Diagnoze vēzis nozīmē izmaiņas dzīvē ne vien cilvēkam, kas sakaras ar šo diagnozi, bet arī viņa tuviniekiem. Neatkarīgi no slimības cēloņiem, ir svarīgi apzināties cīņu, kam jāseko, lai to uzveiktu un nepalikt vienam. Ar ieteikumiem ne vien fiziskajai, bet arī emocionālajai cīņai pret šo slimību dalās onkoloģe Linda Brokāne, kuras uzraudzībā astoņi onkoloģiskie pacienti dodas iekarot Monblāna virsotni.
Vienatnē cīņa ir grūti uzveicama
Saviem pacientiem vienmēr saku, ka, sastopoties ar onkoloģiskajām saslimšanām, ir divas pārliecības, kas jāiegaumē. Pirmā – ar vēzi dzīve nebeidzas, un otrā – atveseļošanās laikā nedrīkst palikt viens. Nekādā gadījumā nedrīkst izolēties no sabiedrības, jo nekas nav dziedinošāks par cilvēcisku kontaktu. Protams, tas nav viegli – ne emocionāli, ne fiziski – gribas ne vien pasargāt sevi, bet arī tuviniekus, kam saslimšana tāpat ir liels trieciens. Ģimenes atbalstam ir jābūt, bet ne vienmēr pacientam tas ir viegli, jo gribas saudzēt tuvos. Tādēļ es vienmēr cenšos skaidrot, ka, ja grūti ir dalīties emocijās ar tuvajiem, pieejamas atbalsta grupas, kas apvieno pacientus ar onkoloģiskajām saslimšanām. Kas gan vēl labāk var saprast otra pārdzīvojumu, ja ne cilvēks, kas piedzīvo līdzīgu cīņu.
Tuvinieku uzdevums ir saprast un būt līdzās
No smagas diagnozes nekad necieš tikai pacients, tas ir smags pārbaudījums arī tuviniekiem. Viņiem ir jāmēģina būt saprotošiem, jāsniedz atbalsts, taču nepārspīlējot. Ir jāprot uzklausīt un pieņemt pacienta lēmumus. Jāsaprot, ka viņam tāpat visa dzīve ar diagnozi, visticamāk, sagriezusies par 360 grādiem. Brīdī, kad izskan diagnoze, iestājas šoka fāze – tā ir jānogaida, jāļauj emocijām norimt, šajā momentā jebkādi vārdi ir bezjēdzīgi. Uz "karstām oglēm" ir grūti racionāli domāt. Pēc šo emociju norimšanas būtiski ir rūpēties, atbalstīt, varbūt pienest, kādu informāciju par atveseļošanos, bet vienmēr paturēt prātā, ka tas, pirmkārt, ir sasirgušās personas lēmums – tā ir viņa veselība, un viņa viedoklis un sajūtas ir izšķirošās, kas citiem jāpieņem.
Atrast spēku pat vissmagākajos brīžos
Es strādāju gan ar vietējiem, gan arī ārzemju pacientiem. Ja runājam par atšķirībām starp viņiem, jāteic, ka cilvēki no siltākām, attīstītākām zemēm laikam vairāk izceļas ar degsmi un drosmi darīt visu, lai izārstētos. To var skaidrot ar dažādiem aspektiem. Viens noteikti ir dažādas informācijas par slimību pieejamība – angliski runājošajiem tās pašsaprotamu iemeslu dēļ ir pieejams daudz vairāk. Latvijā ir salīdzinoši maz integratīva tipa onkoloģiskās grāmatas, bet kopumā tāda veida literatūra pasaulē ir daudz, vienkārši nav mūsu valstī izdota.
Tādā ziņā šis kāpiens Monblānā ir ļoti simbolisks – kā cilvēks izdzīvo cīņu ar sevi, kā organisms pakārtojas retinātajam gaisam. To noteikti sapratīs sportisti, īpaši maratonisti. Kaut vai tas, kā mainās skatījums uz, piemēram, viena kilometra distanci, kas jāmēro, kad ar skriešanu nenodarbojies un kā šo kilometru redzi, kad esi noskrējis maratonu. Soli pa solim – tāda ir arī cīņa ar diagnozi.
Kustībām ir jākļūst par ikdienu
Liela nozīme atveseļošanās laikā un kopumā veselības uzturēšanai, protams, ir fiziskajām aktivitātēm. Ja ir kāda aizraušanās, tā noteikti jāsaglabā arī atveseļošanās laikā – vai tā būtu skriešana, nūjošana vai kas cits. Protams, atkarībā no slimības, terapiju blaknēm, var mainīties fiziskā sagatavotība, kas pacientam sportojot, jāņem vērā. Savukārt, ja šādas aizraušanās nav, tā ir jāatrod. Tam, lai vēzis neattīstītos, ir daudz fizioloģisku momentu - jātrenē kardiovaskulārais aparāts, jāregulē vielmaiņa, jāizvada toksīni.
Fiziskās kustības vienmēr ir neatsverams devums paša veselībai – tas ir tas, ko nespēj nodrošināt medicīna. Jāpanāk, ka kustīgs dzīvesveids kļūst par ikdienu – tāpat kā ēšana, bez kā nevar.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
