Saruna ar ekspertēm: skumjas, depresija un pašnāvība. Kā pamanīt un novērst

Kā atpazīt depresiju? Kā palīdzēt sev vai tuviniekam, kas sirgst ar šo slimību? Kā pamīt, ka cilvēks plāno izdarīt pašnāvību un kā rīkoties? Lai rastu atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem par depresiju, uz sarunu aicinājām krīžu centra "Skalbes" psiholoģi Zani Avotiņu un psihoterapeiti Tatjanu Griškinu.

Depresija ir slimība, par ko liecina tādas pazīmes, kā pazemināts garastāvoklis, enerģijas trūkums un ļoti daudz negatīvu domu gan par sevi, gan savu dzīvi, gan nākotni, skaidro Griškina. Cilvēkam var parādīties arī domas par pašnāvību. Visi šie simptomi ir ilgstoši un novērojami vairāk nekā divas nedēļas.

"Depresija nopietni ietekmē cilvēka dzīves sfēras un arī emocionālās sajūtas," stāsta Avotiņa, piebilstot, ka mainās cilvēka uzvedība un domāšanas veids, parādās grūtības koncentrēties un tas, kas ir paticis iepriekš, var šķist nepatīkams un neinteresants.

Diemžēl cilvēki, kas sirgst ar depresiju, nereti baidās meklēt palīdzību un neatzīst ne sev, ne citiem, ka ir slimi. "Cilvēkus ļoti bieži biedē viss, kas ir saistīts ar psiholoģiju, psihoterapiju, psihiatriju, tāpēc viņi nemeklē palīdzību tik ātri, kā mums gribētos. Vēl viens ierobežojums ir stereotipi par speciālistiem. Ir grūti atšifrēt un atmaskot, kas ir depresija, jo reizēm tā slēpjas aiz galvassāpēm, aiz bezmiega vai kaut kādām citām lietām, ko cilvēks bieži nesaista ar depresiju," tā Griškina.

Speciālistes stāsta, ka par depresiju var liecināt dažādi simptomi, piemēram, hronisks un šķietami neizskaidrojams enerģijas trūkums, nevēlēšanās darīt jebko – pat piecelšanās no gultas var šķist apgrūtinoša. Tas ir ilgstošs emocionāls stāvoklis, kura laikā šķiet, ka nekas viņu neiepriecina. Tāpat depresijai raksturīga bezspēcības un bezizejas sajūta, drūms noskaņojums, emocionālais diskomforts, sāpes. Simptomi var būt dažādi, bet ir svarīgi pievērst tiem uzmanību un ieklausīties sevī.

"Neticība tam, kas notiek pašreiz un neticība nākotnei – ka es jebkad varu būt priecīgs un laimīgs vai ka mana dzīve var būt jēgpilna. Diezgan liela bezjēdzības sajūta," depresiju raksturo Avotiņa, piebilstot, ka tie ir universāli simptomi, ko var pamanīt pats cilvēks. Depresijas diagnostika nav vienkārša, tāpēc ir jāpievērš uzmanība ilgstošiem simptomiem, kas ietekmē visas cilvēka dzīves sfēras.

Speciālistes uzsver, ka depresija nav vienkārši slikts garastāvoklis. Tā ir ilgstoša un tā nepāriet pati no sevis.

Neatkarīgi no tā, vai depresija ir tev vai tavam tuviniekam, ir jāmeklē palīdzība. Depresijas slimnieki var vērsties pie ģimenes ārsta, psihoterapeita, psihologa vai psihiatra. "Svarīgi ir nepalikt vienam, neklusēt un aiziet pie speciālista aprunāties un tad kopā ar speciālistu saprast – ko tad darīt tālāk," stāsta Griškina.

Ja saproti, ka slikti jūtas tavs tuvinieks, draugs vai kolēģis, ir ļoti būtiski situāciju neignorēt. Apjautājies un mēģini piesaistīt pieejamos resursus. Sniedz atbalstu. Ir jāsaprot, ka depresiju nevar izārstēt vienas dienas laikā, norāda Avotiņa: "Tas nav tā, ka es zinu, un es metos un es daru, bet gan tas reizēm notiek pamazītēm, un tas notiek maziem solīšiem."

Speciālistes uzsver, ka katrs gadījums ir atšķirīgs, bet cilvēkiem nevajadzētu satraukties, ka depresijas ārstēšana būs ļoti dārga – psihiatra pakalpojumi ir pieejami bez maksas un depresijas ārstēšanā izmantotos medikamentus daļēji kompensē. Tāpat biedrībās vai dažādu programmu ietvaros ir iespējams saņemt bezmaksas psihologu konsultācijas. Tiesa, psihologa vai psihoterapeita pakalpojumi ne vienmēr ir pieejami bez maksas.

Avotiņa norāda, ka ielaistas slimības ārstēšana prasīs vairāk laika, enerģijas un līdzekļu, bet problēmas ignorēšana var maksāt cilvēka dzīvību.

Lai izārstētos, ļoti būtiska ir vēlme sev palīdzēt, darbs un apkārtējo atbalsts. Tad, ja cilvēks neapzinās savu slimību un pats netiek galā, līdzcilvēku atbalsts var būt izšķirošs. Reizēm ir svarīgi cilvēku ne tikai pierakstīt pie ārsta, bet arī palīdzēt nokļūt līdz vietai, kur šī vizīte notiek. Šādas sīkas lietas var būt izšķirošas, uzsver speciālistes. Ir ļoti svarīgi nemoralizēt, nekritizēt un neatstumt šo cilvēku. Bieži uzskata, ka depresija ir gribasspēka trūkums, slinkums – tā nav. Ieklausies tuviniekā un parādi, ka tev rūp.

Griškina iesaka izvēlēties to speciālistu, kas tajā brīdī pašam šķiet vispiemērotākais, pie kura vēlies aiziet. Depresijas ārstēšana tāpat ir darbs, kurā bieži iesaistās gan psihiatri, gan psihologi un psihoterapeiti, gan ģimenes ārsti. Kā norāda Avotiņa, psihologs nav tiesīgs izrakstīt medikamentus, bet viņš var ieteikt apmeklēt speciālistus, kas tālāk palīdz ārstēt slimību ar medikamentu palīdzību.

Depresiju visefektīvāk ir ārstēt kompleksi, izmantojot gan medikamentus, gan sarunu terapiju. Ir gadījumi, kad cilvēkam palīdz tikai sarunu terapija, bet ir situācijas, kurās bez medikamentiem neiztikt. Cilvēki bieži baidās, ka medikamenti būs jālieto visu dzīvi. Speciālistes skaidro, ka tā nav – ārstēšanās kurss parasti ilgst pusgadu vai gadu. Jāņem vērā, ka antidepresantu iedarbība nav tūlītēja – tie sāk palīdzēt divas nedēļas pēc kursa uzsākšanas. Jāpiebilst, ka antidepresanti atkarību neizraisa.

Speciālistes norāda, ka tas, vai slimību var izārstēt pilnībā, ir atkarīgs no tās izraisītājiem. Ja depresiju izraisījusi trauma vai kāds cits ārējs faktors, piemēram, neveiksme darbā, veselības problēmas, to var izārstēt pilnībā. Ja slimības cēloņi ir iekšēji un saistīti ar nervu sistēmas jūtīgumu, tad slimība var parādīties atkārtoti un cilvēkam ir jāiemācās metodes, kas palīdzēs izvairīties no atkārtota slimības saasinājuma un uzlabot dzīves kvalitāti.

Depresija var skart ikvienu. Tās galvenie riska faktori ir sociālā izolēšanās, neveiksmes, zaudējumi, pārslodzes, traumas, jūtīga nervu sistēma un citi.

"Nu droši vien – līdzcilvēki nojautīs, ka kaut kas notiek ar to cilvēku. Jautājums ir – ar kādu mērķi es to gribu pateikt," stāsta Griškina. Parasti depresijas slimniekam ir nepieciešams atbalsts. Ir svarīgi tuviniekiem pastāstīt, kā viņi var palīdzēt un to tu vēlies saņemt – lai tevi uzklausa, lai nepārmet, lai apskauj.

Avotiņa skaidro, ka pateikt līdzcilvēkam, kas tev kaiš un kā tev var palīdzēt, var būt ļoti grūti, bet tas ir nepieciešams.

"Vissvarīgākais ir nevis tas, ka mēs atrisināsim to problēmu cilvēka vietā, bet, ka mēs piedāvāsim savu cilvēcisko klātbūtni," stāsta Griškina. Viņa iesaka pajautāt, kā palīdzēt un ko tu vari darīt. Vienkārši esi blakus, atbalsti un parādi, ka tev rūp, kas notiek ar tavu tuvinieku. Tas ir izaicinājums arī līdzcilvēkiem – būt pacietīgam un izturēt skumjas un visas negatīvās emocijas.

Avotiņa norāda, ka cilvēkus bieži sadusmo tas, ka depresijas slimniekam trūkst motivācijas un gribasspēka. Ir būtiski nezaudēt pacietību.

"Ja cilvēks grib izdarīt pašnāvību, un jūs redzat, ka cilvēks ir gatavs to darīt, tuvinieka vai jebkura cilvēka, kas ir blakus, uzdevums ir arī izsaukt ātro palīdzību," stāsta Griškina. Speciālistes uzsver, ka mediķi šādus zvanus uztver nopietni un nav pamata satraukumam, ka tevi neuzklausīs. Atbildīgie dienesti parasti dodas uz izsaukumu vai izskaidro, kā rīkoties.

"Ir brīdinājuma zīmes un signāli, ko cilvēki parasti mēdz izteikt. Viņi reti kad iet ar plakātu rokās – es izdarīšu pašnāvību, bet tie ir tādi kā – bez manis citiem būs labāk, mana dzīve ir beigusies, viņa ir bezjēdzīga… Atvadīšanās uzvedība – savu lietu atdošana kādam, testamenta rakstīšana," stāsta Avotiņa. Viņa piebilst, ka jauniešu vidū novērojams, ka tad, ja viņiem nav īpašuma, ko atdot, viņi atdod sev dārgas lietas.

Ja pamani kādas no šīm pazīmēm, tu vari zvanīt arī uz centra "Skalbes" krīzes tālruni (67222922 vai 27722292). Speciālistes uzsver, ka tuvinieki nedrīkst padoties, saskaroties ar pirmo atteikumu. Ja gadās, ka speciālists vai iestāde palīdzību atsaka ir jāmeklē tālāk.

Speciālistes norāda, ka ir gadījumi, kad cilvēks var atrisināt savas problēmas pats, bet iespējams, tad viņš nav saskāries ar depresiju. Viņas ir saskārušās ar gadījumiem, kad cilvēks ilgstoši mēģina tikt galā saviem spēkiem, bet tas beidzas nesekmīgi un situācija kļūst arvien sliktāka. Ir labi, ja cilvēks ir ieinteresēts un aktīvi piedalās ārstēšanās procesā, bet vislabāk un efektīvāk to darīt kopā ar speciālistiem.