Aleksandrs Vilumsons. Oficiāli medmāsa, bet ikdienā brālītis  (9)

Lai arī pašlaik Latvijā nav daudz medicīnas māsu vīriešu, Aleksandrs par to nebēdā – pēdējā laikā situācija ir mainījusies un šī nodarbe piesaista arvien vairāk puišu un vīriešu. Ikdienā Aleksandru biežāk dēvē par brāli, brālīti vai dakterīti, nevis māsiņu, un viņš izsaka cerību, ka, iespējams, kādu dienu viņa profesiju arī oficiāli drīkstēs dēvēt par medicīnas brāli.

Tomēr amata nosaukums noteikti ir mazākā problēma viņa darbā, jo, tikai strādājot virsstundas un gandrīz pilnībā atsakoties no privātās dzīves, ir iespējams nopelnīt tik daudz, lai varētu izdzīvot, un viņš, tāpat kā daudzi citi mediķi savā profesijā, jūtas nenovērtēts. Aleksandrs gan galvu nenokar, jo paralēli darbam Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, viņš piedalās militārajās mācībās mediķiem un tieši ar šo jomu arī saista savu nākotni.

"Izmācījos par māsiņu tāpēc, ka nepatika mācības universitātē. Gribēju vienmēr būt medicīnā un sapratu to, ka baigi labi armijā var ieiet ar medicīnu," par savu izvēli stāsta Aleksandrs. Viņš stāsta, ka uzsāka studijas, lai kļūtu par ārstu, bet tās pameta, jo nevēlējās tik daudz mācīties no grāmatām, bet vairāk laika veltīt darbam ar pacientiem.

Kopumā ar savu izvēli Aleksandrs ir apmierināts. Īpaši viņam patīk darbs ar mazajiem pacientiem Bērnu slimnīcā: "Tas, ka tu redzi, kāds bērns pie tevis atnāk – iestājoties nodaļā, viņš izskatās slims, izskatās galīgi nekāds, bet tad, kad tu redzi, pāris dienas ārstējoties, gan uz papīra redzi, kā tie grafiki smuki mainās uz labo pusi, gan pašu bērnu, kā viņš izskatās. Tas ir tas pats pozitīvākais. Un kolektīvs. Man kā vīrietim sieviešu kolektīvā – viss ir fantastiski." Aleksandrs paskaidro, ka kolēģes ļoti rūpējas par viņu.

Aleksandrs skaidro, ka oficiāli viņš ir medmāsa. Šis vārds parādīsies arī viņa augstskolas diplomā. "Tā jau sauc par medbrāli, bet diplomā rakstīts medmāsa. Ja jau medmāsa ir, kāpēc nevarētu būt medbrālis?" viņš vaicā, ierosinot, ka vīriešiem vajadzētu apvienoties un oficiāli ierosināt mainīt nosaukumu, lai viņi varētu saņemt apliecību, kurā ierakstīts arī vīriešiem piemērots profesijas nosaukums – citās valodās, piemēram, angļu, šāds dalījums nepastāv vispār.

Ar bērniem Aleksandrs saprotas labi, un reizēm tas, ka viņš ir vīrietis, atvieglo darbu. Reizēm, kad kolēģes nevar nomierināt kādu bērnu, lai veiktu procedūru, Aleksandram tikai atliek ieiet procedūru kabinetā, lai bērns nomierinātos un ļautu speciālistam darīt savu darbu: "Laikam ģimenēs tā ir pierasts, ka tētis ir tas stingrākais un mamma visu atļauj. Nezinu, kā to skaidrot…" Protams, ne vienmēr mazos pacientu nomierināt ir tik viegli, un ir gadījumi, ka bērns viņam iesit, iesper vai kā citādi aizskar. Aktīvākie bērni ir pamanījušies pat atstāt zilumus uz Aleksandra ķermeņa.

Jautāts par hobijiem un brīvo laiku, Aleksandrs atklāj, ka brīvā laika mediķiem īsti nav, pat izgulēties bieži nav laika: "Tieši vakar es domāju, kad es biju pēdējo reizi izgulējies – nu tā, ka es pamostos bez modinātāja – tas bija pirms trīs nedēļām." Viņš skaidro, ka aizņemtais grafiks ir tāpēc, ka visi mediķi strādā virsstundas, lai varētu nopelnīt līdzekļus dzīvošanai.

Tieši atalgojums ir iemesls, kāpēc Aleksandrs savu dzīvi saista ar dienestu un kara medicīnu. Tā sniegs iespēju darīt darbu, kas patīk, un nopelnīt pietiekami daudz, lai varētu uzturēt ne tikai sevi, bet arī veidot ģimeni. Tagad, lai nopelnītu apmēram 600 eiro mēnesī, viņam ir jāstrādā līdz pat 240 stundām mēnesī. Par vienu slodzi, kas ir 168 stundas mēnesī, viņš saņemtu ap 400 eiro. Jāpiebilst, ka, lai nostrādātu 240 stundas, ir vajadzīgas 30 astoņu stundu darba dienas.

"Tāpēc arī visi mediķi strādā divos, trijos darbos, haltūrās," skaidro Aleksandrs, piebilstot, ka viņš katru otro dienu, braucot mājās, domā par to, ka jāpārstāj sevi mocīt, tomēr vienmēr nospriež, ka šis ir viņa aicinājums: "Tas sēž sirdī. Neko citu vairs negribas darīt."