Uztraukumam nav pamata. Speciālisti atspēko mītus par Norvēģijas lašu kaitīgumu  (3)

Periodiski uzvirmo skandāli par zivju audzētavu lašu kaitīgumu: ne tā baroti, ne tā turēti un slimo, tāpēc saķīmiķoti ar antibiotikām, bet, lai ātrāk augtu, barībai pievienoti dažādi stimulatori. Scenārijs viens un tas pats – no vienas puses, ir kāds dokumentālists vai žurnālists, kurš kaut ko ir atklājis un nofilmējis ar slēpto kameru, vai zinātnieks Amerikā izpētījis lašu sastāvu, bet, no otras puses, ir Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), kas apgalvo, ka viss kārtībā.

Neziņa un informācijas trūkums rada patērētājā bailes un satraukumu. Tāpēc devāmies pie speciālistiem, lai noskaidrotu, kā lasi audzē nebrīvē, ar ko baro, kā ārstē un kas iespaido galaproduktu patērētāja šķīvī.

Atlantijas lašu audzēšanu var iedalīt vairākos posmos. Zinātniskā institūta "BIOR" Akvakultūras pētniecības un izglītības centra vadītājs Mārcis Ziņģis skaidro, ka pirmais no tiem norit saldūdenī maksimāli labos apstākļos. Zivju mātītes izslauc un ar tēviņu pieņiem apaugļo ikrus, ko ievieto inkubācijas tvertnēs. Kad izšķīlušies kāpuri, tos vispirms vienu vai pusotru mēnesi audzē nelielos baseinos, līdz tie attīstījušies par laša mazuļiem. Tad pārvieto uz lielākām saldūdens tvertnēm vai sprostiem ezerā, kur tie dzīvo vairāk nekā gadu. Tikai pēc tam jaunos lašus jeb smoltus pārvieto uz jūrā izveidotiem peldošiem sprostiem, kur tie aptuveni divu gadu laikā sasniedz pārdošanai piemērotu izmēru – vidēji ir 2–5 kg smagi.

Laši aug norobežotā, peldošā konstrukcijā ar tīklu (sprostā), kur notiek pastāvīga ūdens apmaiņa. Sadarbībā ar biologiem un pētniekiem šo teritoriju vietu un daudzumu katra valsts ierobežo, atvēlot tikai noteiktus reģionus.

– Protams, šādā lielražošanā pāri paliek ne tikai neapēstā lašu barība, bet arī visi vielmaiņas galaprodukti, un tie nonāk jūrā. Izšķīdušās daļiņas aiznes ūdens, bet cietās izgulsnējas audzēšanas vietās, kas lokāli pasliktina vidi, – atzīst Mārcis Ziņģis. Zem sprostiem tiek ņemti un analizēti augsnes nogulšņu paraugi un pēc vajadzības tiek pieņemti ierobežojumi, ja rezultāti pārsniedz normu. Ražotājam tiek izsniegta licence, kurā noteikti maksimālie apjomi, cik tonnu lašu drīkst audzēt konkrētajā reģionā. Tas var būt tūkstotis un vairāk tonnu.

Sprostos audzētiem lašiem katru dienu galdā pasniedz rūpnieciski sagatavotu granulēto barību. Pamatā ir zivju milti – tauku un proteīnu izejmateriāls. Zivju miltiem pasaulē arvien pieaug cena, tāpēc ražotāji mēģina rast alternatīvas, proti, lētākas izejvielas. Daļu proteīna aizstāj ar augu izcelsmes barības vielām, piemēram, soju, kas ir viena no vairāk audzētajām un ģenētiski modificētajām kultūrām pasaulē, kā arī ar rapsi un graudaugiem. Pētījumi liecina, ka pāriet tikai uz augu proteīnu nav vēlams, jo lasis ir plēsējs un barībā jābūt zivīm, turklāt barībā jānodrošina vairāk par 40%proteīna, bet no augiem iegūt tik augstu saturu ir tehnoloģiski grūti un dārgi (augu valsts spēj sniegt aptuveni 15–20% proteīna).

Zivju miltus savukārt ražo no kautproduktu atliekvielām – galvām un iekšējiem orgāniem, kā arī mazvērtīgajām zivīm, kas izmēru un citu iemeslu dēļ nav realizētas tirgū. Papildus pievieno eļļu, vitamīnus, minerālsāļus un pēc nepieciešamības zivju audzēšanas beigu posmā – sarkanu, taukos šķīstošu pigmentu astaksantīnu.

Galaprodukciju būtiski var ietekmēt lašu lielražotāju cīņā ar slimībām izmantotie dezinfekcijas līdzekļi un medikamenti. Eiropas mērogā tiek kontrolētas gan devas, gan izmantošana. Pēc preparāta lietošanas ir noteikts gaidīšanas laiks, līdz zivis atļauts laist pārtikas apritē. Ja tas tiek ievērots, uztraukumam nav pamata. Zāļu atliekvielas kontrolē PVD.

Zivju blīvums sprostā veicina gan infekciju, gan parazitāro slimību attīstību. Intensīvas audzēšanas apstākļos zivju labturības apstākļi vistiešāk ietekmē imunitāti. Vēl zivju veselību var iespaidot šķirošana, nozveja, pārvietošana, jo tas ir papildu stress.

Kā atzīst PVD Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākais eksperts Andris Vaiders, zvejas produktiem, kas nonāk Latvijas tirgū, tiek veikta laboratoriskā kontrole. "Dienests pārbauda gan smago metālu, gan dioksīna, gan antibiotiku atliekvielu klātbūtni. Vēlos uzsvērt, ka Norvēģijā audzētos lašos nav pārsniegtas maksimāli pieļaujamās normas. Vēl vairāk, šādi pārkāpumi nav konstatēti nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī pēdējo desmit gadu laikā. Apgalvojumi par Norvēģijā audzētu lašu kaitīgumu ir nepamatoti."

PVD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja Ilze Meistere stāsta, ka, reaģējot uz sabiedrībā valdošo uztraukumu, dienests uz "BIOR" laboratoriju izmeklēšanai nosūtīja Norvēģijas laša paraugu, lai pārbaudītu antibiotiku, pretparazītu zāļu, dzīvsudraba, hlororganisko pesticīdu, kadmija, nitrofurānu (pretmikrobu līdzekļu), svina, no dioksīniem atšķirīgo polihlorbifenilu klātbūtni. Jau ir saņemta atbilde, ka visi rādītāji (izņemot dioksīnu, jo tā pārbaudei nepieciešams ilgāks laiks) ir zem noteikšanas robežas, tas nozīmē – konkrētā viela nav atrasta.

"Viens šāds izmeklējums valstij izmaksā vairāk nekā pusotra tūkstoša eiro, tāpēc PVD, sastādot paraugu plānu, izvērtē riskus. Pēdējo desmit gadu laikā nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī attiecīgie dienesti, kas veic laboratoriskos izmeklējumus, nav ziņojuši par pārkāpumiem attiecībā uz Norvēģijas lašiem, tāpēc PVD galvenokārt ir koncentrējies, piemēram, uz dioksīna, benzopirēna noteikšanu zvejas produktos," skaidro Ilze Meistere.

Diemžēl Norvēģijas laši PVD atsevišķā uzskaitē neparādās. Ir kopējais zvejas produktu paraugu skaits, starp kuriem ir arī Norvēģijas laši. Katru gadu izmeklē vidēji 100 zvejas produktu paraugu. Kā var redzēt tabulā par PVD lašu izmeklējumiem, atrasto vielu daudzums ir 5–10 reizes mazāks par Eiropā Savienībā noteiktajām normām.

Publiskajā telpā periodiski izskan atsevišķu preses un interneta izdevumu vai dabas aizsardzības organizāciju aicinājumi nelietot uzturā lašus, jo tie esot kaitīgi un pat indīgi. Izpētot šo informāciju kopā ar speciālistu, izrādās kā latviešu sakāmvārdā – velns nebūt nav tik melns, kā viņu mālē.

Tiek veikta selekcija un ģenētiskās modifikācijas, tāpēc zivj­audzētavu laši būtiski atšķiras no tiem, kas dzīvo brīvībā.

Kā skaidro Mārcis Ziņģis, atkarībā no mērķa lašus patiešām selekcionē. Visvienkāršākā atlases metode – izvēlas lielākos, ātrāk augošos īpatņus. Kā senāko paņēmienu var minēt triploīdu izmantošanu, proti, zivis, kas nenobriest, ir viena dzimuma. Atsevišķos gadījumos tas ir izdevīgāk, tāpēc iegādājas vai paši audzē šādas zivis. Tās nevar izmantot pēcnācēju iegūšanai, bet gaļas iznākums ir lielāks.

"Neesmu dzirdējis, ka lašu audzēšanā patiešām izmantotu ģenētiski modificētas sugas," saka speciālists.

Lašu barību ražo no izkaltētiem un samaltiem mazajiem jūras iemītniekiem, kuri jūras un okeāna piesārņojuma dēļ satur daudz toksisku vielu, kas pēc tam uzkrājas zivs organismā.

Pamatā ir zivju milti, nevis jūras iemītnieki. "Protams, jūras piesārņojuma dēļ zivju miltos nonāk toksiskas vielas. Zivju miltos, kas ir koncentrēts tauku un proteīnu galaprodukts, šo kaitīgo vielu koncentrācija ir augstāka, jo, piemēram, dioksīns visvairāk uzkrājas tieši tauk­audos," skaidro speciālists. Baltijas jūras zivīm visaktuālākais ir tieši dioksīns. Pastāv metodes, kā attīrīt zivju miltus no dioksīna, bet tās ir papildu, bieži vien ļoti augstas izmaksas. Ir noteikti normatīvi, cik daudz šo kaitīgo vielu drīkst būt zivju barībā, un to kontrolē PVD. Netiek pieļauts šādu dioksīna koncentrātu izbarot zivīm.

"Zivju barības ražošanā ir sarežģīts uzraudzības un kontroles process – rūpnīcai no katras partijas jāsaglabā paraugi, jāveic obligātās analīzes, piedevām kontrolējošās instances izlases kārtībā veic papildu pārbaudes. Ja atklājas, ka ir pārsniegtas normas, barību izņem no aprites, veic pārbaudi zivīm. Dažkārt zivis, kas ēdušas šādu barību, tiek utilizētas," komentē "BIOR" pētnieks.

Zivju barībai pievieno speciālas ķīmiski sintezētas krāsvielas, lai to fileja būtu spilgti oranža.

Jā, tā ir taisnība. Viena no barības piedevām, kas mazliet iekrāso zivs gaļu, ir karotīns jeb A vitamīns, kas nepieciešams zivju pilnvērtīgai attīstībai. Otra piedeva – astaksantīns – dod spilgti oranžu krāsu. Dabiskajā vidē daudz šīs vielas ir vēžveidīgajos, jo īpaši mazajās garnelēs. Ja mākslīgajā audzēšanas procesā neizmantotu astaksantīnu, laša krāsa būtu bāli pelēcīga. Tāda tā ir Baltijas jūrā augušiem Atlantijas lašiem, strauta forelēm. Jāteic, ka laša spilgtā krāsa ir patērētāju untums, ko ražotājs cenšas apmierināt. Piemēram, Čehijā un Slovēnijā pieprasa lašus to dabiskā krāsā. "No astaksantīna nav jābaidās, tā nav mākslīgi sintezēta krāsviela, bet sastāva ziņā analogs dabiskajai vielai," piebilst Mārcis Ziņģis. Barību ar astaksantīnu izmanto lašu nobarošanas beigu posmā.

Zivis tiek turētas lielā šaurībā, tāpēc tās bieži slimo un cieš.

Ir noteiktas zivju turēšanas labturības prasības. "Nereti nākas dzirdēt: šausmas, kādos apstākļos tās zivis tiek turētas! Izņemot atsevišķus negodprātīgus gadījumus, lielākoties zivju labturības ierobežojumi netiek pārkāpti, lai gan, no malas raugoties, tā varētu šķist. Cilvēkam zivju audzēšana reizēm asociējas ar akvāriju, kur lielā platībā brīvi peld piecas zivtiņas. To pašu viņš grib redzēt lielajās zivjaudzētavās. Būdams veterinārārsts un pētnieks, varu apgalvot, ka patiesībā šie labturības normatīvi ir krietni virs normas robežas, proti, prasības varētu būt pat mazliet zemākas, – skaidro speciālists. Vienā sprostā ir daudz zivju, un nezinātājam var pat šķist, ka tur ir tikai zivis un nav nemaz ūdens, bet tā nav. Zivis ir bara dzīvnieki un no tā necieš."

Vērotājs no malas lašu audzēšanas apstākļus varētu uzskatīt par briesmīgiem tāpēc, ka nespēj iedomāties un aprēķināt, cik daudz tonnu zivju tiek audzēts konkrētajā vietā. Lielā audzētavā izmantoto antibiotiku un dezinfekcijas līdzekļu apjoms ir milzīgs. Tas, ka cilvēki, sagatavojot šos līdzekļus, ir uzvilkuši gāzmaskas un aizsargapģērbu, ir tikai pašu aizsardzībai, lai nesaskartos ar ķīmiju. Mārcis Ziņģis skaidro: "Pats esmu veterinārārsts un nenoliedzu, ka medikamenti tiek izmantoti, bet visam ir normas un ierobežojošais periods, kurā zivis pēc medikamentu lietošanas nedrīkst nonākt tirdzniecībā."