bils klintons
Foto: Vida Press

Pasaules Veselības organizācijas aplēses liecina, ka pašlaik dzirdes traucējumi ir 360 miljoniem cilvēku, tai skaitā ir 328 miljoni pieaugušo un 32 miljoni bērnu. Cilvēku ar dzirdes traucējumiem skaits nemitīgi palielinās. Vecuma grupā virs 65 gadiem dzirdes problēmas ir pat trešdaļai cilvēku. Cilvēks, kurš slikti dzird, bieži vien ir sociāli izolēts. Daudz var palīdzēt dzirdes aparāti, taču ne vienmēr. Un tomēr ir cilvēki, kuri, neraugoties uz savu vājdzirdību, ir sasnieguši ļoti daudz.

Ivande Kaija

Foto: Arhīva foto

13. oktobrī dzimšanas diena ir ievērojamai sabiedriskajai darbiniecei un rakstniecei, "Latviešu sieviešu zelta fonda" dibinātājai Ivandei Kaijai (īstajā vārdā Antonija Lūkina). Rakstniece bija vājdzirdīga – kā pati savā dienasgrāmatā rakstīja, dzirdi viņa bija zaudējusi par trim ceturtdaļām.

Ivande Kaija bija latviešu rakstniece, filozofe, brīvības cīņu atbalstītāja, viņa ir romānu "Iedzimtais grēks", "Jūgā" un "Sfinksa" autore. Kaija strādāja arī vairākas avīzēs un publicēja ļoti daudzus rakstus par visdažādākajiem tematiem: par skolām, audzināšanu, mākslu, kultūru, politiku utt. Kārlis Ulmanis izteicās, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu.

Antonija Lūkina (dz. Meldere-Millere) dzimusi 1876. gada 13. oktobrī Jumpravmuižā. Viņai tika nodrošināts labākais, ko vecāki varēja dot – mīlestība un laba izglītība. Meitene aizrāvās ar zīmēšanu, mūziku un valodām. Izglītību viņa ieguva Torņakalna elementārskolā un vēlāk Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. Pēc tam viņa uzsāka filozofijas studijas Bernē un Leipcigā. 1901. gadā viņa salaulājas ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu. Šajā laulība piedzima trīs bērni – Silvija, Haralds un Ivars.

Rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditē uz beidzamo un ar labiem panākumiem, jo savas nedzirdēšanas dēļ nekur mākslinieku sapulcēs nevaru iet. To iztulko tā, it kā es neturētu tos par sevis cienīgu, it ka es viņus nevienu neatzītu.
Ivande Kaija
Ivandes Kaijas dzirde pasliktinājās jau studiju laikā. 1911. gada 21. janvārī Antonija izmisusi rakstīja Aspazijai: "Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu."

Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja "Latviešu sieviešu zelta fondu", aicinot sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas. Savāktie ziedojumi ietilpa 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs kurvjos un vienā maisiņā. No šiem ziedojumiem tika izveidots Latvijas Valsts zelta fonds. Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja "Latvijas Banku", tā šīs tautas ziedotās vērtslietas pārņēma. 20. gadsimta divdesmitajos gados tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz "Anglijas Banku". Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.

Rakstniece piedalījās arī "Latviešu sieviešu savienības" dibināšanā. Viņa kandidēja arī Satversmes vēlēšanās. Bija liela Raiņa un Aspazijas draudzene – ar pēdējo viņa bieži pavadīja laiku Jūrmalā.

Par sevi Ivande Kaija teica: "Manus romānus sabiedrība lasa ar visdzīvāko interesi, aizraušanos. Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kurās uzrunā par "majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja" utt., līdzīgi arī kareivji no frontes raksta un apjautājas, izsaka savu atzinību." Bet kolēģi, rakstnieki un kritiķi izturas pavisam savādi, it kā ignorē: vai nu pavisam klusē, vai – noliedz, rakstīja Kaija. "Rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditē uz beidzamo un ar labiem panākumiem, jo savas nedzirdēšanas dēļ nekur mākslinieku sapulcēs nevaru iet. To iztulko tā, it kā es neturētu tos par sevis cienīgu, it ka es viņus nevienu neatzītu. Sociāldemokrāti mani nīst un baidās, bet ar cienīšanu, liek pēc iespējas mierā. Pilsoniskā sabiedrība mani augsti ciena un visi tuvojas ar apbrīnošanu. Publika mani atzīst vairāk nekā dažu no cildinātākajiem šī laika rakstniekiem, lasa vairāk un pērk, maksādami katru cenu; tā ka izdevēji mani atalgo trīs reizes labāk nekā, piemēram, Raini un Aspaziju. Tas ir fakts." (Ieraksts dienasgrāmatā 1920. gada 19. jūlijā.)

Par savu nedzirdēšanu Ivande Kaija ieminējās reti. Vēl viens šāds fragments atrodams 1919. gada 18. oktobrī dienasgrāmatā rakstītajās rindās: "Visu dienu esot pilsētā, dzirdami šāvieni. Es tos nedzirdu. Rīb lielgabalu šāvieni, lido aeroplāni, met bumbas, tarkšķ ložmetēji. Bet man šodien tāda liela, priecīga diena – sāku strādāt Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, kur man jāpārskata franču dienas prese. Visi, ar kuriem man darīšana, ļoti laipni un ar lielu cienību izturas pret mani. Tā vieta ir manim kā radīta, nav kancelejā jārunā, jo es nedzirdu un taisni tamdēļ baidos, kaunos no ļaudīm savu ausu dēļ."

Ivande Kaija slikti dzirdēja, tāpēc izvairījās publiski uzstāties. Tomēr sabiedriskā dzīve lika viņai sasparoties arvien vairāk. "Noticis neticamais: es šodien runāju pilsētas vēlētāju sapulcē. Kā nu sievietes var palikt nomalē – es gāju. Izrunājamies pilnīgi brīvi, lai gan tikai vienu daļu no tā, kas bij iepriekš padomā. Nu es zinu, ka varu arī runāt, ne vien rakstīt. Kas man arī viss nav jādara!" (Ieraksts dienasgrāmatā 1919. gada 30. decembrī.)

Manus romānus sabiedrība lasa ar visdzīvāko interesi, aizraušanos. Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kurās uzrunā par "majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja" utt., līdzīgi arī kareivji no frontes raksta un apjautājas, izsaka savu atzinību.
Ivande Kaija
Tā ļoti aktīvi pagāja Ivandes Kaijas ražīgākie mūža gadi: raksti, uzstāšanās, konferences, organizāciju dibināšana un daudz kas cits. Daudzas reizes viņa savā dienasgrāmatā rakstīja par slikto veselību, lielajām galvassāpēm, bet turpināja strādāt. Viņas dzīve – tā bija arī jaunās Latvijas Republikas veidošana, jo Latvija viņai bija tikpat tuva un mīļa kā pašas bērni.

1921. gada 7. maijā Ivande Kaija brauca uz Valmieru lasīt ļoti apjomīgu priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem" – par cilvēka pienākumiem pret valsti, par darbu kā dzīves pamatu, par cilvēku pašapziņu, politiku, kultūru un daudz ko citu. Šo darbu, kurš, grāmatā iespiests, aizņēma vairākus desmitus lappušu, viņa rakstīja kopš Lieldienām.

Šī priekšlasījuma laikā Ivandi Kaiju ķēra trieka, laupīdama viņai labās puses kustību brīvību, dzirdi un valodu, kas pārvilka krustu viņas turpmākajai darbībai kā literārajā, tā sabiedriskajā dzīvē. Rakstniecei šajā brīdī bija tika nepilni 45 gadi.

1924. gadā, pēc trīs gadu cītīgas ārstēšanās, viņa varēja neveiklā gaitā staigāt, bet dzirdi un runasspēju neatguva. Labā roka palika paralizēta, toties ar kreiso viņa spēja rakstīt diezgan labi un tādējādi varēja sazināties ar apkārtējiem.

1926. gadā Ivandei Kaijai kā Latvijas sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Latviešu sieviešu zelta fonda" dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

1941. gada Ziemassvētku vakarā Ivande Kaija devās uz baznīcu, bet, pārejot ielu, smagi cieta satiksmes nelaimes gadījumā. Nemaņā viņa tika nogādāta 1. slimnīcā, kur 1942. gada 2. janvārī nomira. Rakstniece apglabāta I Meža kapos.

ASV prezidenti Ronalds Reigans, Bils Klintons un citi

Foto: AP/Scanpix

Bijušais kinoaktieris, Kalifornijas gubernators un četrdesmitais ASV prezidents Ronalds Vilsons Reigans (1911–2004) dzirdi esot sācis zaudēt jau pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados. Iespējams, tas varēja būt saistīts ar filmēšanos Amerikā tik populārajos vesternos, kuros šaušana un sprādzienu troksnis ir neizbēgama filmas sastāvdaļa. Ir zināms, ka 1930. gadā 38. kalibra lode tika izšauta netālu no viņa labās auss.

Reigans bija pirmais ASV prezidents, kurš 1983. gadā publiski atklāja, ka lieto dzirdes aparātu. Pēc tam, kad to uzzināja plašāka sabiedrība, arī daudzi citi cilvēki pārstāja kautrēties par savām dzirdes problēmām un sāka lietot dzirdes aparātus. Valstī to pārdošana strauji palielinājas.

Prezidenta dzirdes zudums tika vērtēts kā vidējs. Sākumā Reigans lietoja dzirdes aparātu tikai labajā ausī, bet vēlāk arī kreisajā. Dzirdes aparāti viņam tika izgatavoti pēc īpaša pasūtījuma, tomēr sliktās dzirdes dēļ prezidentam vairākkārt radās kuriozas situācijas.

Kad prezidents Reigans sāka lietot dzirdes aparātu, ražotājfirmas pārstāvis uzsvēra, ka dzirdes traucējumi ir visizplatītākā problēma valstī, kas skar desmitdaļu iedzīvotāju, bet grupā virs 60 gadiem dzirdes problēmas ir pat trešdaļai iedzīvotāju.

Ir zināms, ka pasliktināta dzirde ir bijusi arī citiem ASV prezidentiem. Bils Klintons dzirdes aparātu sāka lietot 1997. gadā, savas otrās prezidentūras laikā, kad viņš bija 51 gadu vecs. Iespējams, ka viņam dzirdes traucējumi bija radušies skaļas mūzikas klausīšanās dēļ. Klintons pats ir spēlējis saksofonu.

Vairāki bijušie prezidenti – Ričards Niksons, Džeralds Fords, Džimijs Kārters un abi Džordži Buši – sāka lietot dzirdes aparātus pēc prezidentūras beigām. Bušs jaunākais piedalījies vairākās dzirdes aparātu popularizēšanas kampaņās Āfrikas valstīs.

Izgudrotāju čempions Tomass Alva Edisons

Foto: Arhīva foto

Tomass Alva Edisons (1847–1931) bija viens no pasaules ražīgākajiem izgudrotājiem. Starp Edisona izgudrojumiem ir kvēlspuldze, fonogrāfs, oglekļa mikrofons un kinotehnika. Viņš bija viens no pirmajiem, kas izgudrošanas procesā izmantoja masveida ražošanu un komandas darbu.

Skolā Tomass mācījās tikai trīs mēnešus, jo tur viņu uzskatīja par galīgu nejēgu. Mūsdienās, iespējams, viņam diagnosticētu arī uzmanības deficīta sindromu. Taču īstais iemesls bija viņa vājdzirdība pēc bērnībā izslimotās skarlatīnas un vidusauss iekaisuma. Turpmāk māte viņu mācīja mājās, un formāli Edisonam nav pat pamatizglītības.

Neskatoties uz to visu, ASV patentēti 1093 viņa izgudrojumi – tas ir fantastisks skaitlis, jo tik daudz nav izgudrojis neviens cits cilvēks visā pasaulē!

Aviators un filmu producents Hovadrs Hjūzs

Foto: Arhīva attēls

Hovards Hjūzs (1905–1976) bija viens no pasaules visbagātākajiem cilvēkiem. Viņa vecāki bija saistīti ar naftas ieguvi, tāpēc naudas Hovardam nekad nav trūcis. Dzirdi viņš sāka zaudēt 15 gadu vecumā, tā bija viena no lielākajām viņa problēmām, bet tas viņu padarīja arī neiedomājami mērķtiecīgu un patstāvīgu. Jau agrā jaunībā Hjūzs deklarēja, ka viņa dzīves mērķis ir kļūt par pasaulē labāko golfa spēlētāju, pasaulē labāko pilotu un filmu producentu.

Vecāku naudas bija pietiekami, lai sāktu filmu producenta gaitas Holivudā. 1930. gadā producētā filma "Elles Eņģeļi" bija pasaulē pirmā lielbudžeta filma, kas atainoja Hjūza mīlestību pret aviāciju. Tā izmaksāja 3,8 miljonus ASV dolāru. Vēsturē iegājusi arī Hjūza aizraušanās ar vairākām ievērojamām Holivudas aktrisēm.

Neskatoties uz dzirdes problēmām, Hjūzs mācēja pilotēt lidmašīnas un vadīja pats savu aviokompāniju. Viņam piederēja vairāki pasaules rekordi, piemēram, 1938. gada 10. jūlijā viņš bija aplidojis apkārt pasaulei 91 stundā.
Dzirdes traucējumi viņu nošķīra no apkārtējiem cilvēkiem, arvien neglābjamāk nostumjot viņu uz vientuļnieka takas. Hovards nesaprata lielāko daļu sarunu, it īpaši, ja sarunā piedalījās vairāk nekā divi cilvēki, un nereti pārprata pat to, ko viņš šķita sadzirdējis – tā Hovarda dzirdes problēmas atceras aktrise Katrīna Hepberna.

Neskatoties uz šīm problēmām, Hjūzs mācēja pilotēt lidmašīnas un vadīja pats savu aviokompāniju. Viņam piederēja vairāki pasaules rekordi, piemēram, 1937. gadā 19. janvārī viņš nolidoja no Losandželosas līdz Ņujorkai 7 stundās, 28 minūtēs un 25 sekundēs, bet 1938. gada 10. jūlijā viņš bija aplidojis apkārt pasaulei 91 stundā.

1946. gadā Hjūzs cieta paša pilotētās lidmašīņas avārijā, taču izdzīvoja. Sāpju remdēšanai tolaik tika izmantotas narkotikas, kas vēlāk kļuva par viņa atkarību. Tomēr viņš vēl turpināja savu biznesu aviorūpniecībā. Pārdodot aviokompāniju TWA, Hjūzs nopelnīja vairāk nekā 500 miljonus.

Par naudu var nopirkt daudz ko, bet veselību ne vienmēr var nopirkt pat miljardieri. Dzīves nogalē Hovards Hjūzs kļuva par garīgi slimu vientuļnieku ar uzmācīgu domu traucējumiem, kurš dzīvoja paša radītā "baktēriju brīvā zonā".

Par Hjūza dzīvi uzņemta filma "Aviators" ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā.

Perkusioniste Evelīna Glennija

Foto: Reuters/Scanpix

Pavisam nesen, šī gada 26. maijā, Rīgā simfoniskās mūzikas cienītāji varēja baudīt "Sinfonietta Riga" 10 gadu jubilejas koncertu ar pasaulslavenās perkusionistes Evelīnas Glennijas (dzimusi 1965. gadā) līdzdalību. Viņa izpildīja vienu no slavenākajiem saviem skaņdarbiem – Džeimsa Makmilana episko opusu sitaminstrumentiem un orķestrim "Veni, veni, Emmanuel". Šis skaņdarbs ir gandrīz pusstundu garš un sacerēts speciāli viņai.

Evelīna Glennija ir trīskārtēja mūzikas balvas "Grammy" ieguvēja. Slavenā perkusioniste piedalījās arī Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Evelīnas kolekcijā ir vairāki tūkstoši neparastu sitaminstrumentu, jo skaņas viņa izdabū no visa kā: pat no glāzēm un uzgriežņu atslēgām.

Ir daudz pasaulslavenu mūziķu, bet Evelīna ir īpaša, jo ir… nedzirdīga. 12 gadu vecumā viņa pilnībā zaudēja ārējo dzirdi. Kad tas noticis, viņas ķermenis adaptējies un pārkārtojies tādējādi, ka atklājušās citas uztveršanas iespējas. Dzirdes zaudēšanas laikā Evelīna jau prata spēlēt klavieres un viņas mūzikas skolotājs pievērsis meitenes uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Talantīgā jaunā mūziķe secināja: skaņu var sajust!

Evelīna izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, pievēršoties tieši sitaminstrumentu (perkusiju) spēlei, un ar panākumiem absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Viņas pašas stāsts:

"Es zaudēju dzirdi 12 gadu vecumā un tieši tad sāku spēlēt sitaminstrumentus. Par laimi, skolā man to ne tikai atļāva, bet arī visādi veicināja un atbalstīja. Tas bija izšķiroši svarīgi, ka man ļāva piederēt pie mūsu skolas muzikālās ģimenes. Es drīz sajutu, ka cilvēks uztver skaņu, vibrācijas ar visu ķermeni. Daudzi joprojām uzskata, ka kurls cilvēks nevar būt mūziķis. Skolā, kurā mācījos, gan viss bija iespējams. Skolas direktors vienmēr atkārtoja, ka ikvienam bērnam ir savs stāsts un spējas. No viņa var iznākt izcils ārsts, vadītājs, mūziķis, matemātiķis, gleznotājs, pavārs, futbolists. Viņiem tikai jādod iespēja. Kad atklājās, ka man patīk mūzika, skola darīja visu iespējamo, lai man piedāvātu šo iespēju
Dzirdes zaudēšanas laikā Evelīna jau prata spēlēt klavieres un viņas mūzikas skolotājs pievērsis meitenes uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Talantīgā jaunā mūziķe secināja: skaņu var sajust! Evelīna izdarīja ļoti veiksmīgu izvēli, pievēršoties tieši sitaminstrumentu (perkusiju) spēlei, un ar panākumiem absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju.
Evelīna Glenija

Citāda attieksme bija tad, kad devos studēt uz mūzikas mācību iestādi. Mani negribēja uzņemt Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Kāds vīrietis uzņemšanas komisijā jautāja – kā uzskaņosiet instrumentus un iekļausieties orķestrī? Viņi jūs nepieņems darbā! Es atbildēju, ka nemaz negrasos spēlēt orķestrī, mans mērķis ir būt solistei. Kur te problēma? Ja reiz cilvēks spēj izpildīt uzņemšanas prasību standartus – instrumentu spēlē, nošu lasīšanā no lapas, praktiskos teorijas uzdevumos utt., nedrīkst viņu atstumt tikai tāpēc, ka viņš nēsā brilles, viņam ir viena kāja vai gaiši mati. Es panācu, ka notiek vēl viena noklausīšanās, izdarīju visu, un man uzreiz pateica: varat septembrī sākt studijas. Tā arī notika.

Akadēmijā man arī teica, ka solisti sitaminstrumentālisti vienkārši neeksistē. Es atbildēju, ka eksistē gan, jo tas jau bija manā galvā. Garāmejot izdzirdējis, kā akadēmijas gaitenī es spēlēju Bahu, mans profesors pat jautāja, kādēļ es tam tērēju laiku. Tāpēc, ka šī ir brīnišķīga mūzika! Bet neviens jūs neaicinās šo mūziku spēlēt uz skatuves. Aicinās gan, un es spēlēšu! Šis komentārs man iesēdās atmiņā. Šo skaņdarbu esmu atskaņojusi savos koncertos jau neskaitāmas reizes. Visu, ko esmu izdarījusi un paveikusi studiju gados, es paveicu pati, jo profesoru tas neinteresēja. Viņš vienkārši neticēja perkusionistes solistes nākotnei."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!