Nepadoties, kad viss apklust. Baiba izrotā dzirdes aparātu un dodas ceļojumā  (8)

Arī viņai vājdzirdība ir sagādājusi ne mazums aplamu un grūtu brīžu. Bērnībā viņa domāja, ka nedzirdēt kaut ko ir normāli, un pat neiedomājās, ka var būt citādi. Vēlāk grūtības saklausīt traucēja iegūt draugus, taču Baiba nepadevās – viņa meklēja sev līdzīgos, iesaistījās dažādās aktivitātēs un izveidoja atbalsta biedrību vājdzirdīgiem cilvēkiem. Darāmā Baibai ir daudz, taču tas netraucē viņai ļauties savai kaislībai – jaunu vietu iepazīšanai, dodoties ceļojumos vai vienkārši pastaigājoties.

"Kopš bērnības man ir 4. dzirdes zuduma pakāpe. Tiesa, ne no dzimšanas. To, kurā brīdī skaņas sāka pagaist, neviens vairs nevar pasacīt. Skaidrs tikai tas, ka es jau pratu ne tikai runāt, bet arī labi lasīt – burtus pazinu četru gadu vecumā, piecos varēju lasīt bērnu grāmatas. Līdz tam man dzīvokļa kaimiņiene lasīja priekšā, un man tas ļoti patika," atceras Baiba. Viņa gan norāda, ka bieži sanācis pārklausīties vai nedzirdēt vispār – nedzirdēt, kā tikšķ rokas pulkstenis, un domāt, ka dziedātāji TV ekrānā tikai plāta mutes.

To, ka Baiba slikti dzird, pamanīja, kad meitenei bija jau deviņi gadi. Tas, ka Baiba nevar sadzirdēt, sāka arī būtiski ietekmēt viņas ikdienu: "Visus turpmākos skolas gadus nosēdēju solā, praktiski nesaprotot neko no skolotāju stāstījuma. Nekādu atbalsta pasākumu tolaik nebija. Arī dzirdes aparāta man nebija. Atsēdēju stundas un lasīju grāmatas. Bieži gāju uz kino, bet viena. Klasesbiedri uz saviem tusiem nesauca."

Baiba stāsta, tolaik vēl nebija interneta un mobilo tālruņu, tāpēc iespējas kontaktēties ar citiem bija niecīgas. "Taču bija avīzes, žurnāli un grāmatas – daudz mazākā izvēlē, bet bija. Lasīju gandrīz visu, kas pagadījās pa rokai. Tolaik sāku arī interesantākos rakstus izgriezt, salikt mapītēs," atceras Baiba.

Viņa tolaik mēģināja atrast domubiedrus: "Protams, pievērsu uzmanību tam, ko raksta par man līdzīgajiem. Tādi raksti bija retums, un tomēr. 1978. gadā bija raksts "Kā, lūdzu?" par kādu vārdā nenosauktu meiteni un kādas skolnieces Māras Kārkliņas atsauksme uz šo rakstu, kurā viņa pastāstīja, ka arī ir vājdzirdīga un mācās parastajā skolā." Māru Baiba satika 20 gadus vēlāk, un viņas kļuva par ļoti labām draudzenēm.

Baiba atceras, ka 90. gadu sākumā dzirdes aparāta saņemšanai bija nepieciešams iestāties Latvijas Nedzirdīgo savienībā. "Taču es neesmu nedzirdīga un nevēlos tāda būt, es principāli vēlos dzirdēt un dzīvot dzirdīgo vidē," uzsver Baiba. Daudzus gadus Baiba darbojās dažādās invalīdu apvienībās un biedrībās, kā arī piedalījās to organizētajos pasākumos. Tomēr Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju "Sadzirdi.lv" nodibināja tikai 2014. gadā.

"Vājdzirdīgo cilvēku ir ļoti daudz, bet reti kurš to vēlas atzīt. Vēl jo vairāk publiski. Cilvēki kautrējas, baidās, ka uz viņiem apkārtējie tad sāks bļaut (tā tiešām notiek), uzskatīs par dīvaiņiem, pārstās draudzēties, aicināt uz pasākumiem," skaidro Baiba. Viņa atceras, ka reiz nostrādājusi ar kādu vājdzirdīgu sievieti kopā 20 gadus un tikai tad ar viņu iepazinusies. Vēlāk iepazinusies ar vēl kādu kolēģi, kas, meklēdams informāciju par dzirdes aparātiem, atradis Baibas rakstu.

Baiba stāsta, ka ļoti daudz komunicē ar cilvēkiem rakstveidā – e-pasti, īsziņas, sociālie tīkli. Viņa izvairās no telefonsarunām, jo tās var radīt nepatīkamus pārpratumus. "Atbildu tikai uz zināmiem numuriem, kuri ir man labi pazīstamiem cilvēkiem. Lietišķās darīšanas pa telefonu nekārtoju principāli. Lai nav tā, kā dažiem maniem paziņam, kuriem šādu sarunu rezultātu "atcerēties negribas"."

"Man ļoti patīk apskatīt vēl neredzētas vietas. Nav svarīgi, vai tā atrodas tuvu vai tālu. Kā esmu jau kaut kur sacījusi: ja ir vairāk naudas, lidošu, ja mazāk, braukšu ar autobusu, ja nebūs gandrīz nekā, iešu kājām," par savu aizraušanos stāsta Baiba. Viņa norāda, ka, lai apgūtu ko jaunu un iepazītu neparastas vietas, ne vienmēr ir jādodas tālu. Baiba ir apgājusi apkārt Rīgai, kā arī kājām veikusi posmu no Ainažiem līdz Mangaļsalas molam.

Dodoties ārpus Latvijas, Baiba cenšas mācīties un saprast, kā Latviju padarīt ērtāku un patīkamāku ikvienam. Lai arī viņai patīk ceļot un atrasties citās valstīs, Latviju atstāt viņa negrasās: "Ārzemēs cenšos saskatīt labāko, kas mums vēl jāiemācās. Bet redzu, ka daudz kas, par ko varēja brīnīties pirms gadiem piecpadsmit, tagad mums jau ir. Man patīk braukāt, bet patīk atgriezties mājās, pārcelties citur uz dzīvi ne prātā nenāk."

Baiba stāsta, ka 2003. gadā pirmo reizi piedalījusies arī apvienības "Apeirons" organizētajos ekspertu kursos. Toreiz gan galvenokārt runāja par vides pielāgošanu cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Jautājums par ērtu vidi cilvēkiem ar dzirdes vai redzes traucējumiem joprojām ir maz diskutēts.

"Cilvēki maz ko zina par jaunākajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem. Dzirdes aparātus pazīst, bet to, ka nevar pirkt kuru katru, ka šie aparāti jānoregulē – to daudzi nezina," skaidro Baiba, piebilstot, ka ir daudz risinājumu, par kuriem cilvēki nav pat dzirdējuši. Informācijas angļu valodā ir ļoti daudz, bet latviski par šiem jautājumiem tikpat kā nav iespējams lasīt.

Baiba norāda, ka ir valstis, kur nedzirdīgie cīnās par to, lai visās sabiedriskajās vietās būtu pieejamas audio indukcijas cilpas, kā arī par to, lai dažādos pasākumos un lekcijās būtu pieejami arī teksta pierakstītāju pakalpojumi. Tāpat ļoti aktuāls ir jautājums arī par subtitriem. Baiba norāda, ka pati apmeklē tikai Krievu drāmas teātri vai Operu, jo tur izmanto subtitrēšanas iekārtas un ir redzams teksts latviešu valodā. Viņa arī norāda, ka arī Latvijas Nacionālajā teātri esot subtitrēšanas iekārta, bet viņa nav redzējusi nevienu izrādi, kur tā izmantota. "Zināms, ka pēdējos gados subtitru ekrāni parādījušies arī citur, bet mājaslapās informāciju par to lietošanu atrast nevar," piebilst Baiba.