C hepatīta slimniece: Valsts nelaiž pāri robežai zāles – manu cerību dzīvot  (16)

"Rutks" sazinājās ar pašu Valiju, kā arī Zāļu valsts aģentūru, lai noskaidrotu visus notikušā apstākļus.

Valijai ir 63 gadi, un viņa dzīvo Apē. Izaudzinājusi piecus dēlus un vairāk nekā divdesmit gadus nostrādājusi slimnīcā par laboranti. Tagad gan viņa strādā citā sfērā. Par to, ka slimo ar C hepatītu, uzzinājusi pavisam nejauši – nav jutusies īsti labi, tādēļ lūgusi ģimenes ārstam, lai nosūta uz analīzēm, tostarp bioķīmiskajām. Tajās atklājušies slikti aknu rādītāji, tādēļ Valijai ieteikts pārbaudīties uz C hepatītu. Abilde bijusi pozitīva. Valija spriež, ka, iespējams, tieši strādājot slimnīcā, inficējusies.

"Nevaru gan to precīzi pateikt, bet tas ir ļoti iespējams, jo mani sauca palīgā arī tad, kad bija nopietnas traumas, avārijas un cita veida asiņošanas. Padomju laikā mēs jau strādājām bez gumijas cimdiem," atzīst Valija. "Saka, ka C hepatīts ir narkomānu un izvirtuļu slimība, bet tās ir pilnīgas muļķības! Es, piemēram, ne narkotikas, ne alkoholu nelietoju, nesmēķēju. Man ir viens vīrs un pieci bērni."

Sieviete izgājusi divus ārstēšanās kursus ar tā dēvētajiem vecās paaudzes medikamentiem, kurus tolaik valsts kompensēja 75 procentu apmērā.

"Kad pirmoreiz pēc sešiem mēnešiem pabeidzu ārstēšanu, Latvijas Infektoloģijas centrā veiktā asins analīze uzrādīja – vīrusa asinīs nav. Diemžēl pēc pusgada vīruss atkal bija atpakaļ un diezgan strauji sāka progresēt. Tad mēs ar dakteri vienojāmies, ka jāiet ārstēšana otrreiz, lai to slimību tomēr kaut kā apturētu. Šoreiz vairs ne pusgadu, bet nu jau gadu. Protams, tas atkal nozīmēja šausmīgas blakusparādības – praktiski gadu tu sēdi uz "ķīmijas" un neesi īsti darbspējīgs. Labi, ka man tāds darbs, kur jāsēž pie datora. Vīrs uz darbu atved, vīrs no darba aizved, bet vienalga – grūti," stāsta Valija.

Sieviete skaidro, ka medikamentu ietekmē viņai izveidojusies mazasinība, krities leikocītu skaits un pazeminājusies imunitāte, mocījis pastāvīgs bezspēks. "Vienreiz nedēļā šprice un rītā vakarā – tabletes, tā veselu gadu," Valija nopūšas. "Papildus lietoju haizivs aknu eļļu un citus dabiskus līdzekļus imunitātes uzturēšanai, jo ārstēšana ļoti grauj imunitāti – pacienti tādēļ bieži iedzīvojas dažādās citās veselības problēmās. Daudzi visas tās šausmīgās blaknes nevar izturēt un ārstēšanu pamet."

Viņa pauž neizpratni par jauno medikamentu finansēšanas kārtību. "Kāda jēga gaidīt, kamēr cilvēkam kļūst pavisam slikti, ja ir reāla iespēja izārstēties? Kāpēc vajadzīgi Latvijai tie slimie cilvēki, kas staigā riņķī un faktiski ir drauds apkārtējiem? Pie zobārsta mēs ejam visi. Bet autoklāva, proti, ierīces, kur dezinficējot instrumentus, C hepatīta vīruss iet bojā, nav katrā zobārstniecības kabinetā un nez vai arī visi, kam ir, to steigā godprātīgi izmanto. Par manikīra saloniem nemaz nerunāsim."

Valija meklējusi citas iespējas, kā uzveikt C hepatītu, un internetā, C hepatīta slimnieku forumā portālā "Cālis" atradusi informāciju, ka Indijā tiek ražotas un tirgotas jaunas un efektīvas zāles C hepatīta ārstēšanai. Atsauksmes – labas, daudzi izārstējušies. Cena, salīdzinot ar citiem medikamentiem, pieņemama – 1000 dolāru (apmēram 893 eiro trīs mēnešu kurss). "Cik lasīju, trīs mēnešus padzer un viss – vīrusa vairs nav. Cilvēks ir vesels, var pilnvērtīgi atgriezties darba tirgū. Un, galvenais, blakņu praktiski nav."

Valija jautājusi dakterei par šiem medikamentiem. "Hepatoloģe izrakstīja receptes (jālieto divi medikamenti vienlaikus), jo cilvēki Latvijā ar šīm zālēm jau ir ārstējušies, un ir ļoti labi rezultāti – cilvēki ir izārstējušies," saka Valija.

Pēc laika no tirgotāja saņēmusi paziņojumu, ka zāles 9. maijā ir izsūtītas. Bet 23. maijā Valijai e-pastā pienākusi vēstule no muitas uzraudzes, kas vēstījusi – pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem Nr.416 "Zāļu izplatīšanas un kvalitātes kontroles kārtība", viņai zāļu atmuitošana un izsniegšana ir atteikta. Šā gada 2. februārī šajos noteikumos izdarīti grozījumi, kas stājušies spēkā 1. martā, un paredz, ka no "trešajām valstīm" zāles ievest nedrīkst.

"Sakiet, lūdzu, ja tie grozījumi ir kādi 150 vai vairāk gadā, vai cilvēks tiem var izsekot? Dabiski, ka es nezināju par tādiem grozījumiem. Izlasīju to likumu – viss kārtībā, varu pasūtīt," saka Valija. "Kāpēc šādi grozījumi pieņemti, nespēju saprast. Indijā taču ražo daudz labu medikamentu. Mans vīrs savulaik bija farmaceits, tad daudzi medikamenti viņa aptiekā ienāca no Indijas. Valstij taču būtu jāpriecājas, ka cilvēki paši par saviem līdzekļiem ārstējas, bet – nē."

Valija baidās, ka varētu zaudēt ieguldītos līdzekļus. "Muita zāles nelaiž cauri, tie ies atpakaļ. Varu tikai paļauties uz tirgotāja godaprātu – viņš man var atsūtīt to naudu atpakaļ un var neatsūtīt! Tad man nebūs ne zāļu, ne naudas, bet būs liels kredīts."

Sieviete stāsta, ka arī citi cilvēki ir nonākuši līdzīgā situācijā. "Latvijā ir ļoti daudz C hepatīta slimnieku – apmēram 20 tūkstoši reģistrēto, bet vēl tikpat varētu būt tādu, kas par slimību nenojauš. Un visi tie, kam valsts apmaksātā terapija nelīdz, meklē citas iespējas, kā izārstēties. Šī slimība ir tāda, ka cilvēki ir izmisumā. Viņi meklē kā slīcēji katru salmiņu, pie kā pieķerties, lai neaizlaistu savas aknas līdz pēdējai stadijai."

Jautāta, vai C hepatīts pašlaik ietekmē dzīves kvalitāti, Valija stāsta: "Protams, man ir nogurums, ir mazākas darbspējas, bet kopumā jūtos puslīdz normāli. Taču saprotiet – C hepatīts ir neprognozējama slimība. Šodien ir labi, bet varbūt pēc mēneša jau būs citādi. Un tā tie cilvēki aiziet. Piemēri nav tālu jāmeklē – gan mākslinieki, gan citi sabiedrībā pazīstami cilvēki ir ātri aizgājuši. Ja sākas aknu ciroze, viss notiek ļoti strauji. Tāpēc vienkārši ir žēl, ka ir zāles, ar kurām var ārstēties par pieņemamu cenu cilvēki šeit, Latvijā, bet valsts liedz tās saņemt. To tūkstoti dolāru jau cilvēks kaut kā sagrabinās – radi, draugi palīdzēs vai, kā es, kredītu paņems. Algas jau mums, laukos, piedodiet, nav nekādas dižās. "

Valija atzīst, ka īsti necer, ka pasūtītos medikamentus beigās tomēr dabūs. "Ar šo vēstuli, cerams, vismaz likšu valstsvīriem aizdomāties, ka varbūt tomēr var cilvēciskāk pieiet lietām, pirms šādus grozījumus pieņemt."

Egita Diure, Zāļu valsts aģentūras Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:

"Atbilstoši grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par zāļu izplatīšanu un kvalitātes kontroles kārtību no 2016. gada 1. marta ir stājusies spēkā norma, kas liedz personiskai lietošanai saņemt zāles pa pastu no ārpus Eiropas Savienības esošām valstīm ("trešajām valstīm").

Tā kā ārsts ir atbildīgs par pacienta ārstēšanas procesu, viņš pacientam izraksta zāles, kas reģistrētas Latvijas Zāļu reģistrā un nopērkamas aptiekā. Ārsts var izrakstīt arī nereģistrētas zāles, bet tad legālais ceļš ir tāds, ka pacients dodas ar recepti uz aptieku un aptieka uzņemas sagādāt šīs nereģistrētās zāles, saņemot Zāļu valsts aģentūrā atļauju ievešanai.

Zāles ir paaugstināta riska produkts, tāpēc spēkā ir nosacījums, ka visiem zāļu aprites ķēdē iesaistītajiem dalībniekiem jābūt legāliem un jārīkojas saskaņā ar tiesību aktiem."

Jautāta, vai norādītajā ceļā sieviete konkrētās zāles no Indijas varētu dabūt, Diure skaidro: "Ar pirmajām zālēm ir tā, ka zāles ar šādu aktīvo vielu ir reģistrētas Eiropā centralizēti un arī tiek izplatītas Latvijā. Pacientei aptiekā tiktu piedāvātas šīs zāles (diemžēl tās ir dārgas).

Attiecībā uz otrajām – arī tās ir Eiropā reģistrētas, taču Latvijā netiek izplatītas. Bet, ja paciente vērstos aptiekā, viņai tiktu piedāvāts sagādāt dārgās Eiropā reģistrētās zāles.

Princips ir tāds – ja Eiropā ir reģistrētas zāles ar tieši to aktīvo vielu, tad piedāvā sagādāt tās (ja Latvijā nav reģistrētas). Aptieka meklēs citur pasaulē, ja Eiropā nebūs reģistrētu zāļu ar aktīvo vielu, kas pacientam nepieciešama."