Valda uzskats, ka ar lielāko gaisa piesārņojumu saskaramies, izejot uz ielas, kur gaisā virmo mašīnu izplūdes gāzes. Tomēr, kā atklāj Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, kaitīgi savienojumi gaisā atrodami arī daudzās ēkās. Spēcīgākas piesārņojuma koncentrācijas gadījumos, īpaši, ja tā kombinējas ar nepietiekamu gaisa apmaiņu, jārunā jau par tā dēvēto slimās būves sindromu, kas ir nopietns drauds cilvēka veselībai.
Slimās būves sindroms jeb pārlieku augsta kaitīgu vielu, putekļu vai mikroorganismu koncentrācija ēkas gaisā Latvijā konstatēta daudzās ēkās, apmēram 80 procentos no veiktajiem mērījumiem konstatēta arī nepietiekama gaisa apmaiņa, stāsta Vanadziņš. Eksperts atklāj, ka visbiežāk pārbaudes tiek veiktas sabiedriskās ēkās, piemēram, skolās un bērnudārzos. Nereti tas notiek pēc vecāku iniciatīvas, vecākiem pamanot bērna pašsajūtas pasliktināšanos pēc skolas apmeklējuma.
Slimās būves sindroma simptomi, ko cilvēki izjūt visbiežāk, ir galvassāpes, nogurums, apgrūtināta elpošana un acu asarošana. Atsevišķos gadījumos cilvēki izlemj veikt pārbaudi, jo, arī telpu vēdinot un uzturot tīrībā, jūtama kāda smaka.
Šādos gadījumos, veicot mikroklimata pārbaudes, visbiežāk atklājas, ka gaisā ir pārlieku liela CO2 (oglekļa dioksīda), putekļu vai mitruma koncentrācija, kā arī pelējuma klātbūtne. Veicinošs apstāklis tam parasti ir vāja vai vispār neesoša telpas ventilācija. Minimālas gaisa apmaiņas apstākļos izmešu daudzums gaisā uzkrājas, radot slimās būves sindromu. Līdz šim veiktās pārbaudes apstiprina, ka lielākajā daļā sabiedrisko ēku gaisa kvalitātes mērījumiem ir slikti rezultāti, atklāj Vanadziņš.
Kas šīs problēmas izraisa? To rašanās vaininieki ir gan projektētāji, gan arī pasūtītāji un izpildītāji. Jaunajās būvēs bieži vien finansiālie resursi tiek ietaupīti tieši uz ventilācijas rēķina, jo to pasūtītājs uzreiz neredz. Tomēr itin bieži vaina meklējama materiālu kvalitātē un to nepareizā iestrādē un ekspluatēšanā. Nereti meistari pasūtītāja noteikto termiņu dēļ vai, pamatojoties uz savu ilgstošo pieredzi, neievēro materiāla iestrādes un lietošanas specifiskos noteiktumus.
Tomēr izolācijai, montāžas putām, līmēm, krāsām un jebkuram citam materiālam ir individuāls žūšanas, nostāvēšanās laiks. Protams, arī pēc norādītā laika ir iespējama ķīmisko vielu iztvaikošana (dažreiz pat vairākus mēnešus), tomēr tad to apjoms parasti ir niecīgs.
Ignorējot paredzētos materiālu iestrādes un lietošanas nosacījumus, izgarojošo ķīmisko vielu daudzums var ievērojami palielināties un turpināties arī tad, kad jau uzsākta ēkas vai telpas ekspluatācija.
Kā efektīvāko risinājumu šīm problēmām Vanadziņš saredz sabiedrības izglītošanu. Jo izglītotāka šajos jautājumos kļūs sabiedrība, jo lielāks spiediens būs arī pasūtītājam. Arhitektiem un projektētājiem jau projektu izstrādē jāuzsver atbilstošas kvalitātes materiālu izmantošana un tehnoloģiskajām prasībām atbilstoša ekspluatēšana. Tas pats attiecināms arī uz būvniecības tehnologiem. Turklāt jāņem vērā, ka līdz ar materiālu attīstību mainās arī to drošas lietošanas nosacījumi. Tomēr grēkot ar minimālas klases materiālu tirdzniecību nevajadzētu arī tirgotājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
