Pastiprināta svīšana – kā ar šo problēmu cīnīties

Tā noteikti ir slimība, kura ietekmē dzīves kvalitāti, nevis normāla organisma atbildes reakcija vai kas cits, norāda Svartlings. Patiesībā visas slimības var iedalīt divās grupās – tādas, no kurām var nomirt, un tādas, no kurām nemirst, bet kas rada sliktu dzīves kvalitāti, sagādājot fiziskas neērtības, radot psiholoģisku diskomfortu un bieži novedot pat līdz smagai depresijai un sociālai izolētībai. Hiperhidroze pieder pie otrās grupas.

Ar hiperhidrozi sirgst apmēram 3 procenti no visas cilvēku populācijas, Latvijā tie ir aptuveni 60 tūkstoši cilvēku. Ar to biežāk slimo sievietes (60 procenti), nevis vīrieši (40 procenti). No hiperhidrozes cieš cilvēki visdažādākajās vecuma grupās, tostarp bērni un zīdaiņi.

Slimība var būt arī periodiska un atkarīga no laikapstākļiem. Dažiem pacientiem hiperhidroze aktivizējas vasaras periodā, bet citiem tā ir ikdienišķa problēma – pieceļoties no rīta, neatkarīgi no situācijas, katra kustība izsauc pārmērīgu svīšanu, tādējādi nemitīgi liekot domāt par apģērbu, telpas temperatūru un maiņas drēbēm.

Ar hiperhidrozi piedzimst, vienīgi bērnībā tā nav tik acīmredzama un izteikta. Gadiem ejot, tā aizvien vairāk ietekmē dzīvesveidu. Cilvēki ar šo diagnozi ir spiesti izvairīties no ļoti nozīmīgām un labām lietām dzīvē, piemēram, no ikdienišķām kustībām, kaut vai tikai rokas pacelšanas publiskā vietā. Nerunājot nemaz par nodarbošanos ar sportu un citām fiziskām aktivitātēm.

Ja sportojot jau tā pastiprināti izdalās sviedri, tad hiperhidrozes gadījumā tas notiek teju pārdabiski. Cilvēki atsakās arī no spontāniem dzīves gadījumiem – viņi neaicinās kolēģus vai draugus pēc darba pievienoties kopīgam gājienam uz kādu sabiedrisku iestādi, piemēram, kafejnīcu, un, visticamāk, arī paši atteiksies no šāda piedāvājuma, jo vispirms viņiem jādodas mājup, lai nomazgātos, pārvilktu melnas drēbes un tikai tad viņi varētu kaut kur doties.

Cilvēki, kas cieš no hiperhidrozes, diemžēl jūtas arī ļoti vientuļi. Viņi nevēlas iegūt jaunus draugus vai pat otro pusīti, jo viņiem ir kauns par sasvīdušām rokām un milzīgiem sviedru traipiem uz drēbēm. Uzturoties publiskās telpās, viņi pie jebkuras izdevības labprāt atvērs logus.

Bieži vien bērni nekļūst par personībām, par kurām viņi varētu kļūt, jo visu laku ir kautrīgi un jūtas neērti. Viņi izvairās strādāt vietās, kur ir noteikts ģērbšanās stils vai formas tērps, piemēram, restorānos, kafejnīcās, bankās un daudz kur citur, jo uz apģērba būs viegli pamanīt milzīgos sviedru traipus.

Kautrēšanās un kauna sajūta ir vislielākā problēma saistībā ar hiperhidrozi. Šādi cilvēki bieži vien cieš no bērnības traumām, tādējādi negrib pat vērsties pie ārstiem, jo ir pārlieku kautrīgi, lai par to runātu. Ir gadījumi, kad pat precētā pārī viens otram nav atklājis par šo slimību, piemēram, sieva ceļo uz citu valsti, lai ārstētos, bet vīram melo, ka ir darba komandējumā.

Lielākoties pacientiem, kuri slimo ar hiperhidrozi, katru dienu galvā ir domas gandrīz tikai par to, kā noslēpt pārlieku lielo svīšanu un piesegt problemātiskās ķermeņa daļas, lai citi tās neievērotu, tādējādi ar laiku ieslīgst pat depresijā.

Diemžēl cilvēki bieži vien tik ļoti kautrējas par šo problēmu runāt, ka pat apzināti izvairās no ārstēšanās. Ir vairāki veidi, kā ārstēt hiperhidrozi. Pastiprinātu svīšanu var mazināt ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, speciāliem antiperspirantiem vai botulīna injekcijām. Ja izvēlas injekcijas, kuru efekts ilgst četrus līdz astoņus mēnešus, dermatalogs padusēs, plaukstās vai citā problēmzonā injicē medikamenta koncentrātu, kas bloķē nervu signālu pārraidītāju (acetilholīnu) palaišanu, tādējādi samazinot svīšanu.

Galvenais ir nekautrēties par šo problēmu runāt un doties pie speciālista, lai slimību ārstētu un varētu dzīvot pilnvērtīgu un kvalitatīvāku dzīvi. Vairs nebūs jākautrējas no svīšanas, sliktas smakas, varēs kļūt aktīvāks, droši atrasties sabiedriskās vietās, nebaidoties, ka apģērbu varētu rotāt milzīgi sviedru pleķi.