Insulīna adata kā laba draudzene. Māras dzīve ar cukura diabētu

"Manas zāles un manas adatas ir tā mazā maksa, kas jāmaksā, lai es paliktu dzīva," stāsta Māra Vinovska, kam pirms nepilniem trīs gadiem diagnosticēts pirmā tipa cukura diabēts. Jaunā sieviete neslēpj – pierast pie domas, ka nekad nepienāks tāda diena, kad viņa varēs atļauties neizmērīt cukura līmeni asinīs vai neveikt insulīna injekciju, nav bijis viegli. Tajā pašā laikā diabēts Mārai ir iemācījis to, ko nav varējis neviens cits skolotājs: iemīlēt sevi un pasauli.

Diabēts svešumā iemāca laimi

Pašlaik Mārai ir 27 gadi, viņa dzīvo Lielbritānijā, kur strādā un tālmācības ceļā apgūst kursu par veselīgu uzturu. Viņa gatavojas studijām universitātē, kur vēlas šo jomu studēt padziļināti. Latviju viņa atstāja ar pārliecību, ka ir pilnīgi vesela. Par savu slimību sieviete uzzināja nepilnu gadu pēc aizbraukšanas. Māra uzskata, ka, esot Latvijā, viņai būtu grūtāk mācīties no savas slimības, jo svešumā vienkārši nebija citas izvēles – jācīnās. Tur bija tuvinieki, kas atbalstīja, bet nebija cilvēku, kas kaut ko paveiktu viņas vietā.

Cukura diabēts Cukura diabēts Lasāmgabali Terēza Meja Kersti Kaljulaida

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit