Ir, kas rāda ar pirkstu – tu neesi īsts vecis. Ingmāra cīņa ar prostatas vēzi  (2)

Viņš meklē iespējas savu dzīvi paildzināt, kā arī izbauda laiku, kas viņam dots, neaizraujoties ar sevis ierobežošanu. Ingmārs brauc ar velosipēdu, apmeklē pirti, dara daudz citu sev svarīgu lietu, jo pretējā gadījumā – kāda gan jēga? "Jādzīvo nost tikai. Cik būs, tik būs," piebilst Ingmārs. Savu pieredzi viņš izmanto, lai saviem draugiem un paziņām atgādinātu, ka ir jārūpējas par savu veselību, jo, tikai laikus to atklājot, vēzi ir iespējams uzveikt.

Vēzi Ingmāram atklāja 2013. gadā, viņš šo slimību jau zināja, jo jau vairākus gadus ar to cīnījās arī viņa sieva. Jautās par to, kā tas ir – uzzināt, ka tev ir prostatas vēzis – viņš nosaka: "Skaidrs, ka nav patīkami." Ingmārs ir pārliecināts, ka neviens nevēlas dzirdēt šādu diagnozi. Ņemot vērā, ka sieva cīņu ar vēzi zaudēja, arī savas izredzes Ingmārs vērtē skeptiski.

"Man nupat arī kundze aizgāja, 8. aprīlī. Viņa no astotā gada jau cīnījās ar šo draņķi. Deviņus gadus… Nu jā, diemžēl… Cīnījās, cīnījās, gandrīz deviņus gadus cīnījās un vienalga. Nu? Tā kā, es par sevi – tāds viņš ir, tu nekad nevari zināt," savas prognozes skaidro Ingmārs, piebilstot, "tagad jau viņš tur iekšā sēž, tikai viņš ir bišku apdauzīts, bet iekšā viņš tur ir, un, kā viņš turpmāk uzvedīsies – kas to lai zina."

"Tā kā darbavieta apmaksāja, es visu laiku taisīju analīzes – "tehnisko apskati" reizi gadā," stāsta Ingmārs. Analīzes uzrādīja novirzi – skaitlis, kas raksturo prostatas specifisko antigēnu, bija nedaudz paaugstināts. "Tad padziļināti sāka meklēt jau. Padziļinātas analīzes uztaisīja. Jā, ir, un 13. gada jūlijā, vasarā, man izoperēja to prostatu. Sākumā viss bija forši. Analīzes baigi labās. Tad sāka lēnām, lēnām atkal pieaugt," atceras Ingmārs.

Kā nākamo soli viņam ieteica hormonu terapiju, no kā Ingmārs atteicās. Vismaz pagaidām. "Cik biju lasījis un dzirdējis, tā hormonu terapija nemaz arī nav tik nekaitīga – viņa jau neārstē, viņa tikai atliek to termiņu uz ilgāku laiku." Ingmārs arī atklāj, ka ir dzirdējis arī par daudzām hormonu terapijas blaknēm, un ārsti skaidroja, ka, uzsākot šo terapiju, viņš varēs nodzīvot vēl piecus gadus, jo ar laiku tās efektivitāte mazinās.

"Es jau saprotu, ka es no hormonu terapijas nekur neizbēgšu – noteikti agrāk vai vēlāk –, bet mans uzdevums, ko es sev uzstādīju, bija pēc iespējas vēlāk atlikt to," par to, kāpēc meklēja vēl citas iespējas veselības uzlabošanai, saka Ingmārs. Viņš bija dzirdējis par Siguldas slimnīcas Stereotaktiskās radioķirurģijas centrā pieejamo tehnoloģiju audzēju ārstēšanai, ko sauc arī par kibernazi. Vairāk par to, kas ir šī tehnoloģija, ir iespējams uzzināt šeit.

Par šo iespēju bija ieminējušies arī ārsti, bet nosūtījuma uz turieni Ingmāram nebija. Viņš meklēja informāciju pats. Pirms procedūrām (Ingmāram bija nepieciešamas trīs) viņam veica rūpīgu izmeklēšanu, izmantojot PET/CT diagnostikas metodi. Par to, kā darbojas šī metode, ir iespējams lasīt šeit. "Trīs konkrētus punktus tur atrada, kurā vietā viņš tur perinās," stāsta Ingmārs. Ņemot vērā, ka perēkļi atradās vietās, kur operēt būtu bīstami, viņš paļāvās uz metodi, ko dēvē par kibernazi.

"Lēti tas nebija, protams, jā," nosaka Ingmārs, paskaidrojot, ka daļu izdevumu sedza apdrošināšanas polise, bet daļu viņa darbavieta. Pašam nevajadzēja maksāt pilnīgi visu summu. Rezultāti pagaidām ir iepriecinoši. "Stipri labāk ir. Kaut kādus gadiņus es esmu ieguvis ar šo." Tā kā procedūru veica pavisam nesen un pirmās analīzes veica maija sākumā, pašlaik ir grūti pateikt, vai rezultāts būs labs arī ilgtermiņā. Tagad Ingmāram ir jāseko līdzi analīžu izmaiņām un jācer, ka slimība ir nobremzēta.

Ingmārs norāda, ka savu pieredzi izmanto, lai mudinātu citus vīriešus pārbaudīt savu veselību. "Nevienu jau spiest nevar, bet vajag informēt. Ir gadījumi, kad, ja uzķer pašā sākumā, kad var pilnībā arī izārstēt prostatu. Diemžēl tas nebija mans gadījums. Nav tā, ka tas ir arī nolemts.

Jautāts par to, kā samierināties un dzīvot ar diagnozi "prostatas vēzis", Ingmārs nosaka: "Tas jau laikam katram no rakstura ir atkarīgs. Jāpieņem, ka tā tam jānotiek, ka dzīves kārtība tāda ir. Jācīnās, jācīnās. Neesmu tā runājis ne ar vienu. Tādās biedrībās nekur neesmu, brālībās ar bēdu brāļiem nekontaktējos. Es reāli pieeju tai lietai. Nu kā ir, tā ir. Man ir tik tuvi cilvēki aizgājuši – neko darīt. Nu, ko darīt? Cīnāmies, cīnāmies, bet kā nu kuram tā cīņa izvēršas."