10 bīstamas slimības, kas var nogalināt 24 stundu laikā  (2)

Pērn pasaules mediji ziņoja par Ebolas vīrusa epidēmiju, kas laupīja tūkstošiem cilvēku dzīvības Gvinejā, Libērijā, Sjerraleonē un citās Rietumāfrikas valstīs. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem nāvējošā vīrusa dēļ dzīvību zaudēja vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku, turklāt slimība sasniedza arī ASV, Lielbritānijas un Spānijas krastus.

Ebolas vīrusu nebija iespējams izārstēt, tobrīd nebija arī vakcīnas, līdz ar to slimība ātri vien noslaucīja veselas cilvēku kopienas, daudziem tās skartajiem padodoties simptomiem dažu stundu laikā.

Ar tādām slimībām kā Ebolas vīrusslimība, Denges drudzis un holēra lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju saslimt ir niecīgs risks risks. Taču "Dailymail" veidotajā sarakstā ir arī tādas slimības kā meningīts, insults un MRSA, ar ko saskaras cilvēki visā pasaulē.

Nekrotizējošais fascīts, pazīstams arī kā miesu ēdošā slimība, var ātri izplatīties ķermenī, iznīcinot mīkstos audus un atklājot skatam infekcijas skartus jēlumus, ko vairs neklāj āda. Tā ir ļoti nopietna bakteriāla infekcija, kas var nogalināt tās skarto gaužām neilgā laikā. Šī slimība ir nāvējoša bet, par laimi, arī reta.

Nekrotizējošo fascītu var izraisīt vairāku veidu baktērijas, visbiežāk A grupas streptokoki. Parasti streptokoku izraisīta infekcija ir salīdzinoši viegla un labi padodas ārstēšanai, taču nekrotizējošā fascīta gadījumā baktērijas izraisa bojājumus ļoti strauji, tikko nokļuvušas miesā.

Baktērijas pārņem fascijas – saistaudu apvalkus, kas klāj muskuļus, kā arī asinsvadus, nervus un iekšējos orgānus. Tāpat infekcija izplatās mīkstajos audus līdzās fascijām.

Toksīni, ko baktērijas izdala, pakāpeniski izraisa infekcijas skarto audu bojāeju. Infekcija ir ļoti nopietna un var novest pie ekstremitāšu zaudēšanas vai nāves.

Visbiežāk infekcija organismā iekļūst caur kādu atvērtu brūci.

Meningokoku infekcija, ko dēvē par cerebrospinālo meningītu, ir balteriāla infekcijas slimība, ko izraisa meningokoki (Neisseria meningitidis). No cilvēka uz cilvēku šī infekcija izplatās gaisa – pilienu ceļā.

Simptomi parādās pēkšņi, un nāve var iestāties dažu stundu laikā. 10–15 procentiem izdzīvojušo pēc slimības paliek dažādi neiroloģiski defekti, tai skaitā dzirdes zudums, runas traucējumi, garīga atpalicība, ekstremitāšu zaudēšana vai paralīze.

Meningokoki apmetas uz dzīvi rīkles un deguna gļotādā, taču tai parasti nenodara nekādu kaitējumu. Lēš, ka 5 līdz 10 procenti pasaules iedzīvotāju ir meningokoku nēsātāji, kam šī infekcija neizraisa nekādus simptomus. Viņi var nodot šo infekciju tālāk.

Daļā gadījumu inficēšanās ar meningokoku noved pie meningīta jeb galvas un muguras smadzeņu apvalku iekaisuma. Tipiskākie meningīta simptomi ir piepešs drudzis, galvassāpes, stīvs kakls un nepatika pret gaismu. Bieži novēro arī sliktu dūšu, vemšanu un dezorientāciju. Simptomi parādās pēkšņi, un tas notiek trīs līdz septiņas dienas pēc inficēšanās.

Šī slimība biežāk piemeklē zīdaiņus, pusaudžus un jaunus cilvēkus. Zīdaiņi, ko skāris meningīts, kļūst lēni un neaktīvi, ir viegli satraucami, vemj vai slikti ēd. Ja vecākiem rodas aizdomas par šo nopietno infekciju, nekavējoties jāsazinās ar ārstu.

Meningokoku izraisīts meningīts ir ļoti bīstama slimība, un var beigties ar tās skartā nāvi. Smagos gadījumos tā var iestāties dažu stundu laikā.

Vēl viens meningokoku infekcijas iznākums var būt septicēmija jeb šo baktēriju un to izdalīto toksīnu izplatīšanās asinsritē.

Ja cilvēkam attīstās meningokoku septicēmija, baktērijas vairojas asinsvados, bojā to sieniņas, izraisot asiņošanu iekšējos orgānos un ādā. Meningokoku septicēmijas pazīmes ir nogurums, vemšana, aukstas rokas un kājas, drebuļi, smagas sāpes, paātrināta elpošana, caureja un vēlākās stadijās purpura krāsas izsitumi.

Meningokoku septicēmija ir ļoti bīstama infekcija un smagākos gadījumos var izraisīt nāvi dažu stundu laikā. Ja rezultāts nav letāls, tai var būt tādas sekas kā pirkstu vai locekļu amputācija un lielas rētas.

Čagas slimība ir parazītu izraisīta slimība, kas rada nopietnus draudus dzīvībai. To izraisa Trypanosoma cruzi vienšūņi, ko savukārt pārnēsā Triatominae blaktis.

Šie vienšūņi galvenokārt sastopami Latīņamerikā. Lai gan slimība ir potenciāli nāvējoša, tā ir izārstējama, ja vien ārstēšana tiek sākta ļoti ātri.

Slimība norit divās fāzēs. Pirmā – akūtā – fāze ilgst aptuveni divus mēnešus pēc inficēšanās. Tās laikā inficētā asinīs riņķo liels skaits parazitāro vienšūņu, taču slimība lielākoties nekādus simptomus neizraisa vai arī tie ir viegli. Var būt drudzis, muskuļu sāpes, palielināti limfmezgli, galvassāpes, pietūkums blakts kodiena vietā un plakstiņu pietūkums.

Otrajā – hroniskajā – fāzē vienšūņi iekārtojušies uz dzīvi sirdī un gremošanas traktā. Apmēram viens no trim pacientiem cieš no sirds problēmām, kamēr 10 procenti saskaras ar barības vada vai resnās zarnas paplašināšanos.

Pēc vairākiem gadiem inficētais var piepeši – pāris stundu laikā – nomirt vai ciest no sirds mazspējas, kuras iemesls ir sirds muskuļa un nervu sistēmas bojājumi, kas, vienšūņiem rosoties organismā, gadu gaitā pakāpeniski progresē.

Medikamenti, kas var simtprocentīgi izārstēt Čagas slimību, diemžēl ir efektīvi tikai neilgi pēc inficēšanās – pirmās fāzes sākumā.

Insultu izraisa smadzeņu apasiņošanas traucējumi. Visbiežāk to cēlonis ir asinsvada bojājums vai trombs, kas nosprostojis asinsvadu.

Asinsapgādes traucējumu dēļ smadzenes nesaņem pietiekami daudz barības vielu un skābekļa, kā ietekmē smadzeņu šūnas iet bojā un rodas smadzeņu bojājumi. Ja laikus netiek sniegta palīdzība, cilvēks var iet bojā ļoti ātri.

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka no sirds un asinsvadu slimībām, kā insults un infarkts, katru gadu iet bojā vairāk nekā 17 miljoni cilvēku.

Labā ziņa ir tāda, ka 80 procenti no insultiem un infarktiem ir novēršami. Šajā ziņā atslēgvārdi ir veselīgs uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes un atturēšanās no smēķēšanas.

Tikpat svarīgi ir kontrolēt, vai nav tādi sirds un asinsvadu slimību riska faktori kā augsts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, augsts cukura līmenis vai diabēts. Ja ir, jādara viss iespējamais, lai stāvokli uzlabotu.

Visbiežākais insulta simptoms ir piepešs sejas, rokas vai kājas vājums, nejutīgums vai tirpšana. Citi simptomi ir apjukums, grūtības runāt vai saprast teikto, redzes traucējumi ar vienu vai abām acīm, grūtības staigāt, galvas reibšana, līdzsvara vai koordinācijas traucējumi, smagas galvassāpes bez redzama iemesla un samaņas zaudēšana.

Insulta sekas ir atkarīgas no skartās galvas smadzeņu daļas un bojājumu smaguma.

Smagi smadzeņu asinsapgādes traucējumi var izraisīt piepešu nāvi.

Ar saīsinājumu MRSA apzīmē pret meticilīnu rezistento zeltaino stafilokoku (Staphylococcus aureus). Tā ir baktērija, kas ir izturīga pret daudzām antibiotikām.

Daudzi no cilvēkiem ir zeltainā stafilokoka nēsātāji. Pētījumi liecina, ka, piemēram, Amerikā stafilokoki mīt degunā vienam no trīs cilvēkiem, taču nekādus simptomus neizraisa. Tieši MRSA nēsātāji ir divi no simts amerikāņiem. Šo baktēriju inficekcija visbiežāk skar ādu un nav dzīvībai bīstama.

Tajā pašā laikā MRSA mēdz izraisīt arī ļoti bīstamu asins infekciju, pneimoniju un iekaisumu vietā, kur veikta ķirurģiska manipulācija.Šādos gadījumos MRSA infekcija var izraisīt nāvi dažu stundu laikā.

Par inficēšanos ar MRSA parasti liecina paliels ādas uztūkums, kas ir apsārtis, sāpīgs, karsts un pilns ar strutām. Bieži vien novēro arī drudzi. Ārstēšana parasti ietver brūces drenēšanu un antibiotiku lietošanu.

Slimnīcās un citās veselības aprūpes iestādēs MRSA parasti pārceļo pie cita no inficētām brūcēm un veselības aprūpes darbinieku rokām.

Vienīgais veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks ir inficējies ar MRSA, ir veikt analīzi laboratorijā. Ja infekcija nokļūst stipri dziļāk par ādu, tā var kļūt ļoti bīstama.

Par to, ka infekcija izplatījusies dziļāk, liecina augsta ķermeņa temperatūra (sākot no 38 grādiem pēc Celsija skalas), drebuļi, slikta pašsajūta, galvas reibšana, muskuļu sāpes, pietūkums un jutīgums infekcijas vietā.

Invazīva MRSA infekcija var izraisīt tā dēvēto sepsi jeb asins saindēšanos, kas var novest pie septiskā šoka, ja cilvēka asinsspiediens nokrītas bīstami zemu.

MRSA var izraisīt arī smagu un dzīvībai bīstamu urīnceļu infekciju, endokardītu jeb sirds iekšējā apvalka iekaisumu, pneimoniju, septisko artrītu jeb locītavu iekaisumu un osteomielītu jeb kaula smadzeņu iekaisumu.

Holera ir akūta zarnu infekcijas slimība, ko izraisa baktērija Vibrio cholerae. Cilvēki ar to var inficēties, lietojot uzturā ūdeni vai pārtiku, kas satur šādas baktērijas.

Holera ir ļoti bīstama slimība, kas skar gan pieaugušos, gan bērnus, un var nogalināt dažu stundu laikā. Arī slimības inkubācijas periods ir īss – tas var ilgt pat mazāk nekā vienu dienu, maksimums piecas.

Tie, kurus skārusi holera, cieš no smagas, ūdeņainas caurejas, kas var ātri izraisīt organisma dehidratāciju un nāvi, ja laikus netiek saņemta palīdzība.

Aptuveni astoņiem no desmit cilvēkiem, kas inficējušies ar bīstamo baktēriju, tā neizraisa nekādus simptomus, tomēr līdz desmit dienām atrodama viņu izkārnījumos. Ar to starpniecību baktērijas nonāk apkārtējā vidē un var kļūt bīstamas citiem.

Aptuveni 80 procentiem no cilvēkiem, kuriem Vibrio cholerae izraisītā infekcija izraisa simptomus, šīs slimība norit salīdzinoši vieglā formā. Tajā pašā laikā 20 procentiem cilvēku tā var izraisīt organisma dehidratāciju un beigties ar nāvi.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem pasaulē katru gadu notiek 1,4 līdz 4,3 miljoni inficēšanās gadījumu ar holeru un 28 līdz 142 tūkstoši nāves gadījumu tās dēļ.

Aptuveni 80 procentos gadījumu iespējama cilvēka sekmīga izārstēšana. Lai atjaunotos ūdens un minerālvielu daudzums organismā, slimniekam lielā daudzumā ievada sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas.

Pasaulē katru gadu miljoniem bērnu inficējas ar dažādiem enterovīrusiem, kas var izraisīt klepu, šķaudīšanu un drudzi.

Viens no izplatītākajiem enterovīrusiem 2014. un 2015. gadā bija EV-D68, liecina ASV Slimību kontroles centra dati. Reti, tomēr enetrovīrusi var novest arī pie cilvēka nāves.

Lielāks risks inficēties ar enterovīrusiem ir zīdaiņiem, bērniem un pusaudžiem, jo viņu imūnsistēma ir bijusi mazāk pakļauta dažādām infekcijām, līdz ar to nav vēl izstrādājusies tik spēcīga imunitāte. Vēl lielākam riskam inficēties ar enterovīrusu D68 ir tie, kuri cieš no astmas.

Vīruss izplatās ar slimo siekalām un citiem elpceļu sekrētiem, kad tie klepo un šķauda. Ar to var inficēties arī, pieskaroties virsmām, kur nokļuvuši vīrusi.

Simptomi var būt dažādi, sākot no viegliem, ieskaitot paaugstinātu temperatūru, iesnas, klepu, šķaudīšanu un muskuļu sāpes, līdz smagiem.

Īpaši smagos gadījumos enetrovīrusu infekcija var izraisīt sēkšanu krūtīs un elpošanas grūtības, kas beigu galā var būt cēlonis cilvēka nāvei.

Nav specifiskas EV-D68 ārstēšanas, bet ārsts var ieteikt, kā kontrolēt slimību un mazināt simptomus.

Buboņu mēris 14. gadsimtā izpelnījās biedējošu nosaukumu "melnā nāve", jo laupīja dzīvības vairāk nekā 50 miljoniem cilvēku pasaulē.

Buboņu mēri izraisa baktērija Yersinia pestis, kuru pārnēsā melnās žurkas. No žurkām uz cilvēku slimību pārnes inficējušās blusas. Baktērijas iekļūst organismā caur kodiena vietu un pa limfātisko sistēmu ceļo līdz tuvākajam limfmezglam, kur sāk vairoties un izplatīties tālāk. Limfmezgli iekaist, pietūkst un izveidojas tā dēvētie buboņi jeb bumbuļi, kas izraisa sāpes. Vēlākā slimības stadijā iekaisušie limfmezgli pārvēršas par atvērtām, strutojošām čūlām.

Reti, tomēr joprojām pasaulē dzird par inficēšanās gadījumiem ar buboņu mēri – vairākās Āfrikas valstīs, bet arī Krievijā, Amerikā un Āzijā. Tā ir ļoti smaga slimība, kas, ja netiek ārstēta, 30 līdz 60 procentos gadījumu izraisa nāvi. Piemēram, 2013. gadā Pasaules Veselības organizācija ziņoja par 783 buboņu mēra gadījumiem, no kuriem 126 bija beigušies ar nāvi.

Agrīnās slimības stadijās cilvēki, kas inficējušies ar buboņu mēri, parasti sūdzas par gripai līdzīgiem simptomiem. Parasti piepeši parādās drudzis, kam seko drebuļi, galvas un ķermeņa sāpes un vājums, slikta dūša un vemšana.

Ja buboņu mēri neārstē, tam var būt letālas sekas, tādēļ ļoti būtiska ir savlaicīga slimības diagnosticēšana un ārstēšanas sākšana. Buboņu mēri ārstē ar antibiotikām un dažādiem simptomus mazinošiem medikamentiem.

Salīdzinoši nesen pasauli pāršalca ziņas par Ebolas vīrusa epidēmiju. Tā uzliesmoja 2013. gada decembrī un lielākoties skāra Rietumāfrikas iedzīvotājus Gvinejā, Sjerraleonē un Libērijā.

Tikai 2016. gada janvārī Pasaules Veselības organizācija ziņoja, ka Ebolas vīrusa epidēmija ir beigusies. Bilance bija skarba – vairāk nekā 28 tūkstoši inficēšanās gadījumu un vairāk nekā 11 tūkstoši laupītu dzīvību.

Ebolas vīrusslimības inkubācijas periods ilgst 2–21 dienu, un pēc šā perioda slimība sākas pēkšņi – ar drudzi, muskuļu sāpēm, nespēku, apetītes zudumu, galvassāpēm vemšanu, caureju, vēdera sāpēm un citiem simptomiem.

Daļai slimnieku vīruss izraisa spēcīgu iekšēju un ārēju asiņošanu un vairāku orgānu mazspēju, kas parasti beidzas ar nāvi.

Ebolas vīruss izplatās tieša kontakta ceļā ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem (piemēram, siekalām, urīnu, vēmekļiem, sēklas šķidrumu). Ar Ebolas vīrusslimību var saslimt arī, nonākot tiešā kontaktā ar dzīvu vai mirušu savvaļas dzīvnieku (piemēram, pērtiķu, meža antilopju un sikspārņu) asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem.

Slimība nav ārstējama. Pagājušā gada vidū pret nāvējošo vīrusu izstrādāta vakcīna, kas nodrošina simtprocentīgu aizsardzību.

Denges drudzis ir akūta infekcijas slimība, ko izraisa tropu drudža vīruss (Dengue virus). Slimību pārnēsā Aedes ģints dzēlējodi, tie paši, kas pārnēsā arī Zikas vīrusu, dzelteno drudzi un citas bīstamas slimības.

Lēš, ka katru gadu, iekožot odam, ar šo slimību inficējas aptuveni 100 miljoni cilvēku visā pasaulē. Visbīstamākā tenges drudža forma ir denges hemorāģiskais drudzis, ko izraisa tas pats vīruss. Nediagnosticēts un neārstēts tas var novest pie letāla iznākuma.

Denges drudža simptomi ir augsta temperatūra, stipras galvassāpes, stipras sāpes aiz acīm, muskuļu, locītavu un kaulu sāpes, izsitumi un viegla deguna un smaganu asiņošana.

Denges hemorāģiskajam drudzim papildus raksturīgs drudzis, kas ilgst divas līdz septiņas dienas. Kad tas pazūd, slimo sāk mocīt nepārejoša vemšana, stipras vēdersāpes un apgrūtināta elpošana. Šis posms iezīmē sākumu 24 līdz 48 stundu periodam, kad smalkie asinsvadi – kapilāri – kļūst "cauri" un ļauj tiem tikt cauri šķidrajai asiņu daļai, kas sāk uzkrāties vēdera dobumā.

Tas izraisa asinsrites traucējumus, šoku un visbeidzot nāvi, ja ārsti nav spējīgi uzlabot asinsrites sistēmas stāvokli.

Nav zāļu, ar ko ārstēt tenges drudzi un tā smagāko formu – tenges hemorāģisko drudzi. Tomēr, ja tas tiek agrīni diagnosticēts, var palīdzēt šķidruma aizstāšanas terapija.

Denges drudža uzliesmojumi notiek vietās, kur dzīvo vīrusa pārnēsātāji. Tas galvenokārt ir tropu un subtropu reģionos Dienvidāzijā, Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā, Okeānijā un Latīņamerikā.

Pagaidām pret tenges drudzi nav vakcīnas. Risku, ka mājoklī ielidos vīrusu pārnēsājošie odi, mazina gaisa kondicionēšanas sistēmas un logu un durvju aizsargsietu izmantošana. Arī kukaiņu atbaidīšanas līdzekļi, kas satur 20–30 procentus aktīvās vielas DEET, mazina risku tikt sakostam.