Skrienošās vāveres – dāmu komanda, kas īsos bruncīšos apsteidz puišus  (28)

Aicināju uz sarunu divas "vāveres" – Ilzi Limanāni un Baibu Niparti, lai uzzinātu, kāpēc viņām tik ļoti patīk skriet, kā mērots pirmais maratons un kādi bijuši iespaidi, piedaloties ārzemju maratonos, kā arī daudz ko citu interesantu no "vāveru" ikdienas.

Jāsāk gan ar to – kāpēc "vāveres"? Abas atzīst, ka visai bieži gadās saskarties ar nosodošiem komentāriem, ka komandai izvēlēts pārāk neķītrs nosaukums, lai gan nekas tāds tajā patiesībā neslēpjas. "Kas vainas dzīvnieciņam? Mazs, smuks un ātrs," saka Baiba.

"Patiesībā divdomības dzirdam visai bieži, bet neņemam galvā, jo katrs jau saprot visu pēc savas samaitātības pakāpes. Un tiem, kam visur kūši un krāni rēgojas, jāiet paskriet un pavērot dabu," smej Ilze.

"Linda Beldava, mūsu komandas dibinātāja, stāstīja, ka sākumā bija ideja par meiteņu skriešanas komandu un vajadzēja nosaukumu, kas kaut kā saistītos ar klubu ("VSK Noskrien"), kuru pārstāvam, un arī uzsvērtu komandas sievišķīgo pusi, bet visas meitenes, beibes, dāmas, čiksas šķita banālas un neatbilstošas. Un tad no zila gaisa atnāca vāveru ideja." Tā kā arī virtuālā skrējēju kluba ("VSK Noskrien") dibinātājs un šefs ir "vāvere", precīzāk, garo distanču skrējējs Signis Vāvere, ideja šķitusi vienkārši ideāla.

Baiba sākusi skriet pirms kādiem četriem gadiem. Iepriekš aktīvi spēlējusi volejbolu, taču vienā brīdī kļuvis grūti šo komandu sporta veidu savienot ar darbu. Ar skriešanu ir vienkāršāk – kad ir laiks, ej un skrien! "Draudzene mani iesaistīja "VSK Noskrien" pulciņā, sāku braukāt uz skrējieniem dažādās Latvijas pilsētās, un tā tas viss mani pamazām ievilka, līdz vienā brīdī sapratu, ka bez skriešanas vairs nevaru," teic Baiba. Meitene jau pēc pusgada pievarējusi maratona distanci, taču pirms kāda laika vairāk pievērsusies triatlonam – sporta veidam, kas apvieno peldēšanu, riteņbraukšanu un arī skriešanu. Tādēļ Baiba tagad pieslējusies "mazajām vāverēm", dodot priekšroku īso distanču skriešanai.

Ilze sākusi skriet 2014. gada oktobrī, taču aiz muguras jau trīs noskrieti maratoni un pie tiem viņa negrasās apstāties. Jautāta, kāpēc sākusi skriet, Ilze smejot atceras: "Tam bija pavisam traks iemesls. Mans vīrs ir liels skrējējs jau n-tos gadus, skrējēju aprindās viņam pat ir iesauka Trakais. Es bieži braucu līdzi uz sacensībām, skatījos, kā tur viss notiek. Man ļoti patika visa tā viņu ņemšanās un drudzis pirms sacensībām. Un tad es tā izdomāju – viņam ir tik forši un interesanti tur, sacensību dienā viņš pilnīgi aizmirst par visām problēmām. Tur nav netīru trauku, nav kreņķu ar bērniem… Un, ja nu viņš vienu dienu izdomā, ka tur ir foršāk?! Lai gan tādu vēsmu nebija, jutu tādu kā greizsirdību – ja nu viņš aiziet pie kādas, kurai ir tāds pats hobijs. Tad es sapratu – nē, man ir jāpārmetas viņa frontē, lai skriešana ir mūsu kopīgais hobijs. Tagad, kad skrienam abi, tiešām ir daudz foršāk!"

Vīrs par Ilzes pievēršanos skriešanai sakot "aleluja!", jo nu abiem ir daudz vieglāk sastiķēt brīvdienu plānus. Ja brauc uz sacensībām, tad – abi. Vīrs tur tiekas ar savu komandu, Ilze – ar savu. Agrāk bieži gadījies tā, ka, piemēram, Ilze grib vakarā uz ballīti, bet vīrs pievienoties nevar, jo nākamajā dienā jāskrien nopietna distance.

Sākumā komandā bijušas septiņas dāmas, bet tagad ir jau 13 skrējējas. Jaunas "vāveres" komandā uzņemtas, pielāgojoties skriešanas seriāla "Skrien Latvija" komandu nolikumam, kas vairākkārt ticis mainīts. Skriešanas seriāla "Skrien Latvija" ietvaros katru gadu tiek rīkoti septiņi pusmaratoni dažādās Latvijas pilsētās, un "vāveres" tajos ir neiztrūkstošas dalībnieces.

Piedaloties jebkurās sacensībās, parasti katrai komandai jādeleģē pārstāvji gan pusmaratonam, gan 10 un 5 kilometru distancei. Šī iemesla dēļ komandā "VSK Noskrien Vāveres" apvienojušās gan garo distanču cienītājas, kuras tiek dēvētas par lielajām "vāverēm", gan īso distanču skrējējas – mazās jeb mini "vāveres".

Lielās "vāveres" lepojas ar pievilcīgām lillā skriešanas kleitām, bet mazās – ar zaļām kleitiņām. Kā radusies doma par tik sievišķīgiem skriešanas ietērpiem? "Gribējās, lai ir vienots komandas koptēls, lai tas ir sievišķīgs, arī nedaudz atšķirīgs no citiem," teic Ilze. "Esam taču sieviešu komanda! Kleitas, svārki – tas izskatās sievišķīgi, rotaļīgi un viegli," piemetina Baiba.

Sacensībās gadoties sastapt arī citas daiļā dzimuma pārstāves, kas skrien svārciņos vai kleitās, taču komanda, kur tādi ietērpi ir visām, gan "VSK Noskrien Vāveres" ir vienīgā. "Priecājamies, ka mums ir latviešu ražotāja darinātas kleitas," saka Ilze. "Mani radinieki bija pasūtījuši savam deju kolektīvam mēģinājuma tērpus, skatījos, ko tas ražotājs vēl piedāvā, tā nu viņu tenisa kleitas tika adaptētas skriešanai."

"Vāveres" kopā regulāri piedalās daudzos masu skrējienos Latvijā, piemēram, Rīgas maratonā un skrējienu seriālā "Stirnu buks" pa meža takām. Brauc arī uz sacensībām ārzemēs.

"Kad jautā, kāpēc tu skrien, ļoti daudzi atbild – tā ir mana meditācija. Es varu tam tikai piekrist. Skrienot prāts attīrās no visa liekā, tu atslēdzies no ikdienas problēmām. Man skriešana ļoti palīdz darbā – tās laikā ir vieglāk ģenerēt idejas. Reizēm gadās, ka darbā sēžu un nevaru izdomāt, piemēram, kā labāk veidot prezentāciju. Aizeju paskriet, un viss saliekas pa plauktiņiem," tā Baiba, kura strādā par mārketinga menedžeri.

"Brīvajā laikā rakstu savu blogu, un skrienot bieži vien iešaujas prātā labas idejas, par ko rakstīt, galvā sāk būvēties raksts. Domāju, tas ir tāpēc, ka skrienot atslēdzies no ikdienas – tev vairs nav jāizslēdz tējkanna, jānogriež plīts un jādara viss pārējais, kas traucē ieslīgt domās."

Ilze piekrīt Baibas teiktajam. "Jā, skriešana ļoti sakārto galvu un atbrīvo no stresa. Dzīves ritms tagad ir ļoti straujš, daudziem ir stresains darbs. Pārnākot mājās, ir grūti no tā atslēgties. Man arī reizēm gadās, ka nevaru beigt domāt par darbu – tas vēl jāizdara, to vēl nepaguvu, kā to labāk izdarīt, kā šito… Bet tad es aizeju paskriet, un galva ļoti forši attīrās no visām šīm domām. Skrienot es domāju par soli, elpošanu un tādām lietām, nevis darbu. Atšķirībā no Baibas, man ir svarīgāk tieši atbrīvot prātu no nemitīgām domām, nevis koncentrēties uz kaut ko. Man gluži vienkārši darbs nav tik radošs, lai būtu tāda vajadzība. Domas par darbu cenšos atstāt darbā," stāsta Ilze, kura pēc profesijas ir grāmatvede.

"Vīrs saka, ka es esmu kļuvusi mierīgāka, kopš skrienu. Agrāk pārāk daudz stresoju par visādiem sīkumiem. Uztraucos, ja trauki bija netīri, māja – nesakārtota. Bet, kopš skrienu, man tas vairs nešķiet tik svarīgi, lai tik ļoti kreņkētos."

Skrienot vienai, Ilzei ir daudz laika pārdomām, kas palīdz sevi sakārtot. Arī dusmas skrienot var lieliski izlādēt. "Ir tādi intervāla skrējieni, kur skriešana ātrā tempā mijas ar lēnu skrējienu. Posmos, kur uzdzen ātrumu, dusmas var ļoti labi izskriet. Tas tiešām strādā."

Turpinot par skriešanas plusiem, Ilze stāsta, ka tā ļoti trenē pacietību un norūda gribasspēku. "Nezinu, kā citās, bet manā profesijā pacietība ir ļoti vajadzīga. Gatavojoties nopietnākai distancei, ir regulāri jātrenējas, jānoskrien tie kilometri, lai tur vai kas," tā Ilze.

"Vēl skriešanas pluss, protams, ir tāds, ka vari atļauties ēst kūkas," smej Ilze. "Ja vien nevēlies pieņemties svarā, tu dienā vari apēst tik daudz kaloriju, cik patērē. Un skrienot tu patērē diezgan daudz, kas nozīmē, ka vari atļauties apēst krietni vairāk nekā cilvēks, kurš nesporto. Būtībā, kopš skrienu, man vairs nav jādomā, ko varu ēst un ko ne. Protams, ir labāk, ja to dara, bet, regulāri skrienot, bez tā var arī iztikt. Problēmu ar lieko svaru vairs nav. Arī ķermenis kļuvis tāds stingrāks, un pašsajūta – labāka."

Un, protams, skriešana ir demokrātisks sporta veids – nav jāmaksā par nodarbībām sporta klubā, vari doties ārā un skriet, kad vien gribi, arī nekāds īpašs ekipējums obligāti nav nepieciešams.

"Viss gan atkarīgs no tā, cik nopietni ar skriešanu gribi nodarboties. Ja tikai drusciņ paskriet, tad, protams, nav obligāti jāiegulda nauda fancy (ang. val. modernos) apģērbos, botēs un citās lietās, kas paredzēti tieši skriešanai. Kolīdz tu sāksi skriet arvien biežāk un aizvien garākus gabalus, pašam radīsies nepieciešamība pēc speciālā apģērba un apaviem – lai skrienot justos komfortablāk! Ja skrien daudz, labas botes, kas amortizē triecienus skrienot, ir ļoti svarīgas. Ja skriesi arī ziemā, vajadzēs arī tā dēvētos vindstoperus jeb apģērbus, kas aiztur vēju. Beigu beigās skriešana nesanāk nemaz tik lēts sporta veids," saka Baiba. "Bet visos hobijos ir jāiegulda nauda, un skriešana vienalga ir tas demokrātiskākais," piebilst Ilze.

Uz jautājumu, kāpēc izvēlējušās iesaistīties komandā, nevis turpinājušas skriet vienatnē, abām ir viena atbilde: kopā jautrāk!

"Mums sacensības katru reizi ir kā tāds foršs burziņš. Mēs noskrienam un pēc tam jautrā atmosfērā pasēžam un papļāpājam, izrunājam, kā katrai gājis. Pa šo laiku mēs kā komanda esam ļoti saliedējušās. Ne tikai skrienam un piedalāmies sacensībās, bet arī tusējam kopā, braucam kaut kur – nesen, piemētam, devāmies ekskursijā pa Siguldu," saka Ilze, piebilstot, ka tā nenotika skrienot.

"Citas komandas satiekas tikai sacensībās, noskrien un tad šķiras līdz nākamajām sacensībām. Mēs uzturam komunikāciju cita ar citu arī sacensību starplaikos un esam ļoti sadraudzējušās. Tagad cenšamies jaunu tradīciju – "vāveres" izmēģina. Kopā mēs jau izmēģinājām jogu šūpuļtīklos, tagad plānā ir ūdensaerobika," stāsta Ilze. "Kāpēc? Ja tu skrien, vēlams papildus arī vingrot. Pirmkārt, ar vingrojumiem jāstiprina dziļā muskulatūra un locītavas, lai samazinātu traumu gūšanas risku skrienot. Otrkārt, ar pliku skriešanu var būt par maz, lai tavs ķermenis vispār būtu spējīgs noskriet tik nopietnu distanci kā maratons. Visbeidzot – tā dzīve kļūst krāsaināka."

"Vāveres" izmēģina jogu šūpuļtīklos:

Vāveres attēls rotā teju visus meiteņu ietērpus – kleitas, jakas, krekliņus, bruncīšus un pat īsās zeķītes. "Mums ir pilnīga vāverizācija. Pilnīgi viss ir ar vāverēm. Man pat draugi no Japānas atsūtīja dokumentu saspraudes ar vāverēm," smejas Ilze.

"Brīžiem pārņem sajūta, ka ar savu komandu esam iedarbinājušas kaut kādu vāveru vilni," saka Baiba, norādot, ka vāveres redzamas gandrīz visur – gan uz krūzītēm, gan reklāmās ("Bite" un "Swedbank"), gan skriešanas seriālam "Stirnu buks" šogad ir viena jauna distance ar nosaukumu "Vāvere" (līdz šim bija "Susurs", "Zaķis", "Stirnu buks" un "Lūsis"). "Mēs jau ceram, ka organizatori to izveidojuši par godu mums," saka Ilze.

Paplašināt komandu meitenes šobrīd neplāno, jo ir ļoti saliedējušās, tomēr jebkuru interesentu, arī iesācēju, aicina pievienoties skriešanas koptreniņiem, ko pagaidām rīko reizi nedēļā. Parasti "vāveres" ar citiem skrietgribētājiem tiekas trešdienās pulksten 18 Teikā pie aptiekas Brīvības gatvē 230, taču, iespējams, pavisam drīz vēl viens koptreniņš katru nedēļu tiks rīkots arī Pārdaugavā. Informāciju par precīzu tikšanās vietu, laiku, maršrutu un distances garumu var atrast komandas "Facebook" profilā "VSK Noskrien Vāveres".

"Parasti skrienam ātrumā, kas ir draudzīgs ikvienam. Arī cilvēks, kas nav radis skriet, var droši pievienoties," mudina Ilze. "Koptreniņos es ar jaunpienācējiem cenšos runāt, lai zinātu, vai viņiem temps nav par ātru. Ja cilvēks skrienot var mierīgi runāt, tas nozīmē, ka viss ir kārtībā. Ja ir aizelsies, ir par grūtu." Par dalību treniņā, protams, nav jāmaksā.

"Reizēm man jautā, kāpēc tev tās sacensības ir vajadzīgas – tu tāpat nekad nebūsi Jeļena Prokopčuka! Protams, nebūšu, bet tas arī nav mans mērķis. Skriešana ir mans hobijs," saka Ilze.

"Kad sāc braukāt uz sacensībām, skriešana pamazām kļūst par kaut ko vairāk par vaļasprieku – būtībā par dzīvesveidu," piebilst Baiba.

""Skrien Latvija" sacensības vasaras sezonā notiek reizi mēnesī – katru reizi savā pilsētā. Vēl ir skriešanas seriāls "Stirnu buks", kas ir atsevišķs stāsts – šajās sacensībās skriešana notiek pa meža takām, kas ir vēl veselīgāk, jo tu skrien pa mīkstu segumu, elpo svaigu gaisu. Organizatori vienmēr izraugās vietas, kur skrienot var baudīt skaistus skatus. Tā, braukājot pa sacensībām, tu apceļo Latviju, apskati vietas, kur pats varbūt pat neiedomātos iegriezties, un satiec citus cilvēkus, kuriem skriešana ir vaļasprieks," stāsta Ilze.

"Skrējēji visi ir ļoti atvērti un pozitīvi. Sacensību dienā vienmēr valda tāda īpaša atmosfēra. Ir prieks šos cilvēkus satikt. Tevi atceras un sveicina arī tie, kurus nepazīsti, jo mūs visus vieno kaut kas kopīgs – aizraušanās ar skriešanu."

Ilze stāsta, ka starp abām komandām notiek ķircināšanās un sacensība, kas dalību sacensībās padara vēl interesantāku. Ārpus sacensībām gan "vāveres" un "rieksti" labprāt rīko kopīgas ballītes un apmeklē koncertus.

Gandrīz katrs skrējējs sapņo kādreiz noskriet maratonu, taču pieveikt 42 ar astīti kilometrus nav joka lieta. Gan Ilzei, gan Baibai tas izdevies. Izprašņāju abas, kā gatavojušās tik nopietnai distancei un kā tas bijis – noskriet pirmo maratonu.

"Es sāku skriet oktobrī, ziemā. Pavasarī es noskrēju savu pirmo pusmaratonu un nākamajā ziemā es trenējos maratonam. Tiešām ļoti rūpīgi gatavojos, apņēmīgi un kārtīgi skrēju. Man bija uzstādījums – noskriet maratonu, nepārejot soļos. Nebija svarīgi, kādā ātrumā. Tas man veiksmīgi izdevās," atceras Ilze.

Viņa savu pirmo maratonu izvēlējusies skriet Parīzē. "To nevar salīdzināt ar maratoniem, kas notiek Latvijā, jo tur piedalās daudz lielāks cilvēku skaits. Arī atbalsts no skatītājiem ir ļoti liels. Trasē divreiz gandrīz apraudājos, no tā, kas notika apkārt, pilnīgi skudriņas skrēja. Ik pēc posma trases malā sagaidīja mazs koncertiņš, daudzviet enerģiski tika sistas Āfrikas bungas. Tas tā paķēra, ka vairs nemaz nedomāju par to, ka man ir grūti. Maratonā agrāk vai vēlāk kļūst grūti, jo tā ir ļoti nopietna distance. Man parasti pēc 32 vai 35 kilometra uznāk tāds kā lūziens. Bet, ja tev ir atbalsts no malas, tad tu nejūtu to, tiec tam grūtumam pāri.

Baiba savu pirmo un vienīgo maratonu noskrējusi tepat Rīgā. "Savu pirmo maratonu noskrēju jau pusgadu pēc tam, kad biju sākusi skraidīt. Pat nezinu, cik bija maksimālā distance, ko, gatavojoties maratonam, biju skrējusi. Atceros, ka skrēju apkārt Ķīšezeram, kur ir aptuveni 33 kilometru. Maratonu skrēju pilnīgi bez jebkādiem laika uzstādījumiem – vienkārši gribēju noskriet maratonu. Un principā man gāja tīri okei. Ja man tagad būtu jāskrien, noteikti ietu daudz grūtāk, jo, tā kā nu vairāk esmu pievērsusies triatlonam, vairs ikdienā neskrienu ļoti garus gabalus, kas ir obligāti nepieciešams, lai sagatavotos maratonam."

Baibai maratonu izdevies noskriet trīs stundās un 58 ar astīti minūtēs. Tad, kad ieraudzīju, ka esmu iekļāvusies četrās stundās, man tas likās – vou! Tiešām nebiju gaidījusi, ka man tas izdosies. Četras stundas daudziem ir tāds kā atskaites punkts, kurā ļoti, ļoti gribas iekļauties. Protams, ir jau čaļi, kuri grib pieveikt maratonu trīs stundās, bet noskriet četrās stundās – it īpaši iesācējam – skaitās ļoti labi."

"Ja ir tik traki, tas liecina par to, ka cilvēks nav pietiekami labi sagatavojies maratonam. Nu, protams, pēc maratona druscīt sāp kājas, tu jūti, ka muskuļi ir kārtīgi pastrādājuši, taču tā, ka nevari pastaigāt, nevajadzētu būt, ja esi cītīgi trenējies," skaidro Ilze.

Baiba piebilst, ka pēc maratona svarīgi ir kārtīgi atsildīties – pastaipīties, izmasēt muskuļus, lai izdzenātu uzkrājušos pienskābi un sāpes nebūtu tik lielas. Vajag arī uzturā iekļaut vairāk olbaltumvielām bagātīgu produktu, kā olas un gaļu, lai muskuļu šķiedrām būtu "būvmateriāli" atjaunošanās procesiem.

Ko īsti nozīmē – godam sagatavoties maratonam? "Vismaz pāris mēnešus pirms maratona vajadzētu kārtīgi patrenēties un pamazām pieradināt organismu pie ilgstošas slodzes. Noteikti vajag garākus gabalus, teiksim, 30 kilometrus, noskriet. Lai organisms saprot, ko tas nozīmē. Ja nav šo garo treniņu, būs čābīgi ar maratona pieveikšanu. Mēs, "vāveres", piemēram, mīlam apskriet Rīgas lidostu," stāsta Ilze.

"Vāveres" paguvušas mērot gan garākas, gan īsākas distances arī ārzemēs. Pērn oktobrī "vāveru" komanda devusies uz Venēcijas maratonu. Kādu nu kura distanci skrējusi. Ilze tur pieveikusi savu otro maratonu, bet Baiba skrējusi 10 kilometru distanci.

"Tas mums visām bija fantastisks ceļojums. Braucām kopā, noīrējām divus dzīvoklīšus netālu vienu no otra. Kopā pavadītais laiks ļoti stiprināja komandas garu," atceras Ilze.

Jautāta par spilgtākajiem iespaidiem, Ilze stāsta: "Mums ir ļoti skaistas skriešanas kleitas, un itāliešiem tās ļoti patika. Kad mēs visas kopā gājām, tāds spurdzošs meiteņu bariņš īsās kleitiņās, itālieši nāca klāt, gribēja kopā ar mums fotografēties. Daudzi itālieši gan bija šokā, kā meitenes var tik ātri skriet. Inga Kāpiņa, kura mums ir ātrā meitene un maratonu pieveic nieka trīsarpus stundās, stāstīja, ka bijusi forša sajūta, savā sievišķīgajā kleitiņā ik pa laikam paskrienot garām kādam trasē nolūzušam itālietim."

Galerija no Venēcijas maratona:

Kā vispār maratona skriešana ārzemēs atšķiras no skriešanas Latvijā? "Tagad vissvaigākās un spilgtākās atmiņas man ir no Barselonas maratona, kuru skrēju martā. Tajā piedalījās 20 tūkstoši dalībnieku, kas ir daudz vairāk nekā maratonos Latvijā. Mums Rīgas maratonā visās distancēs kopā ir kādi padsmit tūkstoši cilvēku. Pārsteidzošākais man šķita tas, ka tu skrien tajā milzīgajā pūlī, bet tev neviens netraucē. Tur skriešanas kultūra ir ļoti augstā līmenī. Mums Rīgā noskriet ir grūtāk, jo nereti ir šausmīgs bardaks – lēnie pielien priekšā ātrajiem, pēc tam skrien par lēnu un tā tālāk," stāsta Ilze.

Viņa skaidro, ka ārzemju maratonos skrējējus pirms starta sadala koridoros pēc iepriekšējos gados uzstādītajiem rezultātiem, līdz ar to sanāk , ka katrā koridorā cilvēki skrien aptuveni vienā tempā un nav tā, ka viens netiek kustībai līdzi, bet cits netiek uz priekšu.

"Latvijā to tik ļoti nevar izbaudīt. Te visi vairāk fano par savējiem," saka Baiba.

"Bet es domāju, ka mums arī ar laiku tas viss būs. Mums vēl vienkārši skriešanas kultūra nav paguvusi tā attīstīties," saka Ilze. "Latvijā, kad skrien, arī vienmēr kāds no malas uzsauc: "Čau, Ilžuk! Turies! Noskrien!" Tas tiešām ļoti palīdz."

Ilze stāsta, ka ārzemēs pēc maratona cilvēki pat vairākas dienas vēl staigā īpašajā maratona T-kreklā un ar medaļu kaklā, lepodamies, ka to paveikuši. T-kreklu ar maratona simboliku parasti piešķir finišā vai arī jau reģistrējoties – atmiņai par dalību maratonā. Tiem, kas finišē, tiek pasniegta arī medaļa.

"Viņiem šī medaļa ir kaut kas īpašs, ko gribas visiem parādīt, nevis nevērtīgs bleķa gabals. Arī apkārtējie par to nesmīkņā, bet gan novērtē: "O, tu vakar noskrēji – malacis, super!" Jo ar to tiešām ir pamats lepoties, jo maratons nav nekāda vieglā pastaiga, bet gan ļoti nopietna distance. Pie mums pēc Rīgas maratona cilvēki ir kautrīgāki, nestaigā ar šīm medaļām."

Ilze stāsta, ka dalība ārzemju maratonos gan ir krietni dārgāka nekā Latvijā. Piemēram, lai piedalītos Barselonas maratonā, bijis jāšķiras no 60 eiro, Parīzes maratonā – 80 eiro. Sākumā Ilzei tas šķitis mazliet par "sālītu", bet pēc skrējiena sapratusi – tas ir katra eiro vērts.

Ilze stāsta, ka katrs pats var izvēlēties kādā tempā maratonu skriet. Dažs to pārvērš vairāk par ekskursiju – paskrien, apstājas pie katras interesantās vietas un nofotografējas. Nevienam nav liegts arī sešas stundas skriet un visu kārtīgi apskatīt. Parīzē pat tikusi piedāvāta iespēja telefonā instalēt programmu, kas tev ausī stāsta, kādam objektam tu skrien garām un ar ko tas īpašs.

Iestājoties siltākam laikam, daudzi iecerējuši sākt skriet. Jautāju Ilzei un Baibai, kas iesācējiem būtu jāņem vērā, lai vēlme skriet neizčibētu tikpat ātri, kā uzradusies.

"Pirmais – ja esi apņēmies skriet, tiešām ir jāuzvelk botes kājās un jāiet. Grūtākais ir pārkāpt slieksnim," teic Ilze. "Sākumā pareizie apavi un apģērbi nav tik svarīgi. Skrienot piecus kilometrus ar'visparastākajām botēm, sev šausmīgi nesakaitēsi. Galvenais ir pamēģināt – noķert pirmos endorfīnus jeb tā dēvētos laimes hormonus, un tad jau tā lieta parasti aiziet."

Ja pirmajā reizē izdodas noskriet vien nelielu gabalu, nevajag nokārt degunu – tas nenozīmē, ka skriešana nav tev asinīs. Skriet var ikviens, vajag tikai gribēt un pakāpeniski pieradināt organismu pie slodzes.

"Ļoti iespējams, ka pirmajā reizē īsti nesanāks, kā gribēts. Ja jūti, ka paskriet vairs nevari, mierīgi paej kādu gabalu ar kājām, atpūties, atelpojies. Tad atkal kādu gabalu paskrien. Nevajag no tā kaunēties. Tas nenozīmē, ka esi švaks," saka Ilze. "Mūsu organisms ir ļoti viltīgs – viņš grib atpūsties, ir slinks, viņam neko nevajag. Bet, ja tu viņu pamazām pieradini, viņš sāk saprast – o, forši, vielmaiņa notiek ātrāk un endorfīni izdalās! Drīz vien organisms pats sāk to pieprasīt."

Ilze stāsta, ka viena no izplatītākajām kļūdām, kāpēc skriešana tā arī nekļūst par daļu no dzīvesveida, ir tā, ka cilvēks pamēģina paskriet vien dažas reizes. "Nevajag atmest ar roku, ja pēc pirmajām trīs četrām reizēm skriešana joprojām šķiet grūta un riebjas. Man pašai tā bija, kad pirms kāda laika mēģināju skriet – paskrēju pāris reizes, viss, riebjas, negribu! Bet es nepadevos, un pamazām šī lieta aizgāja. Riebjas? Noskrien divus kilometrus. Nevajag skriet uzreiz desmit. Pamazām skrien aizvien vairāk un vairāk, līdz vienā mirklī tu sapratīsi – viss, vairs nevaru bez tā dzīvot!"

Pieredzējušās skrējējas iesaka, ka viens no labākajiem veidiem, kā sākt skriet, ir pievienoties skrējēju koptreniņiem – tādus organizē ne tikai "vāveres", bet arī citas komandas. Kur un kad notiek koptreniņi, vari uzzināt virtuālā skrējēju kluba mājaslapā Noskrien.lv.

"Katru reizi bišķīt pārkāpjot grūtuma slieksnim, tas tā kā pabīdās tālāk un tālāk, un tā var aiziet arī līdz maratonam un pat ultramaratonam," teic Baiba.

Vai kaut kad pienāk brīdis, kad arī maratons sāk šķist viegli pievarama distance? "Jā, protams," saka Ilze. "Latvijā sanāk ļoti daudz pusmaratonus skriet. Man sākumā bija tā, ka plīsiens nāca ap 17, 18 kilometru. Kopš esmu noskrējusi maratonu, man vairs tādu plīsienu pusmaratonos nav. Noskriet pusmaratonu? Tagad liekas – jā, ejam kaut tūlīt! Nemaz ne tik sen tas vēl šķita neiespējami."

Viena no labākajām iespējām debijai masu skrējienos, šogad ir skriešanas seriāla "Stirnu buks" distance "Vāvere", iesaka meitenes. "Tā ir speciāli izveidota iesācējiem. Jāskrien aptuveni pieci kilometri, un nav laika kontroles," stāsta Ilze. "Man ir draudzenes, kas saka: "Es nekad neskriešu sacensībās, man to nevajag! Es mīlu skriet tāpat – negribu sacensties. Jaunā distance ir iespēja izbaudīt foršo atmosfēru, kāda valda sacensībās, bet tajā pašā laikā nedabūt spriedzi no tā, ka tevi kāds apdzen. Tā ir tāda draudzīga distance, kas sniedz iespēju pačilot, pabaudīt mežu. Organizators vienmēr parūpējas, lai ceļā būtu skaisti skati."