Smalkās kaites, ar kurām senāk slimoja 'izredzētie'

Viena no vissenākajām slimībām, kas skārusi augstmaņus, lielākoties kungus, ir podagra. Vēl mūsdienās tā nereti tiek dēvēta par aristokrātisku slimību. Šī kaite bija zināma jau Senajā Grieķijā, un tieši no grieķu valodas arī radies tās nosaukums, kas nozīmē – kāja slazdā. Pirmais podagru pētīja un par to runāja Hipokrats vairāk nekā pirms 2400 gadu. Kāpēc šī kaite bija tik ļoti iecienījusi augstāko aprindu ļaudis? Izrādās, vainīgs bija augstmaņu dzīvesveids, ko, raugoties no mūsdienu viedokļa, nekādi nevarētu saukt par veselīgu. Podagra ir vispārēji vielmaiņas traucējumi, ko izraisa urīnskābes sāļu uzkrāšanās organismā, kas vēlāk nogulsnējas lielākoties locītavās un zemādā, radot ļoti nepatīkamas sāpes. Slimību izraisa galvenokārt mazkustīgs dzīvesveids un uzturs – pārāk daudz tiek ēsta gaļa, dzerts alkohols.

Hipokrats izvirzīja pieņēmumu, ka ar podagru neslimo zēni līdz pubertātes vecumam, bet sievietes šī kaite liek mierā līdz pat menopauzei. Daiļā dzimuma pārstāves slimība patiesi skāra retāk, jo viņas tolaik stipri mazāk nodevās dzeršanas un ēšanas baudām, kaut gan 4. gadsimtā pirms mūsu ēras romiešu filosofs Seneka sūrojās, ka labie laiki ir pagājuši, jo ar podagru sākušas slimot arī sievietes.

Podagra diezgan straujiem soļiem iekaroja valstis un pilsētas, kur zēla bagātība un pārticība, – Romu, Aleksandriju, Konstantinopoli, Atēnas, arī Holandi un Angliju. Viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem, kas veica būtiskus pētījumus par slimības attīstību un izplatību, bija sengrieķu ārsts un ķirurgs Galēns. Viņš visu dzīvi palīdzēja Romas imperatoram Septimijam Sevēram cīnīties ar podagru.

"Indi, dodiet man indi!" ciešot necilvēcīgas galvassāpes, Mihaila Bulgakova darbā "Meistars un Margarita" izdveš Poncijs Pilāts. Viņš, tāpat kā daudzi citi literāru darbu varoņi, cieta no migrēnas. Ļoti bieži literatūrā sastopamas ar migrēnu sirgstošas dāmas, kas parasti ir kaprīzas, dienām nevēlas iznākt no guļamistabām un atvērt biezos aizkarus. Uzskata, ka migrēnu biežāk no mātēm pārmanto meitas nekā dēli. Savulaik aristokrātiskās ģimenes lieliski pārzināja zilo asiņu pēctecību un vecvecvecmāmiņu kaites. Par šīm slimībām runāja, tāpēc atsevišķu mājokļu guļamistabās migrēna bija apmetusies uz pastāvīgu dzīvi – migrēnas lēkmi ik pa laikam varēja piedzīvot kāda no ģimenes sievietēm. Neraugoties uz slimības nopietnību, dažu izlutinātu sieviešu iespaidā, kuras savu uzvedību attaisnoja ar šausmīgām galvassāpēm, migrēnu pēc kāda laika sāka uzskatīt par vienkāršu kaprīzi.

Varētu teikt, ka migrēna ir sena kā pati pasaule, taču pat mūsdienu attīstītajā medicīnā tā nav līdz galam izpētīta. Šī slimība skārusi ne tik daudz materiālā ziņā bagātus, bet gan ar radošu un smalku intelektu apveltītus ļaudis. Pirmās liecības par migrēnu atrodamas rakstos 1200. gadā pirms mūsu ēras, kā arī redzamas vairākus tūkstošus gadu senos galvaskausos. Pastāv versija, ka tajos atrastās trepanācijas jeb galvaskausa urbšanas pēdas ir saistītas ar migrēnas ārstēšanu. Tiesa, šim pieņēmumam gan trūkst pārliecinošu pierādījumu. Nav arī statistikas, cik daudz cilvēku procedūras laikā aizgāja bojā un cik daudz palika dzīvi, tomēr infekcijas risks trepanācijas laikā bija pietiekami augsts un letāls iznākums nebija nekāds brīnums. Iespējams, ka neizturamās sāpes, kas migrēnas laikā ieperinās vienā galvas daļā un rada izjūtu, ka galva kuru katru brīdi pārsprāgs, senos laikos lika domāt, ka migrēnas slimniekā iemiesojies nelabais. Tāpēc galvaskausā tika izurbts caurums, lai nelabais varētu izkļūt no cilvēka ķermeņa... Trepanācija gan akmens laikmetā, gan vēlāk visai plaši tika izmantota arī citu slimību ārstēšanā, piemēram, dažādu garīgu traucējumu gadījumos.

Viduslaikos tika izvirzīta versija, ka migrēnas cēlonis ir ķermeņa šķidrumu līdzsvara zudums. Kaites ārstēšanai izmantoja visdažādākās metodes, sākot no asins nolaišanas un beidzot ar dažādiem maģiskiem rituāliem.

Migrēnas ārstēšanas metodes kļuva humānākas tikai 17. gadsimtā, kad angļu ārsts, anatoms un fiziologs Viljams Hārvijs dažādiem pieņēmumiem par nelabā iemitināšanos cilvēka galvā pretī lika zinātnisku atklājumu, ka cilvēka asinsrite notiek slēgtā asinsvadu sistēmā un galvassāpēm ir ciešs sakars ar šo sistēmu.

Mūsdienās sievietes migrēnas lēkmes piedzīvo divas līdz trīs reizes biežāk nekā vīrieši, taču, palūkojoties vēsturē, atklājas, ka ar galvassāpju vējdzirnavām cīnījušies izcili vīrieši – Frīdrihs Nīče, Zīgmunds Freids, Antons Čehovs, Rihards Vāgners, Pēteris Čaikovskis, Edgars Po un citi. Ir ziņas, ka angļu rakstnieku, pasaulslavenās grāmatas Alise Brīnumzemē autoru Lūisu Kerolu migrēna padarījusi atkarīgu no opija, jo 19. gadsimtā viens no veidiem cīņai ar slimības lēkmēm bija opija uzlējuma dzeršana.

No dāmām ar migrēnu cīnījās Marija Tjūdore, kas bija Anglijas un Īrijas karaliene no 1553. līdz 1558. gadam, kā arī viena no spilgtākajām un apburošākajām 20. gadsimta šovbiznesa zvaigznēm – amerikāņu aktrise un dziedātāja Džūdija Gārlenda, rakstniece Virdžīnija Vulfa un daudzas citas radošas personības.

Viena no senākajām slimībām, kas nodarījusi milzu postu pasaulē, ir tuberkuloze, tautā saukta par diloni. Tā skārusi miljardiem cilvēku un miljoniem atņēmusi dzīvību. Šī slepkavnieciskā kaite negāja secen arī augstdzimušiem ļaudīm, bet intelektuāļu aprindās ieguva īpašu nozīmi.

Slimība bija pazīstama jau Senajā Ēģiptē un Grieķijā. Sākumā uzskatīja, ka tā ir iedzimta, jo saslimstība tika novērota vienas ģimenes locekļiem vairākās paaudzēs. Tuberkulozi pētīja un par to rakstīja arī Hipokrats.

Kulmināciju, kas izpaudās teju epidēmijas veidā, tuberkuloze sasniedza 18. un 19. gadsimtā. Kopumā 19. gadsimta sākumā ar tuberkulozi bija saslimusi trešdaļa Rietumeiropas iedzīvotāju, nešķirojot, kuram sociālajam slānim cilvēki piederēja.

Jau senatnē saistībā ar tuberkulozi izveidojās dažādi mīti, un daļa no tiem bija dzīvi līdz pat 19. gadsimtam, kad vācu mikrobiologs Roberts Kohs izpētīja tuberkulozes baktērijas. Pirms tam šo nežēlīgo slimību apvija vairākas leģendas, un viena no tā vēstīja, ka ar tuberkulozi sirgst... vampīri.

Tuberkuloze ir infekcijas slimība, tāpēc ar to bieži vien saslima tie, kas dzīvoja līdzās slimniekam. Tad nu mēļoja, ka slimnieks saviem tuviniekiem izsūcis asinis un līdz ar dzīvības sulu – arī spēku. Bāla āda, aukstas rokas, sasarkušas acis, kurās jautās nāves atspulgs, – tāds izskatījās tuberkulozes slimnieks. Tiesa, ne visi ticēja vampīru versijai, daži bija pārliecināti, ka sirdzēju nobūrušas raganas, kuras nelaimīgo izmantojušas slotas vietā. Tāpat slimības izcelsmi saistīja ar Dieva zaimošanu.

Tuberkulozes ārstēšanai izmantoja visdažādākās metodes. Viena no izplatītākajām bija metālu un to sakausējumu, pat sēra un arsēna, lietošana. Lika lietā arī dažādu gāzu, piemēram, hlora ozona, skābekļa, inhalācijas. Cīņā ar tuberkulozi par labu atzina arī tautas līdzekļus – īpaši pagatavotus kukaiņus, čūskas, ķirzakas, gliemežus un pat utis. Slimības pēdējā stadijā ļoti populāra bija asiņu nolaišana.

No tuberkulozes miruši daudzi slaveni cilvēki, aiz sevis atstājot lieliskus darbus, kas, iespējams, tapuši tieši nāvējošās slimības klātbūtnes iespaidā. Poļu komponists Frideriks Šopens ar tuberkulozi saslima jau 20 gadu vecumā un mira 39 gados. Gandrīz 20 gadu laikā, būdams slims, viņš radīja izcilus, Rietumu kultūrā augstu novērtētus skaņdarbus. Slimības laikā kopā ar Šopenu bija rakstniece Žorža Sanda – arī tad, kad slimības dēļ komponists pārcēlās uz dzīvi Maljorkā, kur valdīja labvēlīgāks klimats. Iespējams, bez šīs uzticīgās ziedošanās Šopens nebūtu spējis vienlaikus cīnīties ar slimību un radīt lielisku mūziku.

Rokrokā ar tuberkulozi savus izcilākos darbus radīja komponists Kamils Sen-Sanss, kura slimības laikā tapusī Ziemassvētku oratorija skan baznīcās vēl šodien, tāpat no tuberkulozes mira Igors Stravinskis. Šī slimība bijusi bieža viešņa arī citu mākslas žanru pārstāvju aprindās – ar tuberkulozi sirga dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki Persijs Šellijs, Džons Kītss, Anrī Amiels, Šarlote Brontē, Džordžs Bairons, Antons Čehovs, Fjodors Dostojevskis, Pols Gogēns un citi.

Būdami nolemti vienam liktenim, tuberkulozes sagūstītajiem māksliniekiem slimība kļuva par sarunu tēmu. Piemēram, Šellijs un Kītss labprāt viens ar otru dalījās novārgušu un slimības nomocītu bēdubrāļu stāstos, viens otram apliecinot, ka viņi savā veidā ir izredzētie. Šellijs, Kītsu mierinot, teicis, ka tuberkuloze uzbrūk galvenokārt tiem, kas radījuši tikpat izcilus darbus kā viņš. Savukārt franču literāts Teofils Gotjē uzskatīja, ka romantisku un lirisku dzeju nespēj radīt neviens, kura svars pārsniedz deviņdesmit deviņas mārciņas [45 kilogramus], un augstās mākslas lauciņš pieder tiem, kas pa daļai jau nolemti nāvei.

Šķiet, nebūtu pareizi tik nežēlīgai slimībai piedēvēt jelkādu romantisku izpausmi. Tomēr tuberkuloze ir cieši saistīta ar romantismu. No 18. gadsimta beigām līdz pat 20. gadsimta sākumam šī kaite ne tikai izplatījās intelektuālu dižgaru aprindās, bet arī kļuva par metaforu Rietumeiropas sabiedrībā. Šādā aspektā tuberkulozi savos darbos savulaik aplūkojusi amerikāņu rakstniece Sūzena Zontāga. Viņa atklājusi, ka tuberkulozei bijusi nozīmīga loma ne tikai romantisma kā mākslas virziena attīstībā, bet arī modes attīstībā un sievietes ārējā veidola izveidē. Viņa uzsver, ka tieši slimība darījusi cilvēkus interesantus. Tolaik diagnoze – tuberkuloze – bija nāvessods. Nolemtība un nāves tuvums skāra kādas īpašas romantisma stīgas, kuras tāpat vien dvēselē neieskanētos. Iespējams, tieši savdabīgā skanējuma dēļ daudzu tālaika romantiķu darbi unikalitāti nav zaudējuši vēl mūsdienās. Arī medicīniskajā literatūrā atzīts: "Tiem, kuri saslima ar tuberkulozi, tas nozīmēja pilnīgi jaunas dzīves sākšanos – dzīvi, kas pilna ciešanu un sāpju, dzīvi, kurā mainījušās slimnieka un apkārtējo cilvēku savstarpējās attiecības. Pēkšņi viss, kas bijis svarīgs, kļūst mazsvarīgs, jo galvenais mērķis ir cīņa par dzīvību. Cilvēkiem, kuri līdz šim nekad nav domājuši par nāvi un tās klātesamību, tagad ir spiesti par to domāt visu atlikušo dzīves laiku."

Vārgs, bāls, slimības izdeldēts ķermenis bija sava veida stila pazīme. Slimīgi izmocītais tēls asociējās ar aristokrātismu, jo 18. gadsimta beigās, kad aristokrātija zaudēja varas funkcijas, tā arvien vairāk izpaudās noteiktā ārējā tēlā. Uzskata, ka tuberkuloze iespaidojusi arī 20. gadsimta modi, kur sāka dominēt pārlieku tievas un kaulainas modeles.

Paradoksāli, bet pat nāve, ko atnesa šī slimība, daudziem dižgariem šķita interesantāka nekā vienkārša un nesāpīga aizmigšana un nepamošanās savā gultā kaut kad krietnā vecumā. "Es izskatos tik bāls. Es gribētu mirt ar diloni. Tad visas jaunās dāmas teiktu: paskatieties, cik interesants šis nabaga Bairons izskatās pat mirstot," teicis Džordžs Bairons kādam draugam. Un liktenis rakstniekam arī piešķīra šādu – tik interesantu, noslēpumainu un romantisku – aiziešanu.

Tuberkuloze ne tikai radīja savdabīgu ārējo tēlu, bet arī lika izvēlēties attiecīgu dzīvesveidu. Sākot ar 19. gadsimtu, daudzi inteliģenti un smalki ļaudis pārcēlās uz dzīvi dienvidos, kur vairāk saules un sausāks klimats. Dienvidu Klusā okeāna salas, Itālija, Francija, Vidusjūras apkārtne, reģioni, kur slejas vareni kalni un stiepjas nebeidzams tuksnesis, kļuva par tuberkulozes slimnieku iecienītākajām vietām.

Jau Hipokrats, mēģinot atminēt slimības noslēpumus, sirdzējiem ieteica pēc iespējas biežāk mainīt vidi, kas dotu cerību atveseļoties. Vēlāk tika radītas sanatorijas, kur saslimušie ļāvās ārstēšanās procesam. Ļoti populāras bija dažādās diētas, sākot no mērenas un saprātīgas badošanās un beidzot ar ieteikumiem pārēsties, lai atbrīvotos no tuberkulozes radītā kalsnuma. Tomēr tas, ka slimnieks pameta sanatoriju uz pusi smagāks, nekā tajā ieradās, nebūt neuzlaboja veselības stāvokli.

Tuberkuloze savā veidā bija arī bohēmiskā dzīvesveida veicinātāja. Veselam izglītotu un radošu cilvēku bariņam liktenis pēkšņi ļāva pavērt priekškaru uz cilvēka lielāko noslēpumu – aiziešanu –, padarot to skaidru, zināmu un tikpat kā nenovēršamu. Radošie mākslas ļaudis šādā situācijā dzīvoja nost, izbaudīdami un daiļradē ievīdami izjūtas, ko viņiem vēl bija lemts izdzīvot. Pastiprināta kāre pēc dzīves baudām tuberkulozes slimnieku vidū gan nav tikai mākslinieku izgudrojums, to apstiprina arī medicīnas zinātņu pārstāvji. Paši pacienti ir stāstījuši par paaugstinātu seksualitāti un libido slimības laikā. Arī sabiedrība uz diloņa ķertajiem mēdza skatīties kā uz uzdzīvotājiem. Dažkārt pat uzskatīja, ka tuberkuloze izraugās tieši vaļīga dzīvesveida piekritējus. Savukārt citi uz slimajiem skatījās ar sapratni – kā uz cilvēkiem, kas steidz izbaudīt katru atlikušo dzīves mirkli.

Lai gan tuberkuloze turpina plosīties, romantiskās asociācijas, kādas tā spējusi raisīt pirms pāris gadsimtiem, tā noteikti vairs nerada.

Vulgarizējot varētu teikt, ka tuberkuloze mūsdienās vairs nav modē. Tomēr tās vietā nākušas citas kaites, kas kaut kādā veidā sirdzēju padara interesantu. Visos laikos noslēpumainas auras apdvestas bijušas dvēseles jeb psihiskas saslimšanas. Piemēram, depresija izdzīvojusi cauri laikiem un aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienu pasaulē pazīstamu un slavenu personību vidū, turklāt zinātniski pētījumi liecina, ka depresija daudz straujāk attīstās bagātajās valstīs – Francijā, ASV, nedaudz retāk tā sastopama Japānā, Vācijā, Itālijā un Izraēlā.

Pirms gada Holivudas aktrise Ketrīna Zeta-Džonsa, Maikla Duglasa dzīvesbiedre, kādā intervijā atzina, ka sirgst ar maniakālo depresiju. Viņa atklāja, ka izjūt spēcīgas garastāvokļa maiņas – pozitīvs garastāvoklis mijas ar depresijas epizodēm. Viņa tika nogādāta psihiatriskajā klīnikā, kur ārstu uzraudzībā pavadīja piecas dienas. Pirms pāris gadiem savus talanta cienītājus ar līdzīgu paziņojumu pārsteidza pasaulslavenās filmas "Krēsla" galvenās lomas atveidotājs Roberts Patinsons. Tiesa, aktierim oficiāli šāda diagnoze nav apstiprināta, tomēr kaut kādu motīvu dēļ viņš paudis pārliecību, ka patiešām sirgst ar šo kaiti. "Nedomāju, ka esmu romantisks – esmu tikai maniakāli depresīvs," presei atzinis aktieris.

Ar depresiju slimojušas daudzas slavenības, un ne tikai iedomās, bet pat ļoti nopietni. Šī kaite savulaik piemeklējusi Patriku Kenediju, mūziķus Oziju Ozbornu, Kurtu Kobeinu, Stingu, senākā vēsturē –vesela plejāde rakstnieku, viņu vidū Tenesijs Viljamss, Edgars Po, Džeks Londons. Depresija smagā formā skāra arī Virdžīniju Vulfu. Rakstniece visu dzīvi mocījās ar krasām garastāvokļa pārmaiņām, līdz izdarīja pašnāvībai. Viņa salika mēteļa kabatās akmeņus, iebrida upē un noslīcinājās.

Nav noslēpums, ka depresija nomāca arī Merilinu Monro. Aktrise apmeklēja ārstniecības seansus pie Holivudas zvaigžņu izslavētā psihoanalītiķa Ralfa Grīnsona. Viņš ārstēšanai izrakstīja kaudzi trankvilizatoru un barbiturātu. Lai gan ir milzum daudz spekulāciju par Monro nāves patiesajiem iemesliem, oficiālā versija joprojām ir tā, ka aktrise pārdozējusi barbiturātus.

Ar depresiju sirgstošo slavenību plejādei pievienojams arī Vinstons Čērčils, Zīgmunds Freids, Vinsents van Gogs un citi.

Laikā, kad daudzviet valdīja monarhija, augstāko aprindu ļaudis slimoja ar dažādām ģenētiskām saslimšanām, ko ietekmēja galvenokārt dzimumsakari starp asinsradiniekiem.

Piemēram, Senajā Ēģiptē incests bija visai izplatīts un brāļu un māsu laulības nebija nekas neparasts. Par vienu no spilgtākajiem šādu attiecību upuriem uzskata faraonu Tutanhamonu, kurš sirga ar vairākām kaitēm un nodzīvoja vien 19 gadu. Arī vēlāk, lai saglabātu tīras asinis, laulības tika slēgtas tuvu radinieku vidū.

Viena no zināmākajām dzimtām, ko šā iemesla dēļ vajāja ģenētiskas saslimšanas, bija Hābsburgi; dzimtas pēctečiem bieži bija gan garīgi, gan ārēji defekti. Arī hemofilija – slimība, kuras ietekmē nenotiek asinsrecēšana un pat sīkākais ievainojums var izrādīties nāvējošs, – ne vienā vien Eiropas karaļnamā bijusi sastopama tieši tuvu radinieku precību dēļ.

Vēl arvien parādās slimības, kas tiek piedēvētas kādai īpašai, izredzētai cilvēku grupai, piemēram, veģetatīvā distonija vai pēdējā laikā ļoti populārais autisms. Izrādās, arī šī kaite ir gana sena parādība.

Vēl arvien parādās slimības, kas tiek piedēvētas kādai īpašai, izredzētai cilvēku grupai, piemēram, veģetatīvā distonija vai pēdējā laikā ļoti populārais autisms. Izrādās, arī šī kaite ir gana sena parādība.

Autisma izpausmes novērotas Albertam Einšteinam, Bilam Geitsam, rakstniecei Virdžīnijai Vulfai, komiķim un aktierim Endijam Kaufmanam, režisoram Vudijam Allenam, māksliniekam Vinsentam van Gogam, arī režisoram Stīvenam Spīlbergam un mūziķim Bobam Dilanam.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Leģendas". Vēl vairāk stāstu lasi "Leģendu" jaunākajā numurā.