Klausīties un neticēt nevienam vārdam. Kādēļ es neatzīstu, ka esmu gana laba

Cilvēki bieži vien saprot, ka ļoti daudzu grūtību sakne viņu dzīvē ir zems pašvērtējums. Taču ko īsti nozīmē pašvērtējums un kā to atpazīt? Pašvērtējumu raksturo noturīgi, pieredzes gaitā veidojušies secinājumi par sevi: es esmu labs, mani mīl un pieņem vai es neesmu vērtīgs, mani nevar mīlēt, ar mani kaut kas nav kārtībā.

Mums bieži šķiet, ka zemu pašvērtējumu var pamanīt jau pa gabalu. Un dažkārt tā tiešām ir. Ja neticu, ka esmu gana laba, tad, iespējams, būšu kautrīgāka komunikācijā, pieticīga savās izvēlēs, varbūt pat nolaidīga pret savu izskatu – citi pamanīs, ka augstās domās par sevi es neesmu.

Paradoksāli, taču bieži vien tieši cilvēki, kuri ārēji izskatās pēc vislielākajiem veiksminiekiem, patiesībā dzīvo ar dziļām negatīvām pārliecībām paši par sevi. Kā tas ir iespējams?

Mūsu pārliecībām par to, kas un kādi mēs esam, parasti pamati tiek likti bērnībā. Līdzās zināšanām par pasauli un skolas mācību priekšmetiem, mēs mācāmies arī vērtēt sevi. Viedokli par sevi mēs veidojam, balstoties tajā, kā pret mums izturas apkārtējie, ko viņi saka par mums, kādus notikumus piedzīvojam. Ļoti viegli iedomāties, ka, saskaroties ar noraidījumu, vienaldzību vai pat vardarbību no vecākiem vai citiem tuviniekiem, bērns sāk ticēt, ka pret mani tā laikam izturas, jo esmu to pelnījis – esmu slikts, sabojāts, muļķis… Ja kam tādam noticam, tad arī pret sevi sākam izturēties tā, it kā tā būtu taisnība. Taču mūsu pieredzei nemaz arī nav jābūt tik dramatiskai, lai veidotos negatīvas pārliecības par sevi.

Pilnīgi pietiek ar to, ka vecāki, visdrīzāk labu gribēdami, sniedz mums pozitīvu uzmanību tikai tad, kad izturamies noteiktā veidā. Piemēram, saņemam uzslavu, ja mums ir vislabākā atzīme klasē, bet citādi jautājumu: "Un kāpēc Jānim ir 9, bet tev nav?" Vai arī vecāki ignorē vai soda, ja atļaujamies izrādīt negatīvas emocijas – dusmas, bēdas, uztraukumu. Ko no šādas pieredzes mēs iemācāmies? Es esmu labs, mani pieņem tikai tad, ja izdaru visu nevainojami, ja esmu labākais, ja smuki izskatos, ja neraudu, ja nedusmojos, ja neiebilstu…

Tā pieaugot, mēs secinām, ka, ja gribu saņemt mīlestību un atzinību no citiem, man tā jānopelna. Mēs izveidojam paši sev noteikumus, kuriem stingri ticam. Piemēram, ja nestrādāšu virsstundas, tad nespēšu tikt galā, un citi pamanīs, ka patiesībā neko nejēdzu. Ja nepaveikšu kādu darbu nevainojami, tad būšu izgāzusies. Varbūt pat, ja gribu kādam patikt, man vienmēr jābūt formā.

Saskaņā ar šiem noteikumiem arī veidojam savu dzīvi. Mēs smagi strādājam, lai sasniegtu paši sev izvirzītos noteikumus, un, lielākoties, mums tas arī izdodas. Izglītība, karjera, vīrs, bērni,… viens mērķis pēc otra, taču, neskatoties uz to, cik daudz ko esam paveikušas, bieži vien cerētais apmierinājums mēdz būt stipri vien īslaicīgs, un tad atkal vajag vēl un vēl, un vēl … Kādēļ ambiciozo mērķu realizēšana nepadara mūs laimīgas? Jo mūsu sākotnējie pieņēmumi ir ačgārni.

Mēs ticam, ka mīlestību un pieņemšanu varam nopelnīt, un ieguldām milzu pūles, lai to paveiktu. Bet tas ir tā, it kā mēs piedalītos sacensībās, kur finiša līnija nemitīgi attālinās no mums, neatkarīgi, cik ilgi un ātri mēs skrienam. Jau pēc definīcijas pieņemšanas sajūta nozīmē, ka mūs pieņem tādus, kādi mēs esam. Ja mums jādara kaut kas, lai nopelnītu pieņemšanu, mēs vairs nekādi nevaram sajusties patiesi pieņemti.

Vai vispār ir iespējams to mainīt? Ja pārliecības par sevi esam veidojuši, izdarot secinājumus par savu pieredzi, tad teorētiski, iegūstot citu pieredzi, varam iemācīties arī citādāk skatīties paši uz sevi. Jāatzīst gan, ka lielākoties tas nenākas viegli, jo mainīt to, kam ticam par sevi, ir līdzīgi, kā noticēt, ka 3+3=7 nevis 6, ja par to esam bijušas pārliecinātas visu dzīvi.