Diagnoze vēzis nozīmē izmaiņas dzīvē ne vien cilvēkam, kas sakaras ar šo diagnozi, bet arī viņa tuviniekiem. Neatkarīgi no slimības cēloņiem, ir svarīgi apzināties cīņu, kam jāseko, lai to uzveiktu un nepalikt vienam. Ar ieteikumiem ne vien fiziskajai, bet arī emocionālajai cīņai pret šo slimību dalās onkoloģe Linda Brokāne, kuras uzraudzībā astoņi onkoloģiskie pacienti dodas iekarot Monblāna virsotni.
Vienatnē cīņa ir grūti uzveicama
Saviem pacientiem vienmēr saku, ka, sastopoties ar onkoloģiskajām saslimšanām, ir divas pārliecības, kas jāiegaumē. Pirmā – ar vēzi dzīve nebeidzas, un otrā – atveseļošanās laikā nedrīkst palikt viens. Nekādā gadījumā nedrīkst izolēties no sabiedrības, jo nekas nav dziedinošāks par cilvēcisku kontaktu. Protams, tas nav viegli – ne emocionāli, ne fiziski – gribas ne vien pasargāt sevi, bet arī tuviniekus, kam saslimšana tāpat ir liels trieciens. Ģimenes atbalstam ir jābūt, bet ne vienmēr pacientam tas ir viegli, jo gribas saudzēt tuvos. Tādēļ es vienmēr cenšos skaidrot, ka, ja grūti ir dalīties emocijās ar tuvajiem, pieejamas atbalsta grupas, kas apvieno pacientus ar onkoloģiskajām saslimšanām. Kas gan vēl labāk var saprast otra pārdzīvojumu, ja ne cilvēks, kas piedzīvo līdzīgu cīņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
