Mārtiņš Zvaigzne - 2
Foto: Privātais arhīvs
Atkal pienācis pavasaris ar visām tam atbilstošajām dabas izpausmēm, tajā skaitā spožu sauli debesīs. Cilvēki jūtas pacilāti un dalās savā sajūsmā, kā jau mūsdienās ierasts, arī e-sarakstē. Nesen saņēmu tieši tādu vēstulīti, ar saulaina prieka novēlējumu teksta beigās, un kārtējo reizi sajutos paralēlā pasaulē, kur saule un prieks ne vienmēr pārklājas – jo spožāk tā spīd sejā, jo mazāk prieka dod.

Jautāsiet, kā tad tā? Bet tieši tā tas ir cilvēkiem ar nopietniem acs tīklenes defektiem, kuru rezultātā iestājas redzes invaliditāte. Un cilvēks pamazām nokļūst paralēlā sajūtu pasaulē, kur daudzas lietas un pat jēdzienus uztver citādi, nekā vairums šī bloga lasītāju. Tā kā tādā realitātē esmu pavadījis vairākus gadu desmitus, rodas vēlme par to nedaudz pastāstīt, pie reizes kliedējot arī dažus sabiedrībā pieņemtus mītus par neredzīgiem cilvēkiem.

Jā, apzināti attiecībā uz sevi lietoju vārdu neredzīgs, lai gan, kā jau no ievada bija noprotams, brīžos, kad saule nespīd acīs, redzu nedaudz vairāk. Starp citu, tieši spilgtas gaismas radīto kontrastu mazināšanai cilvēki ar redzes traucējumiem lieto saulesbrilles – sen ir pagājuši tie laiki, kad neredzīgie pārsvarā bija kara invalīdi vai pēckara gadu puikas ar saspridzinātām acīm, kuri zem tumšajām brillēm slēpa līdzcilvēku skatienam netīkamus defektus.

Neredzība

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit