Anete stāsta: ''Brilles man ir nācies nēsāt kopš desmit gadu vecuma, ja no sākuma tie bija mazi mīnusi, ap mīnus viens katrā acī, vēlāk redze tā pasliktinājās, ka sasniedz jau mīnus septiņas dioptrijas katrā acī, jau astoņpadsmit gadu vecumā. Lai gan tuvredzība man bija iedzimta, ļoti cerēju un ticēju, ka ar aktīviem acu vingrinājumiem un melleņu tējām varēšu sevi izārstēt. Man tik ļoti gribējās tikt vaļā no brillēm! Tagad staigāt ar brillēm ir vairāk kā moderni, cik saprotu, tas ir pat stilīgi un man ir daudz paziņas bez redzes problēmām, kuras nēsā brilles kā aksesuāru, bet priekš manis brilles vienmēr bijušas milzu komplekss."
Tuvredzība ir tad, ja persona redz tuvumā labāk kā tālumā, bet pie stipriem mīnusiem arī tuvumā viss ir miglā tīts. Tālredzība izplatītāka ir vecāku cilvēku vidū, kad televizoru skatīties var, bet avīzes izlasīšanai nepieciešamas brilles. Savas mīnus septiņas dioptrijas Anete apraksta šādi: ''Atverot acis, viss ir miglains un izplūdis, no rītiem pirmais uzdevums ir sameklēt brilles, jo pat tikšana uz vannas istabu, lai pēc tam sameklētu lēcas, bez brillēm līdzinās neiespējamai misijai. Pat dzīvojoties pa māju nespēju paskatīties uz sevi spogulī ar brillēm, likās, ka izskatos pēc nūģes. Par operāciju ik pa laikam aizdomājos jau sen, bet zināju, ka to iesaka taisīt tikai, kad redze ir 100% nostabilizējusies, tāpēc nolēmu pagaidīt un sadzīvot ar visiem plusiem un mīnusiem, kas nāk ar lēcu lietošanu.''
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
