktas fiziskas saslimšanas, noteiktu medikamentu lietošana, citi psihiski traucējumi pašam vai kādam no tuviniekiem. Arī alkohola un narkotiku lietošana var izraisīt trauksmi vai palielināt trauksmes rašanās risku.
Kā ārstē neirotiskos, ar stresu saistītos traucējumus?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
