Insulīna adata kā laba draudzene. Māras dzīve ar cukura diabētu  (5)

Pašlaik Mārai ir 27 gadi, viņa dzīvo Lielbritānijā, kur strādā un tālmācības ceļā apgūst kursu par veselīgu uzturu. Viņa gatavojas studijām universitātē, kur vēlas šo jomu studēt padziļināti. Latviju viņa atstāja ar pārliecību, ka ir pilnīgi vesela. Par savu slimību sieviete uzzināja nepilnu gadu pēc aizbraukšanas. Māra uzskata, ka, esot Latvijā, viņai būtu grūtāk mācīties no savas slimības, jo svešumā vienkārši nebija citas izvēles – jācīnās. Tur bija tuvinieki, kas atbalstīja, bet nebija cilvēku, kas kaut ko paveiktu viņas vietā.

Jautāta par to, kā diabēts ir mainījis viņas iekšējo pasauli, Māra stāsta, ka agrāk bijusi ļoti neapmierināta ar visu notiekošo, nenovērtēja to, kas viņai ir, savās neveiksmēs vainojusi visu pasauli un bija nelaimīga. "Tad sanāk, ka es tagad esmu palikusi laimīga," viņa nosmej, piebilstot, ka pārmaiņas viņā veicināja tieši tas, ka par slimību uzzināja, esot svešumā. "Es vienmēr esmu bijusi no visiem atkarīga un ļoti paļāvos uz citiem. Man nāca par labu būt projām no visiem," uzsver Māra.

Apstākļi, kas lika Mārai cīnīties pašai, ir padarījuši viņu stiprāku, neļaujot ieslīgt sevis žēlošanā. Diabēts nebūt neesot tik šaušalīgs, kā to mēdz aprakstīt: "Varbūt es līdz galam nesaprotu to nozīmi, bet man liekas, ka cilvēki bieži pārspīlē ar to, ir taču daudz un dažādu slimību. Tas nav pasaules gals – ir vienkārši jāiemācās sadzīvot un jātiek ar to galā. Jebkas ir tikai tik liels, cik lielu tu to uztaisi."

Tiesa, sākumā Mārai bijis ļoti grūti pieņemt savu diagnozi, jo viņa bijusi pārliecināta, ka tas ietekmēs viņas izskatu. Pirms saslimšanas viņa ļoti pārdzīvoja par savu svaru – tas bijis krietni lielāks, nekā viņa vēlētos. Pirms atklāja diabētu, viņa zaudēja 30 kilogramus. "Es sāku nevis novājēt, bet, var teikt, ka izžūt, tomēr tikai domāju, ka turpinu zaudēt svaru, tiešām. Diētas rezultātā, vai ka man vielmaiņa maģiskā kārtā ir uzlabojusies. Es tikai priecājos par to, ka man zūd tas svars," atceras Māra.

Svara zaudēšana nebija vienīgais simptoms, kas liecināja, ka ar sievietes organismu kaut kas nav kārtībā. Viņai parādījusies milzu apetīte, nespēks, slāpes un citas pazīmes. Bija laiks, kad Māra dienā izdzēra vairāk nekā sešus litrus ūdens, tomēr daļa simptomu palika nepamanīti, savukārt daļa skaidrota ar stresu vai saaukstēšanos. Tajā laikā ne Mārai, ne ārstiem, kas viņu konsultēja, aizdomas nav radušās, jo simptomi parādījušies neilgi pēc viņas ierašanās Lielbritānijā. Likās – dzīves apstākļu maiņa ir atstājusi būtisku ietekmi uz ķermeni.

Tomēr vēlāk Māra sapratusi – kaut kas nav kārtībā: "Es jau vairs nevarēju pilnvērtīgi funkcionēt. Es nevarēju veikt tās aktivitātes, ko pirms tam. Vairs es arī neko negribēju darīt, jo vienkārši spēka nebija." Viņa atkārtoti vērsās pie ārstiem un pastāstīja par visiem simptomiem. Ģimenes ārsts licis veikt dažādas analīzes. Slimību viņai diagnosticēja 2014. gada martā.

Dienā, kad Mārai atklāja diabētu, viņu nekavējoties ievietoja slimnīcā un pievienoja sistēmai, lai organisms atgūtu šķidrumu. Dažu dienu laikā viņa atguvusi septiņus kilogramus svara – lielākā daļa bijis ūdens. "Es biju uzblīdusi, un man pirksti bija kā mazas desiņas," atceras Māra. Salīdzinoši īsā laikā pēc slimības atklāšanas viņa atguva aptuveni 20 kilogramus svara: "Tas bija emocionāli ļoti, ļoti grūti. Neko negribēju darīt – man likās, kas viss ir zaudējis jēgu, jo es atkal būšu resna un neglīta".

Neskatoties uz grūtībām, Māra nepadevās. Viņa rūpīgi sekoja speciālistu padomiem par veselīgu uzturu un tam, kā sadzīvot ar slimību, un sāka ne vien justies labāk, bet arī lēnām zaudēt svaru. Šoreiz tas patiešām bija veselīgas diētas un aktīva dzīvesveida rezultāts. Māra atklāj, ka diabēts viņu motivē dzīvot veselīgāk nekā pirms tam, jo viņa nevar nedomāt par to, ko viņa apēd – viņai ir jāseko līdzi cukura līmenim asinīs. "Mans uzdevums ir katru dienu rūpēties par savu veselību," stāsta Māra, "bet tas jau ir katra cilvēka pienākums. Tikai es nevaru par to nedomāt."

Grūti esot pierast pie domas, ka viņa nekad dzīvē vairs nebūs brīva no slimības: "Tu nekad, nekad nevarēsi dzīvot citādi, tu nevarēsi – ai, šodien es nemērīšu sev cukura līmeni, šodien es tikai dzīvošu." Mārai vienmēr līdzi ir maza somiņa vai maisiņš, kur atrodas insulīns un viss nepieciešamais cukura līmeņa mērīšanai. Viņa savas zāles un adatas neredz kā ienaidnieku, bet drīzāk kā sabiedroto līdz mūža galam. Māra atklāj: "Manas zāles un manas adatas ir tā mazā maksa, kas man ir jāmaksā, lai es paliktu dzīva".

Viņa ir pārliecināta, ka brīžos, kad cilvēks jūtas slikti, emocijas nedrīkst apspiest, jo tās nekur nepazudīs, bet ļaušanās emocijām nedrīkst sajaukt ar padošanos. Jaunā sieviete atklāj, ka iemācīties sadzīvot ar slimību visvairāk viņai palīdzēja tieši speciālista padoms un izpratne par to, kas notiek ar viņas organismu. Kontrole pār insulīna līmeni asinīs palīdzējusi iegūt arī kontroli pār dzīvi.

Latvijas Diabēta asociācijas prezidents Ingvars Rasa atklāj, ka cilvēku reakcijas pēc pirmā tipa diabēta atklāšanas ir dažādas. Pacienti bieži jautā, kāpēc es, par ko tas. Tāpat cilvēki interesējas, kā pasargāt savus tuviniekus no šīs slimības un vai ar diabētu slimos arī bērni. Daļa cilvēku satraucas par to, vai diabēts ir lipīgs. Vienīgais jautājums, uz ko iespējams atbildēt pilnīgi droši un visos gadījumos vienādi, ir par to, vai diabēts ir lipīgs – nē, nav.

Ingvars Rasa uzsver, ka laiki, kad diabēta slimniekiem bija jāievēro ēšanas režīms, ko nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt, ir aiz muguras. Pats galvenais ir sekot līdzi cukura līmenim asinīs. Reizi pa reizei drīkst apēst arī kādu tortes gabalu, attiecīgi palielinot uzņemtā insulīna daudzumu. Cilvēki ar diabētu var dzīvot tāpat kā ikviens cits.

Jautāts par to, kur smelties atbalstu, uzzinot par šo diagnozi, speciālists atzīst, ka vienmēr ir labi, ja blakus ir kāds stiprs plecs, bet pēc mirkļa nosauc virkni sabiedrībā zināmu cilvēku, kam ir diabēts, piemēram, Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida un Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja. Rasa norāda, ka arī starp pasaules klases sportistiem un zināmiem māksliniekiem ir cilvēki ar šo slimību un tā noteikti nav kavēklis, lai paveiktu kaut ko nozīmīgu.

Speciālists aicina ikvienu interesentu uzzināt vairāk par šo slimību Pasaules diabēta dienas pasākumā, kas notiks 5. novembrī Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā.

• Cukura diabēts ir hroniska slimība, kas rodas, ja aizkuņģa dziedzeris neizstrādā pietiekami daudz insulīna (1. tipa cukura diabēts) vai arī organisms nespēj to efektīvi izmantot (2. tipa cukura diabēts).
• Pirmā tipa cukura diabēts ir daudz retāks – ar to slimo 3%-5% no visiem cukura diabēta pacientiem.
• Pirmā tipa cukura diabētam nav zināmu profilakses pasākumu.
• Otrā tipa cukura diabētu var novērst vai slimības attīstību aizkavēt, samazinot lieko ķermeņa svaru, palielinot fizisko aktivitāti, ievērojot speciālu diētu un citus veselīga dzīvesveida principus.

Avots: diabetsunveseliba.lv