Taisnību sakot, jābrīnās, ka 21. gadsimtā – augsti attīstīto tehnoloģiju laikmetā – par cilvēkiem ar invaliditāti sabiedrībā lielā mērā vēl valda gluži vai viduslaiku priekšstati, aizspriedumi un stereotipi. Reizēm rodas iespaids, ka vieglāk ir kādu pārliecināt par to, ka uz Marsa ir ūdens, nekā par to, ka arī cilvēks ar invaliditāti (lai kāda tā būtu) ir unikāla un vērtīga personība. Viņam tikai vajadzīgs nedaudz vairāk atbalsta un palīdzības no līdzcilvēkiem, lai varētu savu potenciālu pilnveidot un īstenot kā līdzvērtīgs savas valsts pilsonis.
Nenoliedzami, pēdējo 25 gadu laikā ir vērojamas izmaiņas uz labo pusi, un daļa sabiedrības uz cilvēkiem ar invaliditāti skatās ar citu izpratni un attieksmi. Tomēr, vēl joprojām daudzi – ļoti daudzi – cilvēki ar invaliditāti ik dienas ir spiesti dzīvot apstākļos vai saskarties ar situācijām, kas bez vārdiem liek saprast, ka vecie stereotipi nekur nepazūd tāpēc vien, ka valsts līmenī ir parakstīta kāda "pareizā konvencija".
Cilvēks ar invaliditāti ir "neērts", jo viņa dēļ ir jāveic izmaiņas, pārbūves, pielāgošanas... Vieglāk un lētāk ir nedarīt neko un atstāt šos cilvēks bez iespējas iegūt izglītību, bez iespējas strādāt, pelnīt (starp citu, arī maksāt nodokļus) un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Liela daļa cilvēku ar invaliditāti varētu paveikt daudz vairāk, bet viņus piespiedu kārtā padara par valsts plānā sociālā budžeta patērētājiem un liek justies kā diedelniekiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
