Viltīgā imunitāte. Atspēkojam 7 populārākos pieņēmumus

Ir pierasts domāt – lai mēs tiktu pasargāti no saslimšanām, nepieciešama stipra imunitāte. Turklāt – jo stiprāka, jo labāk. Tomēr tā gluži nav. Imunitāte ir organisma spēja pretoties dažādām slimībām, infekcijām, vīrusiem un mikrobiem, kas atrodas mums visapkārt. Tā veidojas no šūnām, audiem, molekulām. Lai imunitāte spētu aizsargāt organismu no iepriekš minētajiem apdraudējumiem, tā nedrīkst būt ne pavājināta, ne arī pārāk aktīva. Par labu var uzskatīt sabalansētu imunitāti, kas darbojas kā organisma iekšējās vides kontrolieris un spēj noteikt, kas organismam ir labvēlīgs, kas – kaitīgs. Piemēram, ja organismā ir iekaisums, sabalansēta imunitāte atbilstoši reaģē un pēc noteikta darbības principa noved iekaisuma procesu organismā līdz galam, iznīcinot "svešiniekus". Ja imunitāte ir pazemināta, organismam ir grūtības cīnīties ar iekaisuma radītiem procesiem.

Jāņem vērā, ka imūnsistēmas uzdevums ir arī autoimunitātes regulācija, respektīvi, tai jārūpējas, lai organisms, reaģējot "neadekvāti" uz "svešiniekiem", nesāktu rīkoties hiperaktīvi, tā radot bojājumus pats sev. Rezultātā rodas tā sauktās autoimūnās saslimšanas, piemēram, reimatoīdais artrīts, 1. tipa cukura diabēts, psoriāze, izkaisītā skleroze, Šegrēna sindroms un citas.

Katram no mums ir iedzimtā imunitāte, ko mantojam no vecākiem, un dzīves laikā iegūtā, kas dalās divās grupās – dabīgi iegūta imunitāte (rodas pārslimojot dažādas infekciju slimības, līdz ar to organismā veidojas antivielas) un mākslīgi iegūta (to nodrošina vakcīnas).

Nav iespējams mainīt ģenētiku, bet dzīves laikā iespējams mainīt un ietekmēt fizioloģiskas reakcijas, kas saistītas ar imunitāti. Tas svarīgi jau kopš agras bērnības. Pirmajā gadā mazulis piecus līdz sešus mēnešus dzīvo ar mammas imunitāti, viņa asinīs plūst antivielas, kuras mazais saņēmis no mammas.

Pamazām šī sistēma sabrūk un sāk veidoties viņa individuālā imūnreakcija. Neapstrīdama ir mātes piena pozitīvā ietekme uz bērna imūnsistēmas attīstību. Tomēr ne mazāk svarīga loma ir emocionālajai videi, kurā bērniņš uzturas. Ja tajā valda miers un mīlestība, tas noteikti pozitīvi ietekmēs imūnsistēmas veidošanos. Kā zināms, arī pieaugušam cilvēkam viens no imunitāti pazeminošiem faktoriem ir stress, it īpaši bīstami, ja tas ir ilgstošs. Varētu teikt, ka mierīga un mīlestības pilna atmosfēra bērna imunitātei ir vairāk vajadzīga nekā spodri izberzta grīda.

Cilvēka dzīves laikā ir vairāki posmi, kad imunitāte piedzīvo pārmaiņas. Tas noteikti ir dzīves pirmais gads, vēlāk – sešu, septiņu gadu vecums, kad bērniem mainās asins formula. Tālāk pubertāte, kas var būt no 10 līdz 14 gadiem. Sievietēm svarīgs posms imūnsistēmai ir grūtniecība un bērniņa laišana pasaulē. Tas, kā norit grūtniecība un dzemdības, lielā mērā raksturo sievietes imūnsistēmas darbību. Nākamais posms, kad imūnsistēma piedzīvo pārmaiņas, sievietēm ir menopauze, vīriešiem – andropauze. Šajos posmos organismā notiek gan endokrīnās, gan metabolās sistēmas izmaiņas, kas ir saistītas ar imunitātes darbību.

Imūndeficīts ir stāvoklis, kad klīniski un laboratoriski ir apstiprināta imūnsistēmas nepietiekamība jeb deficīts. Ir sastopams gan iedzimts, gan dzīves laikā iegūts imūndeficīts. Iedzimtās saslimšanas, kas ir krietni retāk sastopamas nekā iegūtās, ir ģenētiski noteiktas. Tām raksturīgas biežas un smagas bakteriālās sēnīšu infekcijas, nosliece uz autoimūnām saslimšanām, arī ļaundabīgiem audzējiem. Agrāk ģenētiskā saistība netika noteikta, tagad līdz ar medicīnisko tehnoloģiju attīstību tās nosaka un tāpēc konstatē biežāk.

Dzīves laikā dažādu faktoru veidoti imūndeficīti ir sastopami krietni biežāk. Galvenie iemesli šādai imunitātes nepietiekamībai var būt vīrusa infekcija HIV, nepietiekams uzturs, alerģijas, vitamīnu trūkums, pārslimotas smagas slimības, it īpaši bakteriālas infekcijas vai onkoloģiskas saslimšanas, atsevišķu medikamentu lietošana.

Tomēr dažkārt imūndeficīta gadījumā paša spēkiem galā nevar tikt un jāmeklē imunologa palīdzība, lai uzlabotu imūnsistēmas darbību. Pie imunologa vēlams griezties, ja bijušas vairāk nekā četras bakteriālās infekcijas, piemēram, angīnas, meningīti, pneimonijas, deguna blakusdobumu iekaisumu epizodes gadā. Biežas herpes jeb aukstumpumpas, izsitumi un nedzīstošas brūces var liecināt, ka nepieciešams pārbaudīt imunitātes darbību. Par imūndeficītu var liecināt arī terapijas neefektivitāte, ārstējot infekcijas slimību, piemēram, lietojot medikamentus, tie neiedarbojas. Imūndeficīts var izpausties arī kā liela apjoma ādas bojājumi, furunkuli; cilvēks tiek ārstēts, bet terapija nav veiksmīga.

Dažkārt par imunitātes nepietiekamību var liecināt antivielu neizstrādāšanās pēc vakcinācijas. Piemēram, mazs bērns ir vakcinēts pret konkrētu slimību, bet viņš tomēr ir saslimis. Tātad organisms nespēj veidot nepieciešamās imūnreakcijas uz vakcīnu.

Lai konstatētu imūnsistēmas izmaiņas un izvērtētu, vai nepieciešama īpaša ārstēšana, tiek nozīmētas specifiskas asins analīzes. Pēc trim dienām rezultāti jau ir zināmi. Iespējams veikt arī lokālas imunitātes izmaiņas, piemēram, otorinolaringologs vai ginekologs, ņemot uzsējumus, lai pārbaudītu, vai florā ir kādi patoloģiski defekti.

Jāsaprot, ka vitamīni neārstē imunitātes disfunkcijas, ja tai ir novirzes no normas. Vitamīni un minerālvielas kalpo kā bioloģiski katalizatori imūnsistēmas stiprināšanai un palīdz uzturēt antioksidantu līmeni, kas nodrošina organisma izturību pret infekcijām.

Zinātniski pierādīts, ka svarīgs imūnsistēmas funkciju stiprināšanai ir C vitamīns, kas nodrošina organisma aizsardzībai nepieciešamā interferona izstrādi. B vitamīns palīdz regulēt imūnsistēmas funkcijas stresa gadījumā, bet D vitamīns optimizē imūnsistēmas funkcijas, lai tās varētu cīnīties pret infekcijām, veicinot interferona veidošanos un limfocītu aktivitāti. Arī citiem vitamīniem ir nozīmīga loma imunitātes stiprināšanā.

Aptiekās ir plašs dažādu vitamīnu kompleksu piedāvājums. Tomēr 80% vitamīnu mums vajadzētu uzņemt ar sabalansētu uzturu, it īpaši mūsu reģionā, kur iespējams izmantot uzturā daudz veselīgu vietējo produktu. Aptiekā nopērkamos papildvitamīnus profilaktiskos nolūkos nevajag lietot visu gadu, turklāt dažādu veidu un sastāvu kombinācijās. Speciālisti veseliem cilvēkiem iesaka papildu vitamīnus uzņemt 4–6 nedēļu kursu veidā ne vairāk kā divas reizes gadā. Ja ir konstatēts imūndeficīts, vitamīni jālieto ārstnieciskos nolūkos, tad devas būs lielākas, bet tās var nozīmēt tikai ārsts.

Nereti gribam domāt, ka viss, kas nācis no dabas, ir veselībai labvēlīgs, un nespēj nekādu kaitējumu nodarīt. Arī imunitātes stiprināšanai mēdzam izvēlēties dažādas zāļu tējas un ekstraktus. Tomēr svarīgi apzināties, ka arī šie līdzekļi spēj būt ļoti iedarbīgi, un dažkārt vēlamā pozitīvā rezultāta vietā varam iegūt pretējo.

Galvenais arguments, kāpēc imunologi aicina izturēties piesardzīgi un apdomīgi pret dažādu dabas vielu preparātiem imunitātes stiprināšanai, ir zinātniski pierādīto pētījumu trūkums.
Ļoti bieži imunitātes stiprināšanai tiek lietoti un ieteikti preparāti ar ehināciju, kas ir lielisks līdzeklis imunitātes stiprināšanā. Šis gan ir augs, kura ietekme uz imunitāti zinātniski pierādīta jau sen. Tomēr ehinācijas preparāti imunitātei nav labvēlīgi visiem. Piemēram, cilvēkiem ar autoimūnām saslimšanām, kuriem imunitāte darbojas ļoti aktīvi, var rasties problēmas, jo tā var tikt lieki stimulēta. Turklāt, ja šie cilvēki saņem kādu ārstniecisko terapiju autoimūnās slimības ārstēšanai, tā var kļūt neiedarbīga. Šādā gadījumā ehinācijas preparātus var lietot tikai neilgā periodā, bet noteikti jākonsultējas ar ārstu.

Vakcinācija nodrošina tā saukto aktīvo mākslīgi iegūto imunitāti. Vakcinācijas vēsture stiepjas vairāku simtu gadu senā vēsturē, kad tika novērots, ka ir dažas infekcijas, ar kurām cilvēks reiz izslimojis, otrreiz vairs nesaslimst. Domājot ne tikai par cilvēka aizsardzību no šādām saslimšanām, bet arī par kolektīvo imunitāti, tika radītas vakcīnas pret aizvien jaunām infekciju slimībām. Tieši kolektīvās imunitātes pasliktināšanās ir iemesls, kas uztrauc mediķus, jo pēdējā laikā aizvien biežāk nākas sastapties ar gadījumiem, kad ne tikai pieauguši cilvēki izvēlas nevakcinēties, bet atsakās vakcinēt arī bērnus. Viens no šādas rīcības galvenajiem iemesliem – vakcīnas patiesībā grauj imunitāti. Tomēr tā nav. Jā, uz imunitāti jebkura vakcīna iedarbojas kā neliela infekcija, bet nesalīdzināmi nekaitīgāk nekā saslimšana ar pašu infekciju. Lai nenodarītu pāri imunitātei, speciālisti uzsver, ka vakcināciju svarīgi veikt, kad cilvēks ir vesels, bet neveikt, ja ir kādas saaukstēšanās vai citu slimību pazīmes. Šādā gadījumā organisms patiešām var sajaukt, ar ko viņam vajag cīnīties un ar ko ne.

Vēl svarīgi atcerēties, ka vakcinēties nepieciešams savlaicīgi, jo, lai organismā izveidotos antivielas pret konkrēto infekciju, nepieciešams zināms laiks – tas atkarībā no slimības var būt no desmit dienām līdz pat sešām nedēļām. Piemēram, ja cilvēks, kurš vakcinējies pret gripu, bet viņam vēl nav izstrādājušās antivielas, atradīsies telpā, kur ir vīrusa nēsātājs, vakcīna viņu nepasargās no saslimšanas. Tāpat ir zināms, ka pat vairākas dienas pēc vakcinācijas pret ērču encefalītu, kamēr nav izstrādājušas antivielas, ir iespējams saslimt.

Arī tiem, kuri gatavojas doties uz eksotiskām zemēm, svarīgi vakcinēties laikus, lai organismā paspētu izstrādāties nepieciešamās antivielas.

Esam pieraduši, ka nopērkami dažādi līdzekļi un uztura bagātinātāji imunitātes stiprināšanai. Tomēr imunitāte ir ļoti sarežģīta sistēma, to var salīdzināt ar zirnekļa tīklu. Imūnsistēma darbojas pēc līdzsvara principa. Tāpēc, izvēloties kādu no imunitāti stiprinošiem līdzekļiem, jāzina, ko tieši stimulēt. Dažkārt tas var būt nevēlami, tāpēc padoms jālūdz speciālistam.