<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@jonericm">Jon Eric Marababol</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Lai uzsvērtu psihiskās veselības nozīmi, ik gadu 10. oktobrī tiek atzīmēta Pasaules psihiskās veselības diena. VIŅA atgādina, kādas pazīmes var liecināt par psihisku slimību.

Psihiskā veselība ietekmē mūsu skatījumu uz dzīvi, attieksmi pret apkārtējiem un situācijām, izaugsmi, kā arī somatisko (fizisko) veselību un labklājību. Ne velti Pasaules veselības organizācija uzsver, ka psihiskā veselība ir stāvoklis, kurā katrs indivīds īsteno savu potenciālu, spēj tikt galā ar stresu, produktīvi strādāt, veidot stabilas un veiksmīgas attiecības ar apkārtējiem un dot ieguldījumu sabiedrībā, teikts Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) mājaslapā.

Tomēr psihiskā veselība ir sabiedrībā sensitīva tēma, nereti apvīta ar dažādiem aizspriedumiem un mītiem, kas lielākoties ir informētības trūkums, bailes un neizpratne, kas nereti kavē specializētas palīdzības meklēšanu psihoemocionālu problēmu un psihisku traucējumu gadījumā.

Cilvēks var apzināties, piemēram, savu slikto garastāvokli, bet mierināt sevi ar domu, ka nav jau tik traki, ka tā ir gluži normāla reakcija uz stresa pilno dzīvi. Šādos brīžos var palīdzēt tieši līdzcilvēki, kuri var pateikt – robeža ir pārkāpta, ir par daudz, par ilgu, kļūst par grūtu.
Psihiskas slimības var skart jebkuru no mums. Depresija, demence, šizofrēnija un citas psihiskas kaites var piezagties nemanot, un izmaiņas līdzcilvēka uzvedībā ne vienmēr uzreiz ir pamanāmas. Taču tieši prasme savlaicīgi atpazīt simptomus un vērsties pēc palīdzības ir noteicošie faktori, lai slimību laikus diagnosticētu un veiksmīgi uzsāktu tās ārstēšanu. Psihisku slimību atpazīšanā apkārtējie bieži vien ir vērīgāki nekā pats saslimušais, tāpēc aizdomu gadījumā ir svarīgi cilvēku motivēt vērsties pēc palīdzības. Kā atpazīt psihiskus traucējumus vai psihisku slimību līdzcilvēkā, portālam "Rutks" pastāstīja ārste-psihoterapeite Baiba Gerharde.

Cilvēks var apzināties, piemēram, savu slikto garastāvokli, bet mierināt sevi ar domu, ka nav jau tik traki, ka tā ir gluži normāla reakcija uz stresa pilno dzīvi. Šādos brīžos var palīdzēt tieši līdzcilvēki, kuri var pateikt – robeža ir pārkāpta, ir par daudz, par ilgu, kļūst par grūtu un ir jāvēršas pēc palīdzības. To, vai aiz šīm grūtībām tiešām slēpjas psihiska slimība, spēs noteikt ārsts.

Pazīmes, kas var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai psihisku slimību, var iedalīt divās grupās – pastāvīgas jeb tādas, kas ir visu laiku, un situatīvas.

Pirmā grupa jeb pastāvīgās pazīmes var būt saistītas ar personības traucējumiem. Par tādiem cilvēkiem saka, ka viņiem ir smags vai sarežģīts raksturs, ka ar viņiem grūti sadzīvot – viņiem ir grūti kontrolēt savas ikdienišķās emocijas. Tādas grūtības varētu būt cilvēkiem, kuri ļoti ātri apvainojas, vienmēr piekāpjas vai arī tieši otrādi – ir ļoti nepiekāpīgi, tāpat arī tiem, kuri reaģē ļoti impulsīvi, vētraini vai ir pārspīlēti aizdomīgi un kontrolējoši. Tie ir tikai daži piemēri. Mums katram ir savas grūtības, ar ko dzīves laikā jātiek galā, tomēr dažreiz jūtam, ka saskarsme ar kādu prasa no mums pārāk daudz un nevaram būt brīvi, ka ar otru jāauklējas vai tieši pretēji – jāuzmanās, lai neizprovocētu agresiju.

Psihiskas kaites var "piezagties" nemanot, un izmaiņas līdzcilvēka uzvedībā ne vienmēr uzreiz ir pamanāmas.
Palīdzība vajadzīga tad, ja ar cilvēka raksturu saistītās grūtības ir ļoti izteiktas – tādas, ka gandrīz ikvienam jau ir smagi un nomācoši kopā ar šo cilvēku atrasties darbā vai ģimenē. Vai grūtības pamudinās šo cilvēku apmeklēt ārstu? Parasti nē. Un tā tas ir tik ilgi, kamēr apkārtējie cieš vairāk nekā cilvēks pats. Kaut kas sāk mainīties tad, kad dzīve šim cilvēkam sāk brukt – izjūk ģimene, rodas sarežģījumi darbā, piemeklē neveiksmes un atteikumi.
Foto: Shutterstock

Otra traucējumu grupa saistās ar emociju, domāšanas un uzvedības izmaiņām, kas agrāk nav bijušas. Tās var būt dažādas – ilgstoši slikts garastāvoklis, pārmērīgi pacilāts garastāvoklis, raudulīgums, ātra aizsvilšanās, nervozitāte, nemiers, trauksme, lielas raizes par sīkumiem, nepamatotas bailes, spēku izsīkums, nomāktība, apātija, higiēnas neievērošana, koncentrēšanās grūtības, miega traucējumi, halucinācijas u.c. Tāpat var pievienoties arī dažādas fiziskas izpausmes – galvassāpes, elpas trūkums, gremošanas traucējumi, ēstgribas izmaiņas u.c.

Svarīgi ir tas, vai šīs grūtības ir saskaņā ar dzīves situāciju. Ir adekvāti, dabiski pārdzīvot un raizēties, ja ir nepatikšanas, raudāt, ja ir nomiris tuvinieks, kā arī – lidināties pēdu virs zemes iemīloties. Nav adekvāti izplūst asarās, ja kāds dusmīgi paskatās, ar vieglu roku aizņemties naudu dārgai izklaidei, nezinot, kā varēs parādu atmaksāt, augas dienas pavadīt gultā, ja tam nav fizisku iemeslu. Būtībā jebkādas situācijai neatbilstošas emocijas un uzvedība, kas atkārtojas, var norādīt uz psihiska rakstura traucējumiem, bet, vai tā tiešām ir, noteikt varēs tikai ārsts. Sabiedrība mūsdienās ir ļoti zinoša un izglītota, tomēr ar savstarpēju diagnožu noteikšanu var ļoti nodarīt pāri – gan sev, gan otram.

Par tādiem cilvēkiem saka, ka viņiem ir "smags" vai sarežģīts raksturs, ka ar viņiem grūti sadzīvot – viņiem ir grūti kontrolēt savas ikdienišķās emocijas. Tādas grūtības varētu būt cilvēkiem, kuri ļoti ātri apvainojas, vienmēr piekāpjas vai arī tieši otrādi – ir ļoti nepiekāpīgi.
Ja rodas aizdomas, ka tuviniekam, iespējams, nepieciešama palīdzība, būtu labi ar viņu par to runāt un rosināt doties pie ārsta. Vislabāk, ja saruna notiek drīz pēc kādas epizodes, kad psihiskie traucējumi izpaudušies, bet tavas ar šo situāciju saistītās emocijas jau norimušas – vairs nejūti dusmas vai aizkaitinājumu, kas var veicināt sarunas negatīvu iznākumu. Sarunas laikā ir jāizrāda labvēlība, nosvērtība, sapratne un rūpes.

Svarīgi ir minēt vairākas konkrētas lietas un situācijas, kuras esi novērojis. Vispārīgi izteikumi, kā "ar tevi viss nav labi", būs aizskaroši, un pastāv iespēja, ka tie izraisīs pretestību visam, ko gribi teikt. Jāizvairās no attieksmes pret otru kā pret nabadziņu vai no augstprātīga pārākuma pozīcijas. Lai sarunai būtu pozitīvs iznākums, jāpaskaidro, kā tas viss liek justies tev pašam, piemēram – "man tas ir par grūtu, es par tevi raizējos", "es baidos, ka nenotiek kas slikts", "tas mani sāpina un iztukšo", "man žēl, ka tu tā mokies", "es vēlos tev palīdzēt" u. tml. Vairāk par šo tēmu lasi šeit.

"Rutks" atgādina, ka psihiskajai veselībai veltītajā vietnē www.nenoversies.lv atrodama plaša informācija par psihisko veselību, kas ietver ne tikai informatīvos materiālus, infografikas, pašnovērtēšanas testus un informāciju par palīdzības iespējām, bet arī videomateriālus, speciālistu rakstus, jomas tematiskos ziņojumus u.c. noderīgu informāciju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!