Par to ir jārunā! Atklāta saruna par mēnešreizēm no vīrieša skatupunkta  (12)

Oļega sievai Danai, savulaik, vēl mācoties vidusskolā, ir nācies zaudēt samaņu neciešamu sāpju dēļ. Viņa neslēpj, ka sāpes ir tik neciešamas, ka liek baidīties no tā, ka tuvojas menstruācijas. Viņai ir jāpakārto sava dzīve menstruāciju ciklam. Pašas Danas, kā arī divu citu endometriozes slimnieču, Lauras un Aijas, stāstu var izlasīt šeit.

Endometrioze ir slimība, kā laikā audi, kas ir līdzīgi dzemdē esošajiem, attīstās ārpus tās. Sievietēm veidojas cistas, un viņas cieš no sāpēm menstruāciju, ovulācijas un dzimumakta laikā, asiņošanas, nespēka, vēdera izejas problēmām. Slimība var ietekmēt arī auglību. Tā nav ārstējama. Sievietēm mēdz nozīmēt hormonu terapiju un spēcīgus pretsāpju līdzekļus, bet tie bieži nesniedz vēlamo rezultātu.

Pasaules Endometriozes pētījumu centra dati liecina, ka šī slimība skar 176 miljonus jeb 10 procentus no visām sievietēm, bet par to zināms ir ļoti maz, un sievietēm, kas cieš no šīs slimības, nākas saskarties ne vien ar līdzcilvēku, bet arī mediķu neiecietību un neizpratni par to, ko nozīmē ar to sadzīvot.

Oļegs atklāj, ka nezināja, ko nozīmē endometrioze, līdz laikam, kad uzsāka kopdzīvi ar Danu. Viņš zināja, ka reiz skolā viņa zaudēja samaņu sāpju dēļ, bet tas arī bija viss. Arī tagad viņam grūti līdz galam iedomāties, cik spēcīgas ir šīs sāpes, un ko tās nozīmē. Oļegs pieņem, ka tās varētu atgādināt to, kā sāp tad, ja iegriež ar skalpeli vai atplēš apdzijušu brūci. Iespējams, ka sajūtas nav tik intensīvas, bet tās ir nepārtrauktas un ilgst vismaz vienu dienu.

Viņš atzīst, ka agrāk domājis – sāpes, ko sievietes jūt mēnešreižu ir paciešamas. Tagad Oļegs zina, ka ne vienmēr tā ir. "Tikai tad, kad sākām jau dzīvot kopā, sajutu, ka šiem notikumiem un tam, kā viņa jūtas, ir kaut kāda noteikta secība. Tad sāku iedziļināties šajā jautājumā."

Vēlāk šis jautājums izrunāts, un viņam izveidojās izpratne. "Tas bija ne tikai skaidrojums, es arī redzēju, kā tas cilvēks jūtas. Es redzēju cilvēkam acīs sāpes un savā ziņā arī kaunu. Varēja redzēt to nospiestību, tiešām nospiestību." Viņš ievēroja, ka pirmajā mēnešreižu dienā mainās Danas gaita, ķermeņa valoda un elpošana. "Varēja redzēt, kur tieši sāp."

"Ikdienā viņa ļoti daudz pļāpā, un es ļoti daudz klausos," stāsta Oļegs. Tad, kad sievai sākas mēnešreizes, viss mainās. "Cilvēks, kas ir ļoti dzīvespriecīgs, kam patīk ļoti daudz sarunāties, kaut ko pastāstīt, kaut ko parādīt, vienas, divu dienu laikā pārvēršas par cilvēku, kas ir gandrīz iekritis smagā depresijā." Oļegs norāda, ka "acīs dzīvīgums sāk atgriezties" tikai trešajā dienā.

Oļegs stāsta, ka tad, kad Danai sāp, viņa labprātāk ir vienatnē, jo viņai nepatīk, ja kāds redz viņas ciešanas. Ja viņš ir mājās, viņš rūpējas, lai sievai nekā netrūktu un viss būtu labi. Pašlaik Dana laiku pavada mājās un rūpējas par abu mazuli. Oļegs atklāj, ka ir gatavs palūgt brīvdienu darbavietā, lai pieskatītu bērnu tad, kad Danai būs slikti.

Ģimene jau ir pielāgojusies tam, ka dzīve nereti jāpakārto endometriozei. Laikā, kad Danai paredzamas mēnešreizes, viņi neplāno nozīmīgus notikumus. Šī paša iemesla dēļ iepriekš ir nācies mainīt plānus.

Oļegs ļoti satraucas, ka sieva varētu zaudēt samaņu sāpju dēļ: "Ielas vidū zaudēt samaņu – viņa var nokrist, sasist galvu un tamlīdzīgi. Arī es ļoti pārdzīvotu par to, vai viņai viss būs kārtībā. Tu nekad nevari zināt, kas notiks. Varbūt 100 reizes aizbrauks, un viss būs kārtībā. Jā, būs nežēlīgi smagi, bet viss būs kārtībā. Vajag jau tikai to vienu reizi, lai viss aizietu pa pieskari. Tur jau tā lieta."

Viņš ir pārliecināts, ka endometriozes slimniecēm vajadzētu piešķirt divas brīvdienas mēnešreižu sākumā. "Viņa nevar sev paņemt slimības lapu, viņa raksta iesniegumu "personīgi atprasīties". Ne katrs darba devējs zina un saprot, kas tas vispār ir. Viens darba devējs pateiks: "jā, nav problēmu", nākamais prasīs: "par ko tu vispār runā?"" Oļegs ir pārliecināts, ka gan par endometriozi, gan arī mēnešreizēm vajadzētu runāt gan ģimenē, gan medijos.

"Tā ir tāda lieta, par ko sabiedrībā netiek plaši runāts. Cilvēki vienkārši nezina, ka tas ir tiešām nopietni – tas nav, ka nedaudz pasāp un tamlīdzīgi," viņš skaidro. "Tas ir ne tikai fiziski sāpīgi, tas ir arī morāli ļoti stipri nodzen. Tu zini, ka tev tas laiks tuvojas, un tu zini, ka tev atkal būs slikti, tev atkal būs sāpīgi. Visas šīs lietas cilvēkam no malas ir ļoti grūti savā galvā iztēloties, ja nav bijusi saskarsme."

Tāpat viņš uzsver, ka arī mēnešreizēm nevajadzētu būt tēmai, par ko cilvēki vairās izteikties: "Par tām vajadzētu runāt. Ir jātiek galā ar to, ka cilvēka ķermenis – vīrieša un sievietes ķermenis – un visi procesi, kas ar to notiek, sabiedrībā ir tabu. Nu, piemēram, mēnešreizes – saistībā ar asinīm un sāpēm. Vajag tikt galā ar to pirmo reakciju – fui, ak Dievs, ārprāts, par ko tu man tagad te stāsti! Tas ir normāls, dabīgs process."

Vīrietis aicina negaidīt, kamēr par šo jautājumu vairāk sāks runāt citi vai par to diskutēs skolā. "Pareizāk būtu – pašām meitenēm, jaunietēm un sievietēm jāsāk runāt atklātāk un drošāk par šo jautājumu. Ja viņas izdarīs spiedienu un brīvi par to runās, tad arī jaunieši un vīrieši pieslēgsies šim jautājumam un varbūt nejutīsies tik ļoti nobijušies, tik ļoti diskomfortā par šo jautājumu."

Tad, kad par šo jautājumu beidzot sāks atklāti runāt, parādīsies iespējas arī mainīt likumdošanu, ļaujot sievietēm, kas cieš no endometriozes, nemocīt sevi un neapmeklēt darbu, ja viņas jūt nepanesamas sāpes, pārliecināts Oļegs.