Dzīvības loterija: pretvēža zāles apmaksā ziedotāji, nevis valsts  (4)

Bija agrs pavasaris. Vija palīdzēja draudzenei sakopt dārzu un pēkšņi sajuta asas sāpes vēdera lejasdaļā. Nodomāja – kas zina, varbūt pacēlusi kaut ko pasmagu, varbūt apaukstējusies, tādēļ tovakar krietni izsildījās pirtiņā. Sāpes mazliet pierima. Bet pēc dažām nedēļām vēders pēkšņi sāka augt – tajā krājās šķidrums. Analīžu rezultāti liecināja: olnīcu audzējs ceturtajā stadijā. Vēža šūnas atrada vairākās organisma vietās.

Kā tā varēja notikt? Kā tik ātri un pēkšņi? Vijai ir piecdesmit seši gadi un viņa rūpējas par savu veselību: regulāri gāja pie ārsta, ginekologu apmeklējot divreiz gadā. Pēdējoreiz Vija pie ārsta bija rudenī, un nekādas izmaiņas olnīcās netika konstatētas. Onkologi gan zina: vēzis var būt ļoti ātrs, neprognozējams un grūti savaldāms.

Olnīcu audzēju Latvijas Onkoloģijas centrā ik gadu konstatē aptuveni simts sievietēm. Šī audzēja gaita sākumā ir nemanāma. Sieviete to sāk just vien tad, kad audzējs jau izplatījies no mazā iegurņa uz vēdera dobumu: tas sāk spiest uz citiem orgāniem, tādēļ jūtama spiediena sajūta pakrūtē, ir neizskaidrojama šķebināšana un vemšana. Vēlīnā olnīcu audzēja stadijā vēdera dobumā sāk krāties olnīcu izdalītais šķidrums. Tieši tā notika arī ar Viju.

Pāris nedēļas pēc dīvainajām sāpēm vēders pēkšņi sāka strauji augt: sākumā bija sajūta, ka tas briest pa dienām, tad – ka palielinās vēl straujāk, gluži vai acīmredzami. Vija gaidīja rindās gan pie speciālistiem, gan slimnīcā.

"Tieši gaidīšana ir smagākais, jo gaidot pārņem bezcerība. Rindas visur ir briesmīgas, un pat tad, kad kārta beidzot sagaidīta, bieži vien izrādās, ka vēl tomēr mazliet jāpagaida – stundas, dienas, nedēļas," saka Vija.

Bija vajadzīgas zāles, kas palīdzētu tik smagā stadijā, kādā bija nonākusi Vija. Medikamentu, ko ārste izrakstīja Vijai, daudzās valstīs apmaksā valsts. Latvijā šīs zāles jāpērk pašam pacientam. Viena deva maksā gandrīz divus tūkstošus eiro. Vijai ieteica meklēt ziedotājus, bet viņa nebija gatava publiskai ziedojumu vākšanai – ir jābūt īpašai drosmei un spēkam, lai ar savu vārdu un uzvārdu runātu par sajūtām un vēlmi dzīvot brīdī, kad dzīvība iet kā pa plānu ledu. Patiesībā dzīvot grib ļoti daudzi, bet priekšā loterija: tev naudu saziedos vai nesaziedos. Ja vajadzīgos medikamentus apmaksātu valsts, šāda laimes spēle vēža pacientiem nebūtu jāpiedzīvo.

Analīžu rādījumi vieš cerības. Trešā zāļu deva Vijai būs bez maksas. "Bet ceturto devu, es ļoti ceru, man pat nevajadzēs – es būšu izveseļojusies," saka Vija. Mediķi pagaidām vēl iesaka pārāk rūpīgi savu dzīvi nesaplānot, jo – kas zina... Bet pati Vija saka: "Ar mani viss būs labi."

Tikmēr ir daudz vēža pacientu, kam naudas nav un, kam to arī nesaziedos. Vijas stāsts ir pierādījums tam, ka īstās zāles var palīdzēt pat šķietami bezcerīgos gadījumos: ja ne ziedotāji, vēzis, visticamāk, izrādītos stiprāks par Vijas dzīvību, jo valsts vajadzīgos medikamentus neapmaksātu. Diemžēl Latvijā ārsti atsevišķās vēža formās un diagnozēs ir spiesti izmantot metodes pretēji praksei Eiropā, tostarp Lietuvā un Igaunijā, kur aizvien vairāk izmanto efektīvākas un pacientu veselību saudzējošākas metodes.