Lai gan varētu domāt, ka jau sen pagājuši tie laiki, kad cilvēki riteņkrēslos vai ar cita veida invaliditāti tika uzlūkoti kā astotais pasaules brīnums, reizēm rodas iespaids, ka sabiedrībai viņi joprojām ir neatrisināms rēbuss. Kā pret viņiem izturēties, kā sarunāties, kā palīdzēt? Varbūt nemaz nevajag palīdzēt? Kādus apzīmējumus lietot, lai neaizvainotu? Varbūt labāk turēties pa gabalu un izlikties neredzam?
Neatbildēti jautājumi rada nedrošību, atsvešinātību un nevajadzīgus pārpratumus. Taču to var viegli novērst, ja vienkārši pajautājam un ņemam vērā to, kas mums teikts.
Šoreiz par to, kādus apzīmējumus labāk nelietot, runājot ar un par cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai cita veida invaliditāti. Pēdējā laikā, lasīdama dažādas šai tēmai veltītas publikācijas, nemitīgi sastopos ar tādiem izteicieniem kā "piekalts pie gultas" vai "pieķēdēts riteņkrēslam". Tas ir pilnīgi nevajadzīgs dramatisms.
Liela daļa cilvēku ar invaliditāti paši nebūt nejūtas ne tik "piekalti", ne "saķēdēti". Īstā brīvība ir dvēseles, nevis miesas stāvoklis. Turklāt cilvēkam, kurš pats nevar paiet, riteņkrēsls dod iespēju pārvietoties. Tas viņa dzīvi atvieglo, nevis apgrūtina. Piemērotāk ir teikt "viņš pārvietojas riteņkrēslā", nevis "viņš ir pieķēdēts riteņkrēslam".
Tāpat visus cilvēkus, kuriem ir redzes traucējumi, nevajadzētu apzīmēt ar vārdu "akls". Redzes traucējumu smaguma pakāpes ir atšķirīgas, un tas, ka cilvēks slikti redz, nenozīmē, ka viņš nemaz neredz. Turklāt arī pilnīgi neredzīgi cilvēki iemācās "citādi redzēt", uztverot apkārtējo pasauli un tajā orientējoties.
Tā varētu turpināt gari un plaši, runājot par katru invaliditāti atsevišķi. Galvenais princips, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, ir neapzīmēt viņus ar invaliditātes nosaukumu. Jebkura invaliditāte zināmā mērā mūs ietekmē, bet tā nenosaka mūsu būtību, mūsu personību.
Par raksta autori
Ailita Kuka kopš mazotnes slimo ar iedzimtu muskuļu distrofiju, kuras dēļ pārvietojas ratiņkrēslā, tomēr tas viņai nav liedzis kļūt par unikālu un interesantu personību. Viens no Ailitas vaļaspriekiem ir gleznošana, un šī gada martā Latvijas Nacionālās bibliotēkā bija skatāma izstāde "Prieks mostas!", kur varēja aplūkot arī Ailitas gleznas.
Ailita arī daudz raksta par cilvēkiem ar kustību traucējumiem aktuālām lietām, lai veicinātu pārējo izpratni par viņiem un šo cilvēku iekļaušanos sabiedrībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
