Virtuālā depresija. Ar ko jārēķinās aktīviem soctīklu lietotājiem?  (5)

Internets ir viens no diženākajiem cilvēces sasniegumiem. Tā sniegtās, šķietami bezgalīgās iespējas būtiski atvieglo mūsu ikdienu. Tomēr nav labuma bez ļaunuma. Stundām ilga, bezmērķīga klejošana pa sociālo portālu plašumiem, draugu idealizētās dzīves fotogrāfijas, emociju "sejiņu" neviennozīmīgie skaidrojumi, satraukums pirms katra publicētā ieraksta – tās ir tikai dažas no virtuālās pasaules ēnas pusēm, kas kalpo par pamatu sociālo tīklu lietotāju depresijas iedīgļiem.

Arī Pitsburgas Medicīnas universitātes pētnieki atklājuši saistību starp intensīvu sociālo tīklu lietojumu un depresijas rašanos: pētījuma dalībniekiem, kuri virtuālās aktualitātes pārbaudījuši biežāk, konstatēts trīs reizes lielāks risks iedzīvoties nomāktībā, vientulībā un pamestības sajūtā.

Katrs cilvēks kaut reizi mūžā piedzīvo nepatīkamo zaudējuma sajūtu, kas rodas, nepiepildoties gaidām un cerībām. Visrūgtākās vilšanās ir tās, ko mums sagādā citi. "Cilvēkiem piemīt dabiska vēlme veidot attiecības. Taču, kad šīs attiecības neizdodas, tiek izjusts pārdzīvojums, trauksme un pašvērtības zudums," skaidro psihoterapeits Voldemārs Švarcs.

Tomēr – kas mūs tirda izvietot savu foto uz virtuālās skatuves? Ārsts norāda, ka parasti bilžu publicēšanai internetā ir divi motīvi – centieni demonstrēt savu skaistumu vai vēlme citus šokēt. Nereti abas ieceres ir grūti atšķiramas viena no otras, turklāt to efekts ir teju vienāds. Britu pētījumā katrs piektais sociālo tīklu lietotājs atzina, ka, vērojot citu publicētos estētiskos un pārsteidzošos dzīves mirkļus, tiek izjusta nomāktība un pat skaudība, jo foto rada ilūziju, ka draugiem ir šķietami interesantāka un veiksmīgāka dzīve.

Citu foto radītā nenovīdība saistīta ar savas iekšējās nepilnvērtības apzināšanos. Tā nereti pāraug hiperkompensācijā: cilvēks, savas mazvērtības sajūtas vadīts, iegulda pūles, lai līdzinātos citiem, tā vietā, lai izceltos un attīstu sev piemītošo, unikālo prasmi. Reālās dzīves kontekstā šeit var runāt par izcilu matemātiķi, kurš vienaudžu ietekmē kļūst par viduvēju uzņēmēju. Savukārt virtuālajā vidē tā būtu situācija, kad Anna tā vietā, lai demonstrētu savas poētiskās prasmes un publicētu pašsacerētu dzejoli, citu lietotāju radītajai kolekcijai piepulcina vēl vienu neizteiksmīgu saulrieta bildi.

Melna skaudība par citu panākumiem parasti raksturīga tā saucamajiem taisnības soģiem, kuri tā vietā, lai cīnītos ar savu baļķi, laiku pavada, meklējot sīkās skabargas citu acīs. Šādu "tiesnešu" replikas redzamas zem katra pretrunīga interneta ziņu portāla raksta. Ārsts skaidro, ka kritikas autorus vada sajūta, ka neviens viņus nesaprot, un negatīvais komentārs ir kliedziens pēc palīdzības.

Cilvēki jau izsenis dzīvojuši kopā – ciltīs, kopienās, ģimenēs. Taču mūsdienu tehnoloģijas izjaukušas šo kārtību, radot situāciju, ka nav jādzīvo ar kādu kopā, lai būtu saskarsmē ar citiem, jo internets rada ilūziju par kompāniju. Bet, tāpat kā visiem meliem, arī šiem ir īsas kājas, un drīz vien cilvēks atskārst, ka ir viens un vientuļš.

Psihoterapeits atzīmē, ka virtuālajos džungļos mēs visi esam vieni: "Mums, gluži kā Mauglim, vieniem pašiem jāmācās izdzīvot, jāattīsta sava kultūra, jāveido attiecības pašiem ar sevi un jātiek galā ar to radītajām emocijām."

Vientulības aspekts ir viens no būtiskākajiem cēloņiem, kāpēc teroristiskiem grupējumiem un apšaubāmām sektām internets ir parocīgākais veids, kā savervēt jaunus biedrus: "Internetā indivīds ir viens un neaizsargāts. Arī reālajā dzīvē baram ir daudz vieglāk uzbrukt vienam cilvēkam."

Katram dzīvē bijusi diena, kas aizvadīta, jūtoties "kā bez rokām", tāpēc vien, ka no rīta mājās aizmirsts mobilais telefons. Tātad katrs no mums, skarbi izsakoties, kaut kādā ziņā ir atkarīgs no interneta.

Psihoterapeits to dēvē par pseidoneatkarību: sajūta, ka esi brīvs, un interneta radīto iespēju neierobežots, taču, tiklīdz piekļuve globālajam tīmeklim tiek ierobežota, rodas iracionāls diskomforts.

Interneta radīto pakļautību apstiprina arī ASV pētnieku atklājums, ka aktīva sociālo portālu izmantošana vainagojas vēl biežākā šo vietņu lietojumā. Savukārt stundām ilga, nesekmīga pozitīvu stimulu meklēšana tīmeklī atņem laiku citām vitāli nepieciešamām nodarbēm: regulārām, sabalansētām maltītēm, pienācīgi ilgam naktsmieram, fiziskām aktivitātēm. Tādējādi rodas slikta fiziskā pašsajūta, kas kalpo par vēl vienu pagali depresijas ugunī.

Virtuālās depresijas lielākie upuri ir aktīvākie interneta lietotāji, proti, jaunieši. Arī psihoterapeits atzīmē – ar katru gadu jauno depresijas slimnieku skaits palielinās, tāpēc šai problēmai jābūt sabiedrības dienaskārtības augšgalā. "Mūsdienās jaunieši netiek pietiekami integrēti un atbalstīti, tādējādi izjūtot tradicionālo vērtību deficītu."

Cilvēkam, tāpat kā dzīvniekam, pirmajā dzīves posmā nepieciešama ilgstoša sociālā apmācība. Šis tradīciju un kultūras pamats būtu jāsniedz ģimenei, taču mūsdienās, kad katrs cīnās, kā mācēdams, braucot peļņā uz Īriju, vai uzņemoties darbā virsstundas, atvases paliek vienas, tā arī neiepazīstot tradicionālās vērtības un normālu ģimenes modeli.

Tādējādi atbalsts tiek meklēts tehnoloģijās, kas rada pseidoaprūpes sajūtu: atliek vienreiz pameklēt nakšņošanas iespējas kādā pilsētā, lai internets mūs sāktu dāsni apgādāt ar viesnīcu piedāvājumiem uz katra virtuālā soļa. "Viens klikšķis, un globālais tīmeklis uz jums reaģē, turpretī dzīvē tik acumirklīga reakcija no apkārtējiem ir retums."

Savukārt visas sabiedrības pienākums ir rūpēties, lai jauniešiem būtu iespējas sevi radoši un profesionāli realizēt. Tieši neveiksmes profesionālajā jomā, it īpaši karjeras sākumā, ir viens no izplatītākajiem depresijas aizmetņiem. Psihoterapeits uzsver, cik svarīgi ir veidot pārmaiņas izglītības sistēmā, lai jaunieši pēc vidējās izglītības iegūšanas ātri varētu atrast sev tīkamu un stabilu profesiju.
Abām sociālajām institūcijām – kā sabiedrībai, tā ģimenei – jauniešu vidū jāveicina izpratne par to, kā globālā tīmekļa sniegtās iespējas lietot savā labā un uz tā saturu raudzīties kritiski: "Tā kā ģimenē un skolā māca par pareizu uzturu, tā arī būtu jāskolo pareizi un veselīgi lietot internetu."

Tas viss nepieciešams, lai radītu auglīgu augsni veselīgas personības veidošanai. Turpretī tradicionālo vērtību neesamības rezultātā rodas identitātes difūzija – cilvēks nespēj atbildēt uz šķietami vienkāršo jautājumu "Kas es esmu?" un tādējādi izjūt dziļu diskomfortu. Savukārt tie, kuriem individuālā vērtību skala ir kārtībā, izprot tradicionālo vērtību nozīmi, spēju izpausties radoši un veidot veselīgas attiecības. Īsāk sakot, māk precīzi definēt savu identitāti un atvairīt nomācošas sajūtas.

Ceļš uz atveseļošanos no interneta izraisītas depresijas ir tikpat sarežģīts kā citu atkarību ārstēšana un, ļoti iespējams, tiek bruģēts caur speciālistu kabinetu. Tāpēc svarīgi briesmu signālus atpazīt laikus:

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Veselība". Lasi jaunāko numuru!