<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@katerinapavlickova">Katerina Pavlickova</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Tas šķiet tik pašsaprotami – ja daudz slimo, tev ir slikta imunitāte, ja maz – laba. Lai gan ierasts, ka jārūpējas par tās stiprināšanu, ir situācijas, kad tas var būt nevēlami. Izrādās, imūnsistēma ir daudz sarežģītāks mehānisms, kas mēdz "apjukt" un rīkoties negaidīti. Konsultējusi Imunoloģijas klīnikas un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Klīniskās imunoloģijas centra imunoloģe Natālija Gerula.

1. mīts: lai nesaslimtu, nepieciešama stipra imunitāte.

Ir pierasts domāt – lai mēs tiktu pasargāti no saslimšanām, nepieciešama stipra imunitāte. Turklāt – jo stiprāka, jo labāk. Tomēr tā gluži nav. Imunitāte ir organisma spēja pretoties dažādām slimībām, infekcijām, vīrusiem un mikrobiem, kas atrodas mums visapkārt. Tā veidojas no šūnām, audiem, molekulām. Lai imunitāte spētu aizsargāt organismu no iepriekš minētajiem apdraudējumiem, tā nedrīkst būt ne pavājināta, ne arī pārāk aktīva. Par labu var uzskatīt sabalansētu imunitāti, kas darbojas kā organisma iekšējās vides kontrolieris un spēj noteikt, kas organismam ir labvēlīgs, kas – kaitīgs. Piemēram, ja organismā ir iekaisums, sabalansēta imunitāte atbilstoši reaģē un pēc noteikta darbības principa noved iekaisuma procesu organismā līdz galam, iznīcinot "svešiniekus". Ja imunitāte ir pazemināta, organismam ir grūtības cīnīties ar iekaisuma radītiem procesiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!