Vēzis nebūs tas, no kā es nomiršu. Ivetu izdziedēja spēja sevi iemīlēt  (6)

Iveta dzīvo Ikšķilē, bet strādā Ogrē. Uzņēmumā "HansaMatrix" viņa vada 40 cilvēku ražošanas grupu. Vēža dēļ viņa pārstāja apmeklēt darbu. Tomēr viņa brauc ciemos pie kolēģiem un zina, ka viņu gaida atpakaļ. Gaida, bet nesteidzina, jo grib, lai Iveta būtu vesela. Diagnozi viņai noteica vasaras sākumā. Šis laiks ir bijis grūts, bet Iveta ir tikusi galā godam – vēzi izoperēja, un ķīmijterapijas kursi ir izieti. Pašlaik priekšā vēl liels darbs ķermeņa attīrīšanā, atjaunošanā un uzturēšanā.

Šis nav skumjš stāsts par smagu slimību. Ivetas pieredze ir saistīta ar drosmi, spēku un laimi. Slimojot ar vēzi, Iveta ir izdarījusi divas nozīmīgas izvēles. Pirmā ir dzīvot laimīgi, bet otrā – ilgi. "Es esmu izvēlējusies, ka es dzīvošu vismaz 89 gadus un vēzis nebūs tas, no kā es nomiršu."

Ar Ivetu tiekamies ceturtdienas pēcpusdienā. Tikšanās laikā uzēdām kūku un iedzērām tēju. Parasti Iveta izvairās no cukura, tomēr tikšanās notika sievietes dzimšanas dienā, tāpēc viņa pieļāva izņēmumu – izbaudīja vienu tortes gabaliņu ar saldējumu. "Vēzim it kā patīk cukurs. Tad es cenšos to turēt badā, lai viņam nav, no kā augt," skaidro Iveta.

Tas bija 27. maijs. Iveta šo datumu neaizmirsīs. Viņai atklāja jaunveidojumu olnīcā. Nozīmēja, ka jādodas uz Onkoloģijas centru. "Tad es aizgāju pāri ielai, nē, tas ir – pāri ceļam tai teritorijā uz onkoloģisko. Nezinu, grūti ieiet tajā mājā bija, jo pirms trīspadsmit gadiem mana mamma nomira no vēža." Iveta atceras, ka stāvējusi un mēģinājusi saņemties ieiet un pieteikties uz konsultāciju: "Es arī aprunājos ar kosmosu: lai arī kas tas būtu, lai man tiek vislabākais ārsts – kas ir man un nevienam citam. Ja godīgi, es neatceros, kā es aizbraucu uz mājām."

"No operācijas man īsti bail nebija, bet šī diagnoze un šī slimība ir tik ļoti neizskaidrojama, netverama, nesaprotama – kur viņa īsti ir, vai viņa paliek un vai viņa būs, vai viņa neatkārtosies, vai viņa ir beigusies un miers. Bail no nezināmā. Ļoti bail bija no ķīmijterapijas – seši kursi un katrs kurss ik pēc trīs nedēļām… Un tas bija tas neizskaidrojamais, jo to šķidrumu pa pilītei vien ielaiž manā vēnā… Un kā tās manā ķermenī atrod tās vēža skartās šūnas? Kā tās pēc tam izvadās ārā? Tad vienkārši pieņēmu, ka – jā, tā tas noteikti notiek, ka tā nevis mani grauj, bet strādā manā labā," skaidro Iveta.

Apkārtējie bieži bija optimistiskāki un pārliecinātāki, ka viss būs labi. Ivetai tam noticēt bija grūtāk: "Tieši līdz 20. jūlijam es negribēju dzīvot, neredzēju tam visam jēgu." Viņa atceras, ka draudzenes palīdzēja ar mājas darbiem un ēst gatavošanu, jo Iveta pašai nebija spēka tik ilgi nostāvēt kājās; trūka enerģijas pat dot norādījumus. Iveta bija izkāmējusi un bāla: "Man pat bija nedaudz bail no tā, kā izskatos, man nepatika."

Vēlēšanās dzīvot parādījās pēkšņi: "Man pārslēdzās slēdzis, un sapratu, ka es gribu dzīvot. Tas notika tā, kā filmās varētu rādīt – tagad nomainām sejas izteiksmi uz "dzīvespriecīgs". Parādījās dzīvotgriba." Tuvinieki bija patīkami pārsteigti un vaicāja Ivetai: "Kas ar tevi noticis? Kur tu to dabūji? Kas notika? Ko tu izdarīji tādu, ka atkal parādījās dzīvesprieks un smaids?" Ivetai radās pārliecība, ka jārīkojas: "Tagad. Es gribu un es skaidri zinu, ko es darīšu."

Tomēr, kaila galva pievērš cilvēku uzmanību, tai ir nepieciešams sagatavoties: "Tas nav tā, kā vienkārši aiziet. Tad ir sajūta, ka jāliek parūka, cepure vai lakatiņš. Tikko kā es to noņemu, paveras kailā patiesība. Svarīgi ir tas, kā es to pasniedzu un kā uzņemu šo informāciju. Man patīk, bet tas nav viegli."

Par Ivetu daudzi cilvēki uzzināja pēc ļoti drosmīgas fotosesijas: "Baiba Tarziera pieteicās un uztaisīja bildes, un iemūžināja manu patieso kailumu uz galvas. Pirmo reizi es ieraudzīju sevi no malas šādu, un izlēmu parādīt arī citiem, jo man patīk. Tur parādās gan sievišķība, gan drosme, gan maigums un pārliecība. Tās visas lietas, kas ir vajadzīgas laimīgai dzīvošanai."

Iveta ar smaidu atceras, kā reaģējuši cilvēki, uzzinot viņas lēmumu noskūt matus. Kad ķīmijterapijas dēļ sāka izkrist mati, tie bija visur. Izkritušie mati uz spilvena, uz grīdas un citur bija ļoti nomācoši, tāpēc sieviete nolēma negaidīt: "Zvanīju savai frizierītei, lai gatavo mašīnīti. Un tad vēl pārjautāja – vai tiešām, Iveta, tik īsus? Pavisam īsus? " Iveta priecājas, ka viņas galvaskausa forma ir skaista – citādāk bez matiem neizskatītos labi.

Iveta atceras, ka jaunākā meita sākumā nepriecājās: "Aizlika rokas priekšā acīm un teica – mammu, tev ne visai labi izskatās." Tādu reakciju esot izraisījis gan tas, ka meitene nebija redzējusi, ka arī bez matiem sieviete var būt skaista, gan tas, ka mammas galva ir kaila smagas un bīstamas slimības dēļ.

Viņai nepatīk, ka viņu žēlo. Pēc tam, kad uzzināja, ka viņai ir vēzis, Iveta izsūtīja tuviniekiem vēstuli, kurā paskaidroja, kā rīkoties: "Mani nevajag žēlot, bet var atbalstīt, nākt ar mani pastaigās, palīdzēt uztaisīt ēst vai, teiksim, sakārtot māju, kamēr es to nevaru pati izdarīt. Man drīkst zvanīt un rakstīt, jo es esmu gatava runāt." Vēstule palīdzēja gan viņai, gan tuviniekiem.

Iveta savu galvu sauc par kailo patiesību, jo tā vienā mirklī pasaka neizsakāmi daudz. Tā ir nepārprotams signāls – dzīves ceļu ir šķērsojis vēzis vai arī kāda cita notikuma dēļ sieviete izvēlējusies krasi mainīt stilu. Tā pastāsta par Ivetas drosmi un sievišķību, par vēlmi būt atklātai, neslēpties un runāt par to, kas ir šī slimība. Un jā – kailā galva atgādinājums par mūsu mirstību. Atgādinājums, kam nevar tik vienkārši paiet garām.

"Es gribu dzīvot laimīgi," vairākas reizes atkārto Iveta. Tas iekļauj rūpes par sevi, savu ķermeni un garu. Rūpes un mīlestība pret sevi palīdzēja arī ceļā uz veselību ķīmijterapijas laikā, jo tā ļoti novājina imunitāti. Ar fiziskām aktivitātēm, uztura bagātinātājiem, vitamīniem, ēdienu un ēteriskajām eļļām Iveta to katru reizi cēla no jauna: "To, kādā līdzsvarā es esmu ar sevi, man palīdz saprast nostāšanās uz galvas. Es vingroju katru rītu, un viens no vingrojumiem ir nostāšanās uz galvas."

Mīlēt sevi un dzīvot šodienai – to vēzis Ivetai ir iemācījis: "Tā dzīvošana šodienai tik labi atnāca ar katru soli, ar mazu darbiņu. Ieplānot, ko es varu izdarīt, un darīt to vislabākajā veidā un ar vislielāko prieku." Ja Iveta kaut ko nolemj, viņa netērē laiku, bet dara – ne rīt vai parīt, bet šodien, tagad, uzreiz.

Iveta arī ir iemācījusies pieņemt palīdzību, kad viņai to piedāvā. Līdzcilvēki ir snieguši viņai iespēju iziet rehabilitāciju, veikt veselībai nozīmīgas pārbaudes, vienlaikus piepildot bērnības sapni aizbraukt uz Baikālu. Tā būs viņas rehabilitācija: "Es zinu, ka man nevajag Eiropas rehabilitācijas klīnikas piedāvātās programmas. Tas nav īsti tas, ko man vajag. Man vajag vienkārši tikt tur – uz Baikālu."

Un Iveta turp dosies, un Iveta būs vesela, un Iveta dzīvos vismaz līdz 89 gadu vecumam…