Pierakstīties pie ārsta; uzrakstīt to atskaiti; pieķerties maģistra darbam; sākt skriet; izrunāt ar dzīvesbiedru to, kas mani neapmierina attiecībās; apmaksāt rēķinus; atteikties no pakalpojumiem, kurus esmu onlinā abonējis, bet tā arī nekad neesmu lietojis utt.
Kādēļ mēs atliekam, pārceļam aktivitātes un darbus, kurus esam iecerējuši darīt? Daži atbildēs – slinkums, bet, ko slinkums īsti nozīmē, definēt nespēs. Citi teiks – nedaru, jo mūžīgi pietrūkst laika, lai gan labi zinām, ka nekas maģisks jau ar to laiku nenotiek, katru diennakti tajā turpina būt tās pašas 24 stundas.
Vairums aši var atpazīt tās aktivitātes, kurām ir augsts potenciāls nonākt mūsu atlikto darbu sarakstā. Padomā tagad uz mirkli, kas ir tās lietas, kas šajā sarakstā nekad nenonāk? Piemēram, papļāpāt ar labāko draudzeni, uzēst šokolādi, ieiet feisbukā, pagulēt utt. Līdzīgi kā ar atlikto darbu sarakstu, arī saraksts ar aktivitātēm, kurām ķeramies klāt ar prieku un nevilcinoties, mums katram ir unikāls, bet visi sevi pazīstam tādā mērā, lai zinātu, kas atrodams kurā no sarakstiem.
Mirkli padomā, ar ko atšķiras aktivitātes, kuras tu atliec, no tām, kurām pieķeries nemaz nevilcinoties? Atbilde tev visdrīzāk šķitīs pat pārāk vienkārša. Atliekam, izvairāmies darīt tos darbus, kuri saistās ar diskomfortu, negatīvām emocijām. Darbi paši par sevi ir neitrāli – nav pasaulē tādu aktivitāšu, kas pēc būtības būtu paredzētas atlikšanai, taču, ja man personīgi konkrētais darbs saistās ar uztraukumu, riebumu, garlaicību vai bezspēcības sajūtu, es to atlikšu.
Cilvēka dabā, cik iespējams, ir izvairīties no negatīvām emocijām, tātad atlikšana, vilcināšanās darīt patiesībā ir vienkārši viena no mūsu arsenālā esošām stresa pārvarēšanas stratēģijām. Turklāt īstermiņā izcili efektīva stratēģija – ja kaut ko pārceļam, atliekam, diskomforts samazinās ļoti strauji.
Kad atceļam kādu darbu, mēs gan parasti nesakām sev – "es tagad vilcināšos ar šo lietu, jo tā man rada pārāk lielu stresu!" Tā vietā mēs drīzāk atrodam kādu pārliecinošu aizbildinājumu, kāpēc konkrētās aktivitātes darīšana nav pārāk laba doma. Piemēram, tāpat nevarēšu izdarīt visu vai viena diena neko nemainīs, vai varbūt – Latvijā tik reti ir labs laiks, ka šodien noteikti jādodas ārā, nevis jāsēž pie datora. Kad esam sevi šādi pārliecinājuši, parasti darām kaut ko citu plānotās aktivitātes vietā. Piemēram, izklaidējamies vai socializējamies. Dažkārt plānotā darba vietā darām citu darbu, lielākoties gan zemākas prioritātes. Patiesībā šie it kā svarīgie "citi darbi" ir visviltīgākais aizvietojošo aktivitāšu veids. Tas patiešām skan ļoti atbildīgi un pārliecinoši, ja sakām – "nē, lai es vispār kaut ko sāktu, man ir svarīgi pilnībā sakārtot vidi, kurā esmu" – un sākam papīru kaudzes revīziju, nevis pieķeramies maģistra darba rakstīšanai.
Kad esam jau tik tālu tikuši, tad patiesībā jau konkrēto darbu esam atlikuši, novilcinājuši. Un tam neizbēgami ir sekas. Termiņi uzbrūk, parādās vēl citi steidzami darbi, iespējams, pat piedzīvojam finansiālus vai kādus citus zaudējumus no darbu atlikšanas. Tas nav patīkami, šāda veida sekas rada tikai vēl vairāk negatīvu emociju un vēl stiprāku vēlmi aizstumt konkrēto aktivitāti, cik iespējams tālu. Savukārt pozitīvās īstermiņa sekas, ko rada izklaide vai kāds cits plānotā vietā paveikts darbiņš, ļauj sajust, ka atlikšana nudien palīdz justies labāk. Un tā apburtais loks turpinās.
Kā šo negatīvo ieradumu loku pārcirst? Lai to izdarītu, jāatceras, ka atlikšana ir stresa pārvarēšanas stratēģija. Tas nozīmē, ja mums izdodas plānoto aktivitāti sasaistīt ar patīkamām emocijām vai arī ja apgūstam citas, ilgtermiņā efektīvākas stratēģijas, kā tikt galā ar diskomfortu – arī darbu atlikšana vairs nebūs problēma.
Ja gribi patrenēties tikt galā ar kādu aktivitāti, ko mēdz atlikt, piedalies Psiholoģijas un KBT centra “Intellego” rīkotajā virtuālajā pasākumā "Mindfit maratonā 2017", kas norisināsies no 6. līdz 26. oktobrim. Ikviens interesents tajā var piedalīties bez maksas, pievienojoties feisbuka grupai šeit.