Anna Peipiņa: mēs vairs nemākam novērtēt ikdienišķo, kamēr kāds nepiedraud to atņemt

Dzīve mani pērn saveda ar jaunu, simpātisku zobārstu, kuram ir rūpīga daktera ieradums – pēc katras vizītes viņš sīki un smalki apraksta visas iespējamās komplikācijas, kas var būt veiktajai procedūrai. Cik dienu var sāpēt, kā jānovērtē iekaisuma pazīmes, kad vēl var iztikt ar pretsāpju tabletēm un kad ar steigu, kaut nakts vidū, jādodas uz klīniku. Tagad jau esmu pie tā pieradusi un pusi laižu gar ausīm, bet pirmajā reizē nospriedu, ka acīmredzot mans bojātais gudrības zobs tiešām ir smags gadījums, un trīs dienas pēc vizītes (tā man tika teikts) gaidīju solītās šausmas visā zobārsta aprakstītajā krāšņumā.
Kad nenotika nekas – nu bet pilnīgi nekas! –, jutos tā, it kā loterijā būtu laimējusi vismaz jaunu divriteni. Joprojām atceros šo sajūtu – katru nākamo rītu mosties ar sajūtu, ka labotais zobs nesāp. Ka šausmas joprojām nesākas, uz klīniku nakts vidū nav jābrauc un dzīve vienkārši turpinās. Parastā, ikdienišķā, rūpju pilnā dzīve pēkšņi likās tik patīkama. Katrs rīts – kā dāvana! Tikai nākamās vizītes laikā, kad ārsts noņurdēja kaut ko līdzīgu "nu tā jau tam bija jābūt", sapratu, ka esmu uzķērusies kā maza meitene. Un, kā jau teicu, tagad pusi laižu gar ausīm.