Pirmā valsts, kas aktīvi sāka pievērsties ērkšķogu krūmu audzēšanai no sēklām un lielāka zaru vainaga izveidei, kā jau stāstījām, bija Nīderlande, taču popularitāti ērkšķogas ieguva vien 19. gadsimtā, kad sākās aktīvs britu selekcionāru darbs pie dažādu variāciju izveides. Selekcionāri bija īsteni entuziasti, jo veidoja pat speciālus klubus un konkursus, sacenšoties par to, kurš izveidos krūmu ar vislielākajām ogām.
Ērkšķogām ir augsta uzturvērtība – to sastāvā ir šķiedrvielas, kas ir arī lielākais šīs ogas pluss, turklāt jo biezāka ogas miza un vairāk sēkliņu, jo dāsnāks šķiedrvielu pienesums, bet, runājot par vitamīniem un minerālvielām, ērkšķogās ir visvairāk vitamīna C. Gluži tāpat neiztikt bez B grupas vitamīniem, karotīna, vara sāļiem, kālija, fosfora, dzelža, mangāna, cinka un citām minerālvielām.