Anna Peipiņa: mēs vairs nemākam novērtēt ikdienišķo, kamēr kāds nepiedraud to atņemt

Dzīve mani pērn saveda ar jaunu, simpātisku zobārstu, kuram ir rūpīga daktera ieradums – pēc katras vizītes viņš sīki un smalki apraksta visas iespējamās komplikācijas, kas var būt veiktajai procedūrai. Cik dienu var sāpēt, kā jānovērtē iekaisuma pazīmes, kad vēl var iztikt ar pretsāpju tabletēm un kad ar steigu, kaut nakts vidū, jādodas uz klīniku. Tagad jau esmu pie tā pieradusi un pusi laižu gar ausīm, bet pirmajā reizē nospriedu, ka acīmredzot mans bojātais gudrības zobs tiešām ir smags gadījums, un trīs dienas pēc vizītes (tā man tika teikts) gaidīju solītās šausmas visā zobārsta aprakstītajā krāšņumā.
Kad nenotika nekas – nu bet pilnīgi nekas! –, jutos tā, it kā loterijā būtu laimējusi vismaz jaunu divriteni. Joprojām atceros šo sajūtu – katru nākamo rītu mosties ar sajūtu, ka labotais zobs nesāp. Ka šausmas joprojām nesākas, uz klīniku nakts vidū nav jābrauc un dzīve vienkārši turpinās. Parastā, ikdienišķā, rūpju pilnā dzīve pēkšņi likās tik patīkama. Katrs rīts – kā dāvana! Tikai nākamās vizītes laikā, kad ārsts noņurdēja kaut ko līdzīgu "nu tā jau tam bija jābūt", sapratu, ka esmu uzķērusies kā maza meitene. Un, kā jau teicu, tagad pusi laižu gar ausīm.

Kā nojaušat, šis ir stāsts par pateicību. Par to, ka mēs vairs nemākam novērtēt parasto, ikdienišķo, kamēr kāds nepiedraud to atņemt. Par to tagad daudz raksta. Psihologi skaidro, kāpēc esam zaudējuši šo spēju. Aicina apsēsties pie galda, padomāt un uzrakstīt desmit, divdesmit, trīsdesmit lietas, par ko dzīvē tieši šobrīd vari justies pateicīga. Tas viss ir pareizi, bet, ja godīgi, nezinu, vai tas īsti darbojas. Man pat šķiet, ka zinu, kāpēc. Tāpēc, ka mums nekad nepietiek. Varbūt tā mēs, cilvēki, esam veidoti, varbūt tā ir patēriņa sabiedrība, kas to veicinājusi, bet tā nu tas ir. Mums nekad nepietiek. Ne veiksmes, ne panākumu, ne naudas, ne skaistuma, ne apjūsmošanas, ne saulainas vasaras, ne jaunu kleitu. Mums vienmēr par maz. Es to saku ar pilnu atbildību, jo pati bieži vien tā jūtos. Un cilvēkam, kuram vienmēr par maz, ir grūti justies pateicīgam par to, ka dzīvē vienkārši viss ir daudzmaz kārtībā. Kamēr ir.

Nevar jau arī bez tā dzinuļa, bez nemiera, bez vilinājuma uzkāpt vēl vienā kalnā. Tāpēc iedomājos, ka būtu lieliski, ja mums būtu divas programmas. Viena, ko sauktu par "Man nepietiek" – to varētu ieslēgt, kad jāsaņemas un jāuzkāpj tajā kalnā, kur tikai retais tiek. Un otra, ko sauktu par "Man pietiek". Tā būtu ieslēgta visu pārējo laiku. Man pietiek, jo man ir, ko ēst, kur dzīvot un ko vilkt mugurā. Man pietiek, jo man ir cilvēki, ko es mīlu un kas mīl mani. Man pietiek, jo manā valstī nešauj un nemet bumbas. Man pietiek, jo citiem nepietiek vairāk. Jā, man pietiek. Paldies.

Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.