Neizlaid velnu no pudeles! Kā pret pārmērīgu alkohola lietošanu cīnījās 80. gados  (9)

Kā norādīts priekšvārdā, "brošūra paredzēta plašam lasītāju lokam, sevišķi jaunatnei, – visiem tiem cilvēkiem, kas vēl nav kļuvuši par žūpām vai alkoholiķiem." Nospriedām, ka arī tev būs interesanti šīs nelielās grāmatiņas saturā ielūkoties.

Grāmatas autori psihiatri Imants Eglītis un Jānis Strazdiņš 1984. gadā izdotajā grāmatā atzīst, ka par grādīgo dzērienu lietošanu un alkoholismu joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, piemēram, "vai iedzeršana, reibuma izraisīšana visos gadījumos un vienmēr ir tikai kaitīga? Vai tiešām cilvēce visā savā tūkstošgadu pastāvēšanas laikā lietojusi toksiskus produktus (alkohols un alkoholisms, kā rāda vēstures dati, bijis pazīstams jau tālā senatnē), kas dara tikai ļaunu un nedod tikai labu, un tomēr nav to atmetusi?"

Cenšoties uz šo jautājumu atbildēt, autori piedāvā shēmu, norādot, ka " visi ar vieglu alkohola reibumu un attiecīgi ar dzeršanu saistītie reālie vai attiecīgi tikai šķietamie pozitīvie momenti prasa detalizētāku izvērtēšanu. Vidēji izteikts un smags reibums, proti, piedzeršanās, turpretim nesatur it neko pozitīvu un nekādus komentārus neprasa."

1. Bieži uzlabo garastāvokli, rada eiforiju, bezrūpību vai indiferentu attieksmi pret grūtībām, bēdām, sirdsapziņas pārmetumiem.

2. Daudziem atvieglo kontaktus ar apkārtējiem cilvēkiem.

3. Paātrina domāšanu. Domu rodas vairāk, reizēm tās var būt produktīvas, vērtīgas un vēlāk izmantojamas idejas.

1. Pamazām rada psihiatriskas izmaiņas – sākumā nervu sistēmas vājumu, tad personības psihopatizāciju, bet smagākos gadījumos – plānprātību.

2. Pasliktina somatisko stāvokli, proti, veselību plašākā nozīmē. Īpaši toksiski alkohols iedarbojas uz nervu sistēmu, sirds un asinsvadu sistēmu, gremošanas traktu un aknām.

3. Samazina kā psihiskās, tā fiziskās darbspējas.

4. Rada materiālus zaudējumus dzērājiem un viņu ģimenēm.

5. Rada materiālus zaudējumus valstij (darba kavējumi, saražotā brāķa produkcija, avārijas utt.).

6. Nelietderīgi izšķiež laiku.

7. Veicina nelaimes gadījumus (transporta negadījumus, sadzīves traumas, noslīkšanu, apsaldēšanos utt.).

8. Veicina likuma pārkāpumus, arī smagus noziegumus.

9. Var būt par iemeslu garīgai atpalicībai un fiziskajām kroplībām nākamajās paaudzēs (alkoholiķu bērniem).

Tālāk grāmatā detalizēti analizēts katrs no alkohola lietošanas sniegtajiem it kā pozitīvajiem momentiem.

"Uzlabo. Bet ne visiem un ne vienmēr. Garastāvoklis vieglā alkohola reibumā sadzīves alkoholisma stadijā kļūst pacilāts tiem cilvēkiem, kas reibinošos dzērienus lieto tikai nelielās devās un epizodiski. Eiforija tādos gadījumos iestājas jau pēc dažām glāzītēm garšīga dzēriena, parasti pēc glāzes vīna vai glāzītes konjaka, kas, pacelta atpūtas brīdī, svētkos, patīkamu cilvēku sabiedrībā, palīdz atbrīvoties no ikdienas rūpēm un veicina sarunas," skaidro autori.

Citādi viss ir ar tiem, kas alkoholu lieto regulāri. "Tiem, kas pie alkoholisku dzērienu iedarbības ar laiku jau paspējuši pierast, pacilātība vairs tik viegli nerodas ar dažām glāzītēm vīna vairs nepietiek. Tagad jau dzērienu devas, lai tās radītu eiforiju, būs jāpalielina, un reizēm tās tuvosies devām, kas rada intoksikācijas parādības. Rezultātā eiforija reibumā kombinējas visdažādākajās proporcijās ar citādiem emocionāliem stāvokļiem – rodas nemiers, viegla satraucamība, sasprindzinājums un trauksme, un grūti pateikt, kas no minētajām emocijām un kurā brīdī ņems pārsvaru un noteiks kā emocionālo stāvokli kopumā, tā arī uzvedību. Cilvēkiem, kas dzer regulāri, nav iespējams arī ilgstoši saglabāt eiforiju, tā ātri zūd, tāpēc vairumā gadījumu tieksme pēc labsajūtas liek dzeršanu turpināt."

Brošūras autori brīdina, ka epizodiskai iedzeršanai ar laiku ir tendence pāraugt par atkarību. "Tātad alkohola eiforizējošās iedarbības lielākās briesmas ir tās, ka vairumam cilvēku, pieradinoties pie alkoholiskiem dzērieniem, ar laiku vairs neizdodas palikt šķietami nevainīgajā sadzīves alkoholisma stadijā. Tas izdodas tikai retam, pārsvarā sievietēm, kas jau pārsniegušas jauniešu vecumu, bet pārējiem prieks no vieglā reibuma, kas rada labu garastāvokli, kļūst arvien mazāks, toties nepatikšanas un visādi sarežģījumi – biežāki."

Izdevums vēstī, ka "nepatīkama maksa par dažām pacilātības stundām" pēc alkohola iedarbības beigšanās vai nu tajā pašā, vai nākamajā dienā ir "nogurums, bieži galvas sāpes un nomāktība".

Daudz bēdīgāka aina tiek uzburta, stāstot par gadījumiem, kad alkohols kļūst par biežu palīgu "pret sliktu garastāvokli, skumjām, bēdām, sirdsapziņas pārmetumiem". "Regulāri lietojot alkoholu, eiforija būs ļoti īsa, pie tam sāksies krasas garastāvokļa maiņas (tā sauktās afektīvās svārstības), jau tūlīt nākamajā dienā būs pirmās depresijas, kas tik viegli un ātri neizbeigsies., un garastāvoklis vairs neatgriezīsies iepriekšējā indiferentā stāvoklī, bet paliks it kā iesvārstīts. Ar laiku pacilātības un nomāktības periodi sāks parādīties arī bez alkohola lietošanas, kaut arī pamatā tos būs radījis alkohols".

Grāmatā norādīts, ka īpaši riskanti "iesvārstīt" garastāvokli ir tā sauktajiem garastāvokļa cilvēkiem, kuriem jau bez reibuma "piemīt tieksme uz afektīvām svārstībām". "Šajā gadījumā, tēlaini runājot, dzeršana izlaiž velnu no pudeles, un nekādas garantijas, ka to ar visu asti izdosies dabūt atpakaļ."

"Vairumā gadījumu noteikti. Bet arī šeit summārā vispārējā atbilde prasa papildinājumus un sīkākus paskaidrojumus," norāda autori. "Konkrētajās situācijās kontakts ar citiem cilvēkiem uzlabojas tikai tad, ja bez alkohola reibuma ir arī citi vajadzīgie priekšnoteikumi. Piemēram, pietiekama intelektuālā bagāža, kopējas intereses, vēlēšanās dalīties ar citiem savās domās utt. Garīgi tukšiem cilvēkiem alkohola reibums šajā ziņā neko nepalīdzēs."

Izdevums vēstī, ka piedēvēt alkoholam spējas vienmēr atvieglot kontaktu dibināšanu un uzlabot sarunu raisīšanos būtu "aplam, vieglprātīgi un nepamatoti, pat kaitīgi".

Turklāt komunikācija uzlabojas "ne jau alkohola stimulējošo īpašību dēļ, bet tādēļ, ka pavājinās "bremzes"". Uzreiz piemetināts, ka bremzes gan nedrīkstētu tikt noņemtas pilnībā.

Autori atzīst, ka vieglā reibumā "kļūst vieglāk izteikt savas domas, un oponēt, samazinās sasprindzinājums, neērtības sajūta pārlieka kautrība, kas piemīt daudziem cilvēkiem, sasaistot un neļaujot runāt ne tikai publiski lielā auditorijā, bet pat šaurā lokā par labi zināmu tematu."

Tūlīt gan tiek minēts, ka tas attiecas tikai uz tiem, kas ar alkohola lietošanu nav pārlieku aizrāvušies, lieto to tikai nelielās devās un epizodiski. "Pretējā gadījumā reibumā kontakti būs tikai primitīvāki, vienkāršotāki, vulgārāki, virspusējāki, familiārāki (sliktākā nozīmē), tātad būs radies pavisam pretējs efekts gaidītajam, un galējos stāvokļos sarunas vairs nebūs iespējamas".

"Viegls reibums veicina asociāciju rašanos, tātad uz laiku palielina domu daudzumu, kas nāk prātā, bet arī šoreiz nepieciešami sīkāki paskaidrojumi," vēstī 1984. gadā izdotā brošūra.

"Domāšana var būt produktīva tikai vieglā alkohola reibumā, pie tam tikai ierobežotā reibuma diapazonā, kad eiforija ir neliela un ir pilnīgi saglabāta spēja pašam stingri kritiski izsekot asociāciju gaitai."

Bet kolīdz tiek izdzerta glāzīte par daudz, nekādu labu rezultātu nevar gaidīt. Autori to salīdzina ar radio regulēšanu. "Atliek tikai nedaudz pavirzīt regulētāja šautru sānis, skaidrās diktora balss vietā dzirdams tikai troksnis." Savukārt glāzīte par daudz nozīmē, ka "prātā nāks tikai otršķirīgas idejas vai galīgi nekam nederīgas domas. Var notikt arī pilnīgi pretējais – domāšanas temps strauji krītas, sākas domu iestrēgšana, it kā mīdīšanās uz vietas ap kaut kādām asociācijām, kas tikai atkārtojas un atkārtojas. Toties pašam iereibušajam, kam šajā stāvoklī parasti zūd arī kritisks sava stāvokļa vērtējums, var likties, ka viņa idejas ir viena par otru spožākas."

Kā zināms, rakstnieki un mākslinieki domu lidojuma atraisīšanai mēdz izmantot dažādas apreibinošas vielas, tai skaitā alkoholu. Grāmatas autori par šādiem gadījumiem izsakās skeptiski. "Daži literāti, runājot par savu radošo darbu, stāsta gadījumus, kad jautrā noskaņojumā atgriezušies no viesībām. Ir jau nakts, bet domas plūst tik brīvi un ātri, ka nevar likties gulēt – jāsēžas tikai pie rakstāmgalda, un tūliņ taps šedevrs, tik tikko var pagūt asociāciju plūsmai izsekot un to fiksēt uz papīra, lai rīt ar rakstāmmašīnu pārrakstītu. Bet otrā rītā, ar skaidru galvu pārlasot manuskriptu, izrādās, ka pārrakstīt nemaz nav vērts – viss "šedevrs" tūlīt pat jāmet papīrkurvī."

"Reizēm reibums samazina emocionālo sasprindzinājumu, bet, tāpat kā iepriekšējos gadījumos, rada pozitīvu efektu tikai cilvēkiem sadzīves alkoholisma stadijā. Nekādu labumu no "degvīna terapijas" nav ko gaidīt nedzērājiem, kā arī tiem, kas alkoholiskos dzērienus lieto regulāri. Tiem pēc dzeršanas iestāsies tikai apreibums ar paģirām nākamajā rītā, bet gaidītā emocionālā atslābuma un nomierinājuma vietā radīsies nomāktība, nemiers, trauksmes izjūta, vainas apziņa," norāda Eglītis un Strazdiņš.

Autori īpaši uzsver, ka alkohols, lai arī uz īsu laiku likvidē emocionālo sasprindzinājumu, nelabvēlīgi iedarbojas uz garastāvokli, veicinot nomāktību un depresiju. "Tiem, kas dzer regulāri, depresijas var būt ilgas, smagas un grūti ārstējamas," brīdina autori.

Autori min daudz nepatīkamu seku šai "pašārstēšanās" metodei – nevēlamas blaknes, pieraduma veidošanās, vajadzība aizvien palielināt devu, ķeršanās pie glāzītes jebkuru problēmu gadījumā utt. "Cilvēks ar laiku atradinās pārvarēt nepatikšanas pats ar saviem spēkiem, pat tad, kad runa nav par nopietniem atgadījumiem, bet, teiksim, kāds tramvajā nejauši uzkāpis mūsu pacientam uz kājas."

Autori norāda: "Tātad emocionālā sasprindzinājuma samazināšanai alkohols varētu noderēt tikai tad, ja pie šī līdzekļa ķertos ļoti reti, īpašos gadījumos un to darītu pieauguši, nobrieduši cilvēki (ne jaunieši), pie tam lietotu to ļoti īslaicīgi."

Pēc alkohola it kā pozitīvo īpašību analizēšanas autori norāda, ka tās "izpaužas ļoti šaurā reibuma diapazonā un var būt izmantojamas, šos dzērienus lietojot tikai īslaicīgi, cilvēkam, kas pie tiem nav pieradis, neizjūt pēc tiem tieksmi un neapreibinās regulāri. Visos pārējos gadījumos pārsvaru ņem alkohola negatīvā iedarbība. Tā salīdzinoši arvien ir daudz nepatīkamāka, bīstamāka un potenciāli arvien satur sevī risku ikvienam cilvēkam izraisīt alkoholismu kā slimību ar tai raksturīgajām psihiskajām un fiziskajām izmaiņām."

Visbeidzot grāmatiņas autori raksta, ka "pat epizodiska alkohola lietošana, arī ar vislabākajiem nodomiem, ir spēlēšanās ar uguni, ir runga ar diviem galiem, pie tam vairumā gadījumu atklājas, ka draudošāks bijis tas gals, ko sākumā pat nepamanīja. (..) dzeršana un alkohola reibums noteikti nekādu reālu labumu nedod, īslaicīgais, šķietamais ieguvums ir mānīgs. Dzeršana nevienam nekādas problēmas nav atrisinājusi un nespēj atrisināt, toties sarežģījumi, kas var rasties, ir ļoti nopietni, īpaši tiem, kam jau sāk attīstīties tieksme pēc atkārtota reibuma un pierašana pie reibinošiem dzērieniem."

Grāmatiņā norādīts, ka reizēm dzeršanu ir lietderīgi pārtraukt ar tā saukto šoka metodi – "sākot "jaunu dzīvi", var izlietnē "svinīgi" ieliet nopirkto degvīna pudeli. Tas var notikt jebkurā dienā, vēl labāk – dzimšanas dienā, Jaungadā. Var arī slēgt derības, ka turpmāk nekādi reibinoši dzērieni nebūs vajadzīgi. Šāda autopsihoterapija un psiholoģiska sevis pārskaņošana palīdz".

Autori norāda, ka šoka metodi var īstenot arī alkohola gūstā nokļuvušajam tuvi cilvēki – ģimene, draugi, darba biedri. "Tad šoku rada smagas pārrunas pēc kāda nopietna atgadījuma, darba disciplīnas pārkāpuma vai pēc it kā pašam pacientam un apkārtējiem pavisam nesaprotamas ievietošanas narkoloģiskajā nodaļā. Tad parasti nāk situācijas rūgta izvērtēšana un pārvērtēšana. Ja vien cilvēks ir domājošs un draugi nav pārspīlējuši (gadās arī tā!) savos spriedumos, vērtējumos un prasībās, tad "šoks" neaizmirstas un šāda metode var palīdzēt."

Autori uzsver, ka cilvēkam, kurš nolēmis pārtraukt alkohola lietošanu, ļoti svarīgs ir ģimenes locekļu, draugu un darba biedru atbalsts. "Tādos gadījumos nereti kolektīvā turpinās agrākās attiecības, tikai cilvēks, kas vairs negrib piedalīties dzeršanā, netiek spiests to darīt. Reizēm viņš sēž kopā ar pārējiem (ja vien sabiedrība ir pati par sevi interesanta un dzeršana ir tikai piedeva, nevis otrādi), pat piedalās naudas samešanā, tomēr pats reibinošos dzērienus nelieto."

Nereti, lai nenodzertos, cilvēkam 80. gados nācās pat mainīt darbu – "sevišķi, ja tas saistīts ar regulāru alkoholisko dzērienu lietošanu (darbs restorānos, alkoholisko dzērienu rūpnīcās, bufetēs; statistiskie dati liecina, ka dzeršana ir izplatīta arī daudzos celtniecības uzņēmumos, apkalpojošā sfērā, transportā)." Dažam nācās arī pārtraukt kontaktus ar draugiem.

Stājoties uz atturībnieka takas, pirmais posms būs grūts, brīdina grāmatiņas autori. "Kāds zvanīs pa telefonu, tad atnāks, pats jau iereibis, lai kopā noskatītos televīzijā sporta pārraidi. Līdzi viņam droši vien būs konjaka pudele, pāris pudeles sausā vīna vai vismaz vairākas pudeles alus. Nāksies aicināt pasēdēt pie televizora – un pudeles tiks liktas galdā. Draugs būs ļoti pārsteigts, ka mūsu pacients pilnīgi nemaz nedzeršot. Viņš pierunās, smiesies, brīnīsies. Nebūs viegli atrunāties, būs jāstāsta, ka slikti ar veselību – sirdi, aknām, aizkuņģa dziedzeri. Reizēm līdz, ja pasaka, ka "sava norma izdzerta", – varbūt sapratīs."

Autori brīdina, ka līdz ar alkohola lietošanas atmešanu, var zust daudz paziņu, ar ko līdz šim kopā dzerts, un to izturēt var būt ļoti grūti. "Tikšanās ar agrākajiem paziņām bez dzeršanas būs kļuvušas neinteresantākas, pat garlaicīgākas – cik ilgi var tā bez iedzeršanas sēdēt, un par ko lai runā? Un tad draugi arī pārstās nākt. Zudīs iepriekšējie kontakti, bet jauni vēl nebūs radušies, un šī psiholoģiski nebūt ne vieglā situācija būs jāpārvar ar prātu. Būs periods, kad māja liksies tukšāka, dzīve vienmuļāka, bez "asiem pārdzīvojumiem", būs vientulības brīži lielpilsētā."

Psihiatri mierina, ka ar laiku radīsies jauni draugi un varbūt pat atjaunosies daudzas dzeršanas dēļ izjukušas draudzības. Grūto dzīves periodu, kamēr viss vēl nav sakārtojies, var palīdzēt pārvarēt "pretalkohola klubi", iesaka autori.

Brošūras autori uzsver, ka otrajai grupai piederošie noteikti nedrīkst "spontāni pakļauties situācijai – "kā sanāks". Dažs māk visu vakaru turēt priekšā glāzīti un dzert tik pamazām, tomēr paceļot katram tostam svinīgajā vakarā, ka beigās izdzertas ir tikai pāris glāzītes, saglabāta pilnīgi skaidra galva un ievērotas arī tradīcijas."

Autori piebilst, ka tādai simboliskai pielikšanai pie lūpām jānotiek arī "pēc tipiskajiem alkoholiķu tostiem, pēc kuriem "noteikti jādzer līdz galam", vai pēc ieteikuma, ka "pirmo gan vajag sausu"."

Grāmatā norādīts, ka norma var būt noteikts glāzīšu skaits, kam jāseko līdzi un pēc kura var atļauties glāzīti tikai simboliski pielikt pie lūpām. Dažs to, ka norma sasniegta, izvēlas noteikt pēc izmaiņām garastāvoklī, tā, ka gribas vairāk runāt, kļūt skaļākam, tomēr autori norāda, ka šie ir kritēriji, uz kuriem paļauties riskanti. Labāk vadīties pēc glāzīšu skaita.

Grāmatiņa vēstī, ka ļoti bieži gan cilvēka pašam no alkohola lietošanas atsacīties neizdodas un nepieciešama speciālista palīdzība. "Parasti spēji un kategoriski no dzeršanas spēj atteikties cilvēki ar līdzsvarotu, savaldīgu raksturu un pilnvērtīgu emocionālo dzīvi. Viņi paši spēj saskatīt un novērtēt, ka "sava norma ir izdzerta", ja jūt, ka dzeršana sāk traucēt darbā un sadzīvē. Tie ir cilvēki, kas arī agrāk ir labi pratuši valdīt pār savām iegribām, mirkļa kaprīzēm, garastāvokli. Patiesībā šie cilvēki visbiežāk ir dzēruši tikai tradīciju, nevis iekšējas prasības dēļ un tagad, situācijai mainoties, bez kādiem sarežģījumiem spēj atteikties no reibinošo dzērienu lietošanas, piemēram, pēc pārciestas stenokardijas lēkmes, pēc ģimenes nodibināšanas, pēc pāriešanas jaunā darbā vai citām prasībām, pēc stingra nodoma sakrāt naudu lielākam pirkumam (mašīnai, kooperatīvam dzīvoklim), pēc pāriešanas uz jaunu dzīvesvietu, pēc iecelšanas atbildīgākā amatā utt."