Vēzis darbā un ķermenī. Rūtas pieredze ar pacientiem un pašas cīņas ar slimību

Rūta ar vēzi ir saskārusies divas reizes. Pirmo reizi pirms 25 gadiem, kad par šo slimību informācijas bija maz un nebija pieejamas atbalsta grupas vai cita veida emocionālais atbalsts. Otrajā reizē slimība bija smagāka, bet emocionāli to pieņemt bija vieglāk. "Pēdējā gada laikā piedzīvoju trīs operācijas un deviņas ķīmijterapijas. Divus mēnešus ārstēšana jau ir beigusies, un esmu laimīga, jo ir cerība, ticība," stāsta sieviete, piebilstot, ka priecājas par to, ka jūtas labi. To, kas notiks vēlāk un vai slimība atgriezīsies trešo reizi, viņa nezina.

Rūta stāsta, ka, pirmo reizi sakaroties ar vēzi, bijis ļoti grūti, jo dažāda veida emocionālais atbalsts nebija pieejams. Tas arī bijis viens no faktoriem, kas mudinājis veidot atbalsta grupas – vietu, kur izrunāties, uzdot jautājumus un dalīties pieredzē. Kad Rūta saslima, viņa jau piecus gadus bija strādājusi onkoloģijas nozarē. "Man šķita tā, ka cilvēkiem kaut kā trūkst. Nu mēs izdarām ārstēšanu, bet vienai daļai trūkst rehabilitācijas, bet citai aprūpes."

Lai arī no medicīniskā viedokļa daudz smagāka bija otrā reize, kad Rūta saslima, emocionāli grūtāk bija pirmajā reizē. "Visgrūtākais bija šoks un tā neziņa. Toreiz es uztraucos par visādām lietām," atceras Rūta. Visvairāk viņa satraucās par to, kas notiks ar dēlu, kam tolaik bija 13 gadu. Vīrs bija miris, un viņa baidījās par bērna dzīvi un nākotni. "Man pašai droši vien pietrūka, ar ko runāt. Katrs ārsts vai māsiņa izdara savu darbu. Tā bija joma, kur es sapratu, ka profesionāļi man apkārt ir, bet nav cilvēku, kas saprot."

"Toreiz tas bija tāds dzīves apvainojums," atceras Rūta. Viņa apvainojās uz slimību un nevarēja saprast, kā tas var notikt ar viņu – viņa taču šai jomā strādā. Tagad viņa saprot, ka vainīgos atrast nav iespējams. Arī jautājums "Kāpēc es?" nav atbildams, jo slimība var skart ikvienu.

Pastāv arī stereotipi, kas liek šos slimību uztvert daudz smagāk, un cilvēki domā, ka diagnoze "vēzis" nozīmē tikai vienu – nekādas cerības uz atlabšanu. Rūta skaidro, ka šāds uzskats ir saglabājies no laikiem, kad ārstēšanas iespēju, kā arī paliatīvās aprūpes neārstējami slimiem pacientiem nebija: "Cilvēkiem bija sāpēs jānomirst, un visiem bija bail". Kādreiz cilvēkiem nebija izpratnes par to, kā organismā var veidoties kaut kas svešs.

Tagad situācija ir krietni labāka nekā tad, kad Rūta saslima pirmo reizi. Pašlaik viņa apmeklē grupas psihoterapiju, jo uzskata, ka palīdzēt citiem var tikai tad, ja ir tikusi galā ar savām problēmām. Kādreiz tādas neeksistēja. Tāpat vieglāk ir tāpēc, ka tas nenotiek pirmo reizi: "Man nebija pārsteiguma šoreiz. Protams, šoks, ka atkal ir un ka neziņa priekšā. Tas nebija tik emocionāli šoreiz."

Vēzis maina cilvēku dzīves, par to Rūta nešaubās. Protams, ir gadījumi, kad personas ieslīgst dziļā depresijā un kad palīdzēt iespējams tikai ar antidepresantu un ilgstošas terapijas palīdzību. Tomēr bieži cilvēki iemācās pieņemt savu slimību un tā maina viņu dzīves uz pozitīvo pusi. Par to, kā vēzis mainīja Ivetas Biezās dzīvi, lasi šeit.

"Cilvēki nonāk pie pateicības slimībai par to, ka ir mainījušās vērtības, iegūtas jaunas zināšanas. Novērtē to, ka zāle ir zaļāka, sniegs baltāks un saule spožāka, sāk jaunus projektus savā dzīvē," savos novērojumos un pašas pieredzē dalās Rūta. Viņa gan norāda, ka pozitīvas pārmaiņas izdodas ieviest tām personām, kas paralēli ārstēšanai strādā ar savām emocijām un meklē atbalstu. "Tā ir pāriešana jaunā dzīves etapā – caur slimību, caur grūtībām, caur zaudējumiem, caur orgānu zaudējumiem."

Viņa iesaka ikvienam, kas saskāries ar šo slimību, nepalikt vienam, bet meklēt palīdzību, kā arī to atrast. Rūta norāda, ka palīdzība atbalsta grupās un dalība biedrības "Dzīvības koks" organizētajās psihosociālās rehabilitācijas nometnēs ir bez maksas.

Rūta vairākkārt uzsver, ka atrast kādu, ar ko pārrunāt savas sajūtas un dalīties pārdzīvojumos, ir ļoti būtiski, lai vēzi būtu iespējams uzveikt arī emocionālajā ziņā. Ikviens, kas saskaras ar šo diagnozi, piedzīvo pilnīgi jaunas izjūtas un nereti domā, ka tā skar tikai viņu. Tādos brīžos ir svarīgi saprast, ka ir daudz cilvēku, kas pārdzīvo tieši to pašu.

Anonimitāte ir ļoti svarīga gadījumos, kad pacienti baidās runāt ar saviem tuvākajiem. Šiem cilvēkiem nav citu iespēju parunāties, viņi nezina, kur vērsties. Klusēšana situāciju neatvieglo. "No tā jau ārā nevar tikt, cilvēks visu laiku par to domā." Rūta norāda, ka tas pasliktina arī attiecības ģimenē, jo tuvinieki redz un saprot, ka no viņiem kaut ko slēpj, un, iespējams, izdara savus pieņēmumus.

Lai saņemtu atbalstu jau no pašas pirmās dienas un labāk pārciestu šoku, kas rodas, uzzinot diagnozi, Rūta aicina pēc rezultātiem doties kopā ar kādu tuvu cilvēku. "Cilvēki saka dažādi, bet būtu labi, ja tad, kad uzzina diagnozi, kāds būtu blakus. Vienkārši kāds cilvēks." Rūta norāda, ka mediķi nevar sniegt visu nepieciešamo emocionālo atbalstu ikvienam. Tas jāmeklē pašiem. "Tas "blieziens" ir diezgan liels," atklāj Rūta.