Eksperts: plaušu vēzis ir izplatīts arī starp nesmēķētājiem, un to bieži atklāj novēloti  (1)

Lai gan smēķēšana joprojām ir galvenais plaušu vēža riska faktors, lai no tā izvairītos, ir jādomā arī par apkārtējās vides ietekmi – par to, ko elpojam, ko ēdam un cik daudz mūsu ikdienā ir stresa. Piemēram, adenokarcinoma, kas ir nesīkšūnu plaušu vēža veids, mēdz būt arī nesmēķētājiem, un diemžēl šī audzēja īpatsvars starp citiem pēdējos gados pieaug.

Siliņš skaidro, ka ir dažādi plaušu vēža veidi. Divas klīniski nozīmīgākās grupas ir nesīkšūnu un sīkšūnu plaušu vēzis, un katram no tiem ir sava daba. Starp nesīkšūnu plaušu vēžiem, kas ir biežāk sastopamie, izdala plakanšūnu vēzi, adenokarcinomu un dažus retāk sastopamus audzējus.

Plaušu vēzi visbiežāk atklāj pārāk vēlu – kad tas vairs nav radikāli ārstējams. "Plaušu vēzi atklāt laicīgi palīdzētu tā sauktās skrīninga programmas riska grupām, respektīvi, cilvēkiem, kuri ir smēķētāji vai kuriem ģimenē kādam jau ir bijis plaušu vēzis. Šos pacientus vajadzētu regulāri pārbaudīt ar zemas devas datortomogrāfijas izmeklējumiem." Vairāki pilotpētījumi pierāda, ka šāds skrīnings ievērojami palielina agrīni atklāto plaušu vēža skaitu, dodot lielāku iespēju, ka vēzi varēs izārstēt.

Pašlaik, lai noteiktu plaušu vēža izplatību un līdz ar to varētu izvēlēties pareizu ārstēšanas pieeju, tiek izmantotas precīzākas un mazāk invazīvas diagnostikas metodes nekā senāk. "Kā vienu no tām varu minēt pozitronu emisijas tomogrāfiju jeb PET/CT, kas pacientiem, kuriem ir aizdomas par plaušu vēzi, ļauj izvērtēt visu organismu kopumā un atklāt, kas būtu jāizmeklē dziļāk un vai ir jāveic biopsija," piebilst lektors.

"Viena no mazāk invazīvajām metodēm ir endobronhiālā ultraskaņas metode, ar kuru bronhoskopijas laikā varam veikt biopsijas no videnes limfmezgliem, kurus agrāk vai nu neizmeklēja, vai, lai izmeklētu, veica ķirurģisku operāciju mediastinoskopiju vispārējā narkozē," stāsta Siliņš.

Pēdējos gados arī plaušu vēža ķirurģiskā ārstēšana kļuvusi pacientam draudzīgāka. Senāk visbiežāk izoperēja visu plaušu, bet tagad izmanto "dažādas bronhoplastiskās operācijas, kad izņem tikai daļu no plaušas kopā ar bojāto bronhu, bet starp veseliem bronhiem veido anastomozes, lai varētu saglabāt daļu no plaušas".

Otrs virziens ir mazinvazīvā ķirurģija, kad netiek atvērts krūškurvis un netiek izmantoti ribu plētēji, bet operāciju veic ar endoskopisku pieeju, respektīvi, krūškurvī tiek ievadīta kamera un, izmantojot speciālus instrumentus, tiek veiktas tādas pašas operācijas, kādas agrāk tika veiktas ar vaļēju pieeju. Vēl jo vairāk – šī mazinvazīvā pieeja kļūst aizvien mazinvazīvāka. "Agrāk klasiska videotorakoskopiskā operācija prasīja četrus nelielus griezienus, bet tagad bieži tiek izmantota uniportāla pieeja, kad tiek veikts viens aptuveni četrus centimetrus garš grieziens, caur kuru tiek ievadīta gan kamera, gan speciālie instrumenti un veikta operācija."

Runājot par neķirurģiskajām ārstēšanas metodēm, jāatzīmē, ka joprojām ir plaušu vēža veidi, kuru ārstēšanā nav liela progresa. Taču nesīkšūnu plaušu vēža, īpaši adenokarcinomas, gadījumā tiek atklātas aizvien jaunas dažādas mutācijas, bet, lai ar to cīnītos, tiek atklāti jauni medikamenti, ko sauc par mērķterapiju, lai varētu atbilstošas mutācijas gadījumā lietot specifisku ārstēšanu ar tiem. "Latvijā pašlaik šis process ir attīstības stadijā, tikai dažās ļoti attīstītās valstīs mērķterapija tiek izmantota plaši. Bet domāju, ka tā ir nākotne, un drīz droši vien daudz kas mainīsies arī plaušu vēža ārstēšanas filozofijā," saka Šiliņš.