Pēteris Apinis: laiks pārstāt 'laistīties' ar asinīm  (1)

"Pats esmu daudzus gadus asinis nodevis, būdams pārliecināts par šo misiju. Šobrīd es aicinu visus – Veselības ministriju, Asinsdonoru centru, kolēģus un pacientus – aizdomāties. Pienācis laiks ievērojami samazināt asins preparātu transfūziju Latvijā, es teiktu – par divām trešdaļām. Laiks pāriet tikai uz donoriem–vīriešiem, galvenokārt pārbaudītiem, profesionāliem donoriem," pārliecināts Apinis.

Asins pārliešanu uzsāka 19. gadsimta sākumā, un pēc tam šī procedūra ir kļuvusi ļoti populāra. Apinis skaidro, ka Korejas kara laikā Amerikas karavīriem asinis pārlēja ne tikai dzīvību glābšanai, bet arī organisma spēcināšanai. Pēc tam vairāk nekā piektā daļa karavīru bija inficēti ar kādu no hepatīta veidiem. "Asins pārliešanas bums pasaulē turpinājās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad asinis tika pārlietas sepses, pneimonijas, tuberkulozes, plašu infekciju gadījumā. Arī šodien vismaz 2/3 asins pārliešanu notiek situācijā, kad reālu nāves draudu no asins vai tā daļu trūkuma nav."

"C hepatīta vīruss identificēts tikai 1980. gadā, bet 1990. gadā atzīts par slimības izraisītāju. Līdz tam slimība tika saukta par "ne A, ne B hepatītu". C hepatīta vīruss ir viens no mazākajiem un vienkāršākajiem vīrusiem – viens antigēns, viens RNS, kas gandrīz pilnībā izslēdz iespēju jebkad izstrādāt vakcīnu pret C hepatītu. Un vēl – C hepatīta vīrusu grūti kultivēt ārpus organisma, tāpēc visa pētniecība ir ļoti dārga, ļoti dārga ir jaunu zāļu izstrāde un ļoti dārga ir arī ārstēšana," skaidro Apinis

Vidēji gadā Latvijā diagnosticē aptuveni 1300 jaunu slimības gadījumu, bet vidēji gadā no šīs slimības ārstējas 870 slimnieku. Ļoti agrā inficēšanās stadijā asinīs to nevar konstatēt, un vienmēr būs gadījumi, kad donors būs tikko kā inficējies un modernākā diagnostika nevarēs noteikt vīrusa klātbūtni. Bet asins šūnās vīruss būs, un pārlietās asinis pārnesīs arī slimību.

"Tomēr es vēlreiz vēlos norādīt – bažas nav par tikai C hepatīta vīrusu, bet arī par tiem 300 vīrusiem, ko mēs nediagnosticējam," uzsver ārsts.

Pēdējo 30–40 gadu laikā uzskati par asins produktu pārliešanas efektivitāti, tās indikācijām un bīstamību ir radikāli mainījušies. Pasaulē ik gadu pārlej aptuveni 85 miljonus eritrocītu masas, diemžēl transfūzija lielākoties notiek, pamatojoties uz neskaidriem, izplūdušiem pieņēmumiem un tradīcijām, emocijām un ticību. Padomju Savienības medicīna bija būvēta uz kara medicīnas pamatiem, un asins transfūzija bija neatņemama kara medicīnas sastāvdaļa. Arī mūsdienu Latvijā asins transfūziju efektivitāti un nepieciešamību apšauba reti.

No asins pārliešanas mirst visā pasaulē, daudz un bieži. Parasti nāvi noraksta uz pamatslimību. Visbiežākais nāves cēlonis no asins pārliešanas ir TRALI sindroms (transfūzijas plaušu bojājums, kritiski smagiem slimniekiem pēc asins transfūzijas TRALI sindroms vērojams līdz 15 procentos gadījumu) vai TACO sindroms (ar transfūziju saistīta asinsrites pārslodze).

Nesaderības ne-AB0 sistēmā, kas rada novēlotās transfūziju reakcijas, sastopamas daudz biežāk. Tās izpaužas ar drudzi, anēmiju, mērenu dzelti. Šo klīnisko izpausmju parādīšanās laiks ir vēlāks – līdz pat vairākām nedēļām. Savukārt biežākā komplikācija asins produktu pārliešanai ir alerģiskas reakcijas, kas var rasties pēc jebkura asins komponenta pārliešanas un sākas visai ātri.

"Gluži tāpat kā profesionāla armija ir daudzkārt efektīvāka par obligāto iesaukumu kā lielgabalu gaļu, profesionāli donori ir daudzkārt efektīvāki par nejaušiem donoriem. Autobuss, kas braukā, vākdams asinis, ir biznesa projekts, kas nodara vairāk ļauna, nekā laba. Un vēl – būtu mērķtiecīgi par donoriem izmantot tikai vīriešus," pārliecināts Apinis. Viņš skaidro, ka tad, ja par donoriem kļūtu tikai vīrieši un neviena atkārtoti dzemdējusi sieviete, ievērojami samazinātos iepriekš minētā TRALI sindroma risks.

"Tomēr tieši traģiskais gadījums Asinsdonoru centrā ir galvenais iemesls ārstiem un pacientiem ļoti rūpīgi pārdomāt – vai tiešām konkrētam cilvēkam ir nepieciešamas svešas šūnas ar svešiem vīrusiem. Medicīna ir ne tikai zinātne, bet arī pieredze, māksla, prasmes. Mēs mēdzam uzticēties savām vecajām prasmēm un zināšanām. Taču laiki iet, visiem ir iespēja mainīt savus dogmām līdzīgos uzskatus," piebilst ārsts.