Lieldienu ticējumi labai veselībai ar ģimenes ārsta komentāriem

Ticējumi, protams, nav balstīti zinātniskos pētījumos, tādēļ daudzi par tiem vien pasmīkņā. Tomēr, kad dakterim Lasmanim vaicāju, vai tautas ticējumos, kā stiprināt veselību, ir meklējama kāda kripata patiesības, viņš atbild: "Protams, ka ir, par to nav nekādu šaubu! Visbiežāk gan šo tautas gudrību izmantošana uz cilvēku iedarbojas nevis burtiski, bet psiholoģiski. Redz, svarīgi ir tas, lai cilvēks ticējumā paustajam tic. Ja tic, tad viss ir iespējams. Pasaulē ir bijuši gadījumi, kad cilvēks atveseļojas no ļoti smagas, it kā neārstējamas slimības, jo ļoti ļoti tic, ka tas ir iespējams, un ļoti cīnās. Ticība palīdz mobilizēt visus iekšējos spēkus."

Lasmanis ir pārliecināts, ka ir ļoti liela nozīme tam, kā cilvēks sevi noskaņo. Ja uz ko ļaunu, tas arī parasti notiek. Bet, ja noskaņojas uz labu, tad ir daudz lielāka iespējamība, ka viss tiešām būs labi.

Piemēram, ja cilvēks, liekot lietā kādu senču gudrību, ir absolūti pārliecināts, ka paliks sveiks un vesels, neraugoties uz to, ka apkārt visi klepo un puņķojas, saslimšanas risks tiešām kļūst ievērojami mazāks, nekā nepārtraukti uztraucoties – šausmas, es arī tūliņ dabūšu kādu vīrusu! Ticējumi mūsu senčiem visbiežāk kalpojuši un arī mums var kalpot kā tādi glābšanas riņķi, kas palīdz aizgaiņāt bažas un iegūt ticību – ja es darīšu tā, viss būs labi!

Ļoti daudzos ticējumos pausts ieteikums Lieldienu rītā vēl pirms saules lēkta vai tā laikā aizskriet uz tuvējo upīti vai strautiņu un nomazgāt vēsajā ūdenī muti. Daži no tiem vēstī, ka ceļš līdz strautiņam vai citam tekošam ūdenim jāmēro basām kājām. Tad visu gadu bez grūtībām varēšot agri piecelties.

Lasmanis prāto, ka visi šie ticējumi lieliem guļavām un sliņķiem, kas līdz šim no rīta bieži aizgulējušies, var kalpot kā pamudinājums saņemties un mobilizēt savus iekšējos spēkus, lai turpmāk celtos laikus. Ticība tam, ka, pieceļoties Lieldienu rītā, būs vieglāk piecelties arī citos rītos, var palīdzēt.

"Tie cilvēki, kuriem pietiek gribasspēka, var aizskriet Lieldienu rītā muti nomazgāt strautā, kas pret sauli tek, un pēc tam turpināt agri celties arī ikdienā. Bet tie, kuriem ir grūti vai slinkums savus iekšējos spēkus mobilizēt, lai no rīta tik agri pieceltos, sēž mājās un pēc tam lieto dažādus stimulantus, dzer kafiju, tēju vai kādas zāles, lai būtu moži un varētu pamosties," saka Lasmanis.

Reizē šie ticējumi izskatās kā mudinājums rūdīties, pārliecināts ģimenes ārsts. "Vienu reizi avotā nomazgājot muti, gan nenorūdīsies. Tas jādara katru rītu, jo rūdīšanās ir ilgstošs un pakāpenisks process. Parasti gan rūdīties sāk ar salīdzinoši siltu ūdeni, tad aizvien vēsāku un vēsāku, līdz beigās – pavisam aukstu. Rūdīšanās būtībā ir pakāpeniska organisma pieradināšana pie kaitīga faktora," skaidro Lasmanis.

Viņš stāsta, ka labs piemērs ir mūks un Krievijas carienes Aleksandras mīļākais Rasputins, kurš esot pamazām pieradinājis savu organismu pie indēm. Dzēris vienu, divus, piecus, tad desmit pilienus. Kad nelabvēļi Rasputinu pēc tam centušies noindēt, iedevuši viņam kārtīgu devu, viņam nekas nav noticis, pat nošķaudījies nav. "Viņš bija norūdījies pret šo indi. Tāpat iespējams organismu pieradināt pie aukstuma," tā Lasmanis.

Jautāts, vai vēsajā pavasarī, skrienot basām kājām uz upīti vai strautiņu, nevar saaukstēties, dakteris saka: "Var gan, tāpēc bišķi jāizvērtē, cik rūdīts esi – darīt to vai ne. Kā jau minēju, jārūdās ir pakāpeniski. Es teiktu, ka ar basām kājām labāk neskriet, bet muti mazgāt strautā gan droši var skriet ikviens."

Vairāki ticējumi mudina Lieldienu rītā ne tikai agri celties un muti vēsā ūdenī mazgāt, bet arī – aktīvi rosīties, solot, ka tad čakls būsi visu gadu.

Lasmanis šajā ticējumā saskata aicinājumu būt aktīviem, vairāk kustēties, kas gan būtu jāievēro ne tikai Lieldienās. Kā zināms, regulāras fiziskās aktivitātes patiešām vairo enerģiju un darba spējas.

"Tautas prātulas vairāk darbojas psiholoģiski, ne fiziski. To visu izdarot, cilvēkam jau pēkšņi visa psihika nepārmainīsies, viņš no slinka automātiski nekļūs čakls. Bet, ja viņš ticējumā ieteikto izdarīs, viņam būs gandarījums, ka varējis tik agri uz avotu aizskriet, aukstā ūdenī muti nomazgāt un pēc tam čakli izslaucīt istabiņu. Un droši vien nākamajā rītā viņam atkal gribēsies sajust šo gandarījumu," spriež Lasmanis.

"Būtu labi, ja to darītu katru rītu, kad pamostas. Nomazgātu strautā muti. Kaut vai ne strautā – arī noskalošanās dušā derēs. Tad apskrietu trīs riņķus pa apkārtni. Varbūt papriekšu apskrietu un tad mazgātos – tam nav tik būtiska nozīme. Galvenais, no rīta mazliet parūdīties un izkustēties – tas viss ir ļoti veselīgi," mudina ģimenes ārsts.

Kāds ticējums vēstī, ka jau pirms saulītes parādīšanās debesjumā jāsteidz iekurināt krāsns, jo tad varēšot padarīt vairāk nekā citi.

"Šis būtībā ir līdzīgs iepriekšējam. Ja agrāk celsies, iekurināsi krāsni, istabiņa būs silta, darbi patiešām labāk veiksies," saka Lasmanis.

Kāds ticējums vēstī, ka, noturot sāli uz kāda staba gala no Lieldienu rīta līdz vakaram, tas iegūstot ārstnieciskas īpašības un derīgs pret visām kaitēm.

"Būtībā šajā ticējumā melots nav. Tur jau nav teikts, ka saules apstarotais sāls izārstēs visas kaites vai pasargās no visām kaitēm, bet tā viltīgi norādīts – derīgs visām slimībām. Sāls nelielos daudzumos tiešām ir lietojams pie visām kaitēm. Lielos daudzumos gan to, protams, nevajag lietot arī veselam cilvēkam," smaidot saka Lasmanis.

"Bet, redz, ja cilvēks parasta sāls vietā lietos sāli, kas Lieldienās ir bijis staba galā, te klāt nāks tā ticība. Ne jau tas saules apstarotais sāls tiešā nozīmē izārstēs no kādas kaites. Te vairāk ir tāda parapsiholoģija, pozitīva noskaņošana. Ja cilvēks ik pa laikam atceras, ka viņš ir ēdis to saules apstaroto sāli, uz olas uzkaisījis vai zupā iebēris, viņš visu laiku domā pozitīvi – aha, man būs laba veselība, es neslimošu. Tas noteikti samazina risku saslimt," skaidro ģimenes ārsts.

Cits ticējums vēstī, ka Lieldienu rītā, saulei lecot, smeltam ūdenim piemīt ārstnieciskas īpašības, tas varot atbrīvot no visām kaitēm.

"Te atkal tas pats – šāda ūdens iedzeršana dod ticību labam rezultātam. Ja iedzersi vienalga ēdamkaroti vai glāzi šāda Lieldienu ūdens ar ticību, ka viss būs labi, noteikti būs mazāka iespēja saslimt, nekā ja visu laiku domāsi: nu tik slimošu! Tas var arī palīdzēt atveseļoties no kādas slimības. Ja Lieldienu ūdens rada šo pozitīvo noskaņojumu, tad efekts būs," tā Lasmanis.

Daudzi senču ticējumi vēstī par nepieciešamību Lieldienās pirms saules lēkta mazgāties upē vai strautiņā, tad veselība būšot stipra kā rutks.

Lasmanis komentē, ka arī šis ticējums, gluži kā daudzi iepriekš minētie, cilvēkam palīdz noskaņoties pozitīvi – ja tā darīšu, tad neslimošu. Ticībai ir liels spēks, un tā tiešām palielina izredzes nesaslimt.

Vienlaikus ticējumā, šķiet, ietverts aicinājums rūdīties, kas gan jādara ne tikai Lieldienās, bet katru rītu. Rūdīts cilvēks tiešām ir noturīgāks pret saaukstēšanās vīrusiem un citām kaitēm.

Arī domu skaidrībai mūsu senči ņēmuši talkā sejas apmazgāšanu vēsā, tekošā ūdenī. Šo metodi, kad māc nogurums vai nāk miegs, bet darbs darāms, gan daudzi no mums izmanto joprojām. Ikdienā, ne tikai Lieldienās. Arī vēss ūdens no krāna palīdz atžirgt un aizgaiņāt miegu.

Lasmanis piekrīt, ka arī šis ticējums droši ir izmantojams, rezumējot: "Ne visi gan varēs Lieldienās kādu strautu vai avotu atrast. Arī pats nevaru iedomāties, kur manas dzīvesvietas tuvumā būtu kāds strautiņš vai avotiņš, kur es varētu nomazgāt muti. Es vairāk aicinātu ticējumus uztvert alegoriski – kā pamudinājumu sākt darīt to, kas uzlabo veselību, un darīt to visu laiku. Tā būs gan jau minētā norūdīšanās, gan regulāra fiziskā aktivitāte, gan agra celšanās, kas palīdz pret slinkumu."

Ar vairāk ticējumiem var iepazīties latviešu valodas resursu serverī valoda.ailab.lv.