Anoreksija ir psihiski traucējumi, kas kļuvuši ļoti izplatīti pēdējos gadu desmitos, un biežāk vērojami jaunu sieviešu vidū. Tas ir apetītes zudums, ko mēs saprotam visparastāko neēšanu. Ēšanas traucējumi tiek definēti kā pārmērīgas uzmanības pievēršana sava ķermeņa svaram un formai, ko pavada neadekvāta, neregulāra vai haotiska barības uzņemšana, skaidro portāls "Anoreksija". Šī saslimšana ir ar ļoti augstu mirstības risku galvenokārt komplikāciju dēļ. Šie traucējumi ir mentāla saslimšana, un ēdiena neuzņemšana nav slimības cēlonis, bet sekas.
Cēlonis līdz šim brīdim ir neskaidrs un daudzi to vēl joprojām neuztver par nopietnu slimību, bet diemžēl notās cieš ļoti daudz cilvēku.
Lūk, Svetlanas stāsts par anoreksiju, ko viņa uzticējusi portālam "Womanparadise".
"Man ir anoreksija? Nekad! Kā gan es – veiksmīga, turīga sieviete – varu ciest no psihiskām saslimšanām, kas ir raksturīgas jauniešiem?!" sašutusi kliegusi Svetlana, atrodoties reanimācijā. Tur viņa nonākusi, kad pati vairs nevarējusi tikt galā ar sevi. 26 gadu vecumā 162 centimetrus garā sieviete svērusi tikai 30 kilogramus, un viņas organisms un nervu sistēma bijusi tā nomocīti, ka Sveta atradusies uz nāves sliekšņa.
"Atrodoties palātā, es iepazinos un sadraudzējos ar meitenēm, kurām bija tāda pati diagnoze. Un tad es uzzināju, ka šī slimība ir daudzpusīga un katrā vecumā izpaužas citādi. Tai ir dažādas izpausmes kategorijas," stāsta slimā sieviete.
Slimības stadijas
Pirmā ir tā saucamā "upura lomas" anoreksija – pusaugu meiteņu slimība, kas attīstās, pateicoties kompleksiem par savu izskatu un tieksmei pēc pilnības. Meitenes bieži ietekmējas no glancētajos žurnālos redzētā – ideāliem un slaidiem augumiem. Protams, arī no televīzijas ekrānos redzētā. Tad viņas pārkāpj visas robežas un badojas, sabeidzot savu veselību.
Otrā stadija – "nervozā" anoreksija. Šī slimība piemīt vecākām meitenēm, kas ir izaugušas no pusaudžu vecuma – teicamnieces, kas cenšas būt vislabākās, un vēlas perfektas it visā.
Trešā ir tā saucamā "murgainā" anoreksija ar bulīmijas lēkmēm: pieaugušu meiteņu, jaunu sieviešu slimība, kuras nomoka doma par ideālu svaru un ķermeņa aprisēm. Šajā stadijā gan ir grūti apmānīt smadzenes, tāpēc dāmām bieži gadās "norauties", kad tiek izraisīta bulīmija jeb pārēšanās, kas beidzas ar mākslīgi izraisītu ēdiena izvadīšanu no organisma, proti – vemšanu.
Apsēstība ar perfekcionismu
"Manā gadījumā tā bija slimība ar tieksmi pēc pilnības. Mans perfekcionists izpaužas it visā. Es tiecos ne tikai pēc ideāla auguma, bet arī pēc ideāla prāta, ideālas draudzības un ideālas laulības. Kas attiecas uz manu ārieni, esmu sevi daudz mocījusi - arī ar sportu Uzskatīju, ka mans ideālais svars ir 47 kilogrami, un centos to sasniegt. Biju pārliecināta, ka celulīts un tas, ka tev nav vēdera presītes "klucīšu", ir slinkuma izpausme," stāsta Svetlana.
"Neklausījos ārstu rekomendācijās par to, ka ir tāds jēdziens kā ķermeņa masas indekss, kam attiecībā uz augumu un vecumu ir jāveido konkrēts svars, kā arī par to, ka sievietei tauciņi ir vajadzīgi normālai ginekoloģiskās sistēmas funkcionēšanai un bērna radīšanai. Tāpat es fanātiski veicu dažādas kosmētiskās procedūras, kā arī gāju uz vizāžistu kursiem, solāriju, liku pīrsingu un tetovējumus," viņa stāsta par savu fanātismu būt perfektai.
Atteikšanās no ēdiena
"Es savu prātu un domas nodarbināju ar slavenu un ietekmīgu cilvēku pētīšanu, kas man šķita ideāli, mēģināju sekot viņu principiem un lozungiem. Iekalu savā galvā "cilvēks ir tas, kas viņš ir", tomēr tas nestrādāja. Palēnām atteicos no liellopu un cūkgaļas, pīles, makaroniem, maizes, kartupeļiem, saldumiem un daudz kā cita. Ar laiku aizmirsu, kā garšo silts ēdiens un aizstāju to ar ēšanu, kā pagadās. Es mācījos nepārtraukti, bez apstājas, uzvedos neadekvāti, darot maksimāli un visu uzreiz," Svetlana atceras, kā sācies ceļš uz slimību.
Kā tikt ārā no purva?
Ārstēšana
Uzsākot ēšanas traucējumu ārstēšanās kursu, paralēli fiziskās veselības uzlabošanai pacientēm ir nepieciešams ne tikai psihoterapeits, kurš palīdzēs apzināties slimības rašanās cēloņus, izprast sevi, un atrast veidu, kā risināt anoreksijas izraisītās psihoemocionālās problēmas, bet arī rūpīga veselības stāvokļa izmeklēšana un uztura speciālista konsultācijas, saka Dr. Ilze Sestule, ārste psihoterapeite.
Gadījumi, kad ārstēšana jāsāk slimnīcā:
1. Ja slimnīcā ir nonākts ar neatliekamo medicīnisko palīdzību kāda novājēšanas izraisīta akūta stāvokļa dēļ.
2. Ļoti smags vispārējās veselības stāvoklis ar orgānu sistēmu darbības traucējumiem, izsīkumu uz svara zuduma fona.
3. Izteikta pretestība ārstēšanai, kad kavēšanās ir dzīvību apdraudoša.
4. Ja ēšanas traucējumi attīstījušies uz citu saslimšanu fona – gan somatisku, gan psihisku, un ir jāveic rūpīga izmeklēšana, novērošana un zāļu piemērošana.
Ārstēšana ārpus stacionāra labākos rezultātus dos, ja:
- procesā tiks iesaistīti vairāki speciālisti, vislabāk – komanda, kuras sastāvā ir ārsts psihoterapeits, uztura speciālists, fizioterapeits, nepieciešamības gadījumā – internists vai cits speciālists, kas izvērtēs somatisko stāvokli;
- ir iespējams apmeklēt arī atbalsta grupu pacientiem ar ēšanas traucējumiem;
- - iesaistās arī ģimene;
- PACIENTE IR MOTIVĒTA ĀRSTĒTIES UN ATGRIEZTIES REĀLAJĀ DZĪVĒ!
- Ārstēšanas process multidisciplinārā komandā sākas ar konsultāciju pie speciālista, tālāku vispārējā veselības stāvokļa izmeklēšanu, uztura speciālista konsultāciju un pēc tam, apkopojot rezultātus, vienojoties ar katru pacienti individuāli par mērķiem (ne tikai par svaru), procesu, citiem saistītiem jautājumiem un izmaksām.
Uzsākot ārstēšanos ārpus stacionāra jāņem vērā, ka ārstēšanas rezultātu nosaka pašas pacientes vēlme iesaistīties un ievērot ārsta ieteikumus, lai atsāktu ēst. Citādi atliek tikai lēni mirt.
Vairāk par anoreksiju lasi šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
